Kā vadonis Rīgu pārbūvēt grasījās: Ulmaņa grandiozie plāni

FOTO: Wikimedia Commons

Vecrīgas arhitektūra ir viens no elementiem, kas Rīgu padara par vienu no unikālākajām pilsētām Eiropā. Viduslaiku namiņi, greznas dzīvokļu ēkas un baznīcas ir Latvijai nozīmīgs kultūrvēsturiskais mantojums, kas priecē ne vienu vien sirdi, tomēr šīs arhitektūras pērles gandrīz izzuda pirmās Latvijas brīvvalsts laikā.  

Vecrīgas vēsturiskais ēku ansamblis ir iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, un ik gadu vecpilsēta piesaista tūkstošiem tūristu un interesentu, kā arī tā ir teju sirreāli pasakaina Rīgas vieta, kur pavadīt laiku pašiem rīdziniekiem un pilsētas viesiem. Tiesa, nav noslēpums, ka Vecrīga piedzīvoja pamatīgu postažu Bermontiādes laikā, Otrajā pasaules karā un padomju okupācijas laikā. Vieni pilsētu bombardēja, apšaudīja un spridzināja, bet citi izlēma uzcelt absolūti bezgaumīgus namus starp viduslaiku namiem. Taču arī miera laikos Vecrīga piedzīvoja izmaiņas - pārprasta nacionālisma vārdā Latvijas vadonis Kārlis Ulmanis ķērās vērsim pie ragiem un teju nojauca slikto vāciešu saceltos namus un to vietā sāka plānot grandiozu pilsētas pārbūvi. 

Žurnāla "Atpūta" 1937. gada 9. aprīļa izdevums

FOTO: LNNB/periodika

Latvija autoritāro režīmu piedzīvoja no 1934. gada maija līdz Latvijas okupācijai 1940. gada 17. jūnijā. Šo gadu laikā Latvijas diktators Kārlis Ulmanis centās valstī stiprināt patriotismu, latviskās vērtības un  veicināt Latvijas ekonomisko attīstību. Līdz ar centieniem uzlabot valsti un atmodināt latviešu garu Ulmanis, nacionāla fanātisma vadīts, bija nolēmis arī pilnībā rekonstruēt Vecrīgu. 1936. gada pašvaldības darbinieku sanāksmē Ulmanis vērsās pie klausītājiem ar uzrunu: “Nacionālās celtniecības komiteja (..) varēs ar gaišu, uz nākotni vērstu skatu strādāt un vadīt Rīgas celšanas darbu. Un, ja jūs gribētu acīm saredzamus un taustāmus pierādījumus tam (..), tad ejiet un pastaigājiet pa Rīgas ielām, pa Vecrīgas ielām.

Kad jūs tur staigāsit, kad jūs vienam otram paprasīsit, tad jūs gan dabūsit zināt, kas jums Rīgā tagad jāskatās.

Un tad arī pie tās pašas reizes atvadieties no visa vecā, no vecos laikos celtās bezkrāsainās materiālistiskās Rīgas,” vēsta 1936. gada 25. aprīļa laikraksta "Latvijas Kareivis" izdevums.

Vecrīgas pārbūves plāns 1939. gadā

FOTO: Wikimedia Commons

Pēc Ulmaņa uzrunas tribīnē kāpa Rīgas lielvecākais jeb pilsētas mērs Roberts Liepiņš, kas paziņoja, ka vecajam un nederīgajam, un neglītajam no pilsētas centrālās daļas ir jānozūd, lai dotu vietu jaunām celtnēm, ielām, laukumiem.

Ideālās valsts vārdā, teju nekavējoties un neuzklausot sabiedrības viedokli, sākās sistemātiska Vecrīgas namu jaukšana.

Nākotnes paaudzēm uz visiem laikiem tika iznīcināti vēsturisku namu kvartāli starp Melngalvju namu un 11. novembra krastmalu, pie Māras baznīcas, 13. janvāra ielā pie Vaļņu ielas, Smilšu un Zirgu ielā. 

Kopumā no 1935. līdz 1938. gadam Vecrīgā nojauca 42 dzīvojamās ēkas un 28 saimniecības ēkas. Atbrīvotajos kvartālos uzcelti Kara muzejs, Finanšu ministrija; plašākam skatam atvērās Arhibīskapa katedrāle — Doma baznīca, proti, tika radīts Doma laukums, kam tolaik piešķīra 15. maija nosaukumu - dienu, kad Ulmanis veica valsts apvērsumu. Neīstenotas palika divas nozīmīgas celtnes — Rīgas pilsētas valdes nams un Pasta krājkase. Veco namu vietā uzcelts Armijas ekonomiskais veikals jeb mūsdienās populārais lielveikals "Galerija Centrs", Vecrīgas tuvumā — Tiesu pils un tipogrāfijas jaunceltnes Dzirnavu un Blaumaņa ielā. 

Armijas ekonomiskais veikals, 1939. gads

FOTO: Wikimedia Commons

Īpaši ambiciozs bija Rīgas pilsētas nama projekts - ar šo ēku Ulmanis vēlējās norādīt, ka latviešiem pieder Rīgas atslēga, tāpēc tam bija jābūt ārkārtīgi greznam. No vairākām piedāvātajām vietām Ulmanis izraudzījās Rātslaukumu - jaunā ēka aizēnos Melngalvju namu un Rātsnamu. Jaunā pilsētas ēka būtu bijis pirmais Latvijas debesskrāpis - tas slietos 12 stāvu augstumā un balstītos uz četrām masīvām kolonnām. Ulmanis gan gribēja būt vēl ekstravagantāks un papildināt ēku ar 140 metrus augstu torni un milzu arku, caur kuru varētu izbraukt transports. 

Arka Strēlnieku laukumā

FOTO: Wikimedia Commons

Domes ēkai pamatakmens jau bija ielikts, taču, gluži tāpat kā citus Ulmaņa plānus, šīs ēkas celtniecību apturēja karš. 

FOTO: Wikimedia Commons

Vēl no Ulmaņa nerealizētajām iecerēm bija laikmetam veltīta pieminekļa — arhitektoniska un ainaviska ansambļa celtniecība Pārdaugavā, bijušajos Daugavas senlejas klajumos.

Tas vēl ieceres stadijā ieguva simbolisku, valsts varas apliecinošu nosaukumu — Uzvaras laukums, nosaukumu, kas, pārdzīvojis karus un okupācijas gadus, saglabājies līdz mūsdienām. Ulmaņa plānos bija izbūvēt milzīgu atpūtas parku ar stadionu, Dziesmu svētku un parāžu laukumu, muzeju, sporta pili, peldbaseinu un atrakciju parku. Pāri Uzvaras parkam stieptos grandioza aleja ar vārtiem vienā pusē, bet monumentu otrā. Parks stieptos vairāku desmitu metru platumā, un tā galvenais simbols būtu sešdesmit metrus augsts tornis. Šim projektam jau bija savākti trīs miljoni latu celtniecībai.

1939. gada Uzvaras parka projekts

FOTO: Wikimedia Commons

Ulmaņlaikos celtie nami tika ieturēti funkcionālisma un neoeklektisma arhitektūras stilā - tolaik šie stili bija aktuāli visā pasaulē. Tā bija moderna kustība, kas atteicās no ornamentāliem rotājumiem, kas bija aktuāli jūgendstilam un ArtDeco, bet tā vietā nāca tīras plaknes, kubisms ar horizontālām logu lentēm un plašiem iestiklojumiem. Savukārt neoeklektisms bija monumentālās arhitektūras stils - to bija iecienījuši arī citu valstu līderi - Hitlers, Musolīni un arī Staļins. 

Uz augšu