Iet, krist, celties. Elīzas sapnis staigāt

Foto: Jānis Škapars/TVNET
Evija Hauka
, Žurnāliste
CopyLinkedIn Draugiem X

“Es tieku pāri slieksnim,” lepni saka Elīza, un viņas skatienā ir četrgadniecei neraksturīgs gribasspēks. Turoties pie palīgierīces, meitene pa istabu kustas kā atspole, tomēr bez rollatora bērns nespēj paspert ne soli. Mēs pat iztēloties nevaram, kāds iekšējs spēks Elīzai vajadzīgs, lai liktu soli pie soļa, kristu, celtos un atkal ietu. Elīzas Ikaunieces diagnoze ir bērnu cerebrālā trieka.

Ikaunieku ģimene dzīvo klusā, nomaļā ielā netālu no Daugavas stadiona. 20. gadsimta  pirmajā pusē celtā vairāku dzīvokļu māja ir pamatīga - ar plašu pagalmu, kurā Elīza var rotaļāties un mācīties staigāt. Elīza mūs sagaida, turoties pie sava pavadoņa - rollatora. Ja nezinātu, ka bez palīgierīces bērns spēj tikai rāpot, varētu likties, ka tas ir stilīgs trenažieris. Meitenei mugurā kupla zila kleita ar pasaku tēlu. Līdzās ierīcei viņa pati līdzinās mazai princesei no fantāzijas filmas, kurā cilvēkiem darboties palīdz tehnoloģijas.

Kamēr mamma Kate gatavo kafiju, Elīza no vienas istabas uz otru nesas  ar apbrīnojamu veiklību, notur līdzsvaru, tad burtiski lido pāri slieksnim, it kā gatavotos sacensībām. Bija jāpaiet pusgadam, līdz Elīza iemācījās manevrēt ar rollatoru. Nesen meitene ir apguvusi ko jaunu - tikt pāri slieksnim - un lepojas ar to.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Vēlāk Elīzas tētis Jānis stāstīs, ka pārvietoties nav viegli - Elīza krīt bieži. Turklāt bērni ar diagnozi "bērnu cerebrālā trieka" “neprot” krist, tāpēc piezemēšanās ir traumatiska un sāpīga. Ir pat speciālas nodarbības, kurās bērniem māca, kā pareizi krist un tik ļoti nebaidīties. Tomēr neko darīt - lai Elīza staigātu, nākas krist un celties. Ar pārbaudījumiem jātiek galā visiem - arī vecākiem.

Kā mazs burtiņš L

“Klasisks augstskolas romāns,” smejas Kate, sākot stāstu par savu ģimeni. Viņa un Jānis Rīgas Tehniskajā universitātē studēja vides zinātni, pēc augstskolas apprecējās, drīz piedzima vecākais dēls Miks, kuram tagad ir septiņi gadi, pēc tam pieteicās Elīza.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Cieši sakniebusi lūpas, Elīza apņēmīgi sper soļus šajā pasaulē, bet, kad viņas mammai bija tik, cik šobrīd meitenei, vecāki viņu aizveda uz deju ansambli “Uguntiņa”. Kate vienmēr ir dejojusi - pārsvarā tautas dejas un nedaudz baletu. Pēdējo reizi Kate dejoja pērn Dziesmu un Deju svētkos, bet tagad ir mazliet “iepauzējusi”. “Tās ir regulāras nodarbības, nopietns treniņš, turklāt vēl koncerti. Tas viss paņem laiku un enerģiju, kas tagad tik ļoti vajadzīgi Elīzai un Mikum.”

Kates otrā grūtniecība noritēja veiksmīgi, bažām nebija pamata, tomēr dzemdības sākās priekšlaikus. Ārsti darīja visu, lai bērns kā nākas attīstītos mammas vēderā - Rīgas Dzemdību namā jaunā sieviete gulēja uz saglabāšanu, dzemdības varēja sākties jebkurā brīdī.

32. grūtniecības nedēļā bērns nāca pasaulē. Dzemdības noritēja dabiski.

“Viņa piedzima maziņa - divus kilogramus un 90 gramus smaga, 48 cm gara,” atceras Kate. "Šitāda!" Elīza nopietni papleš rokas, rādot, cik liela bija. Nedēļu bērniņš pavadīja intensīvās terapijas nodaļā, jo nespēja patstāvīgi elpot. Tomēr atguvās ātri, un jau ap Ziemassvētkiem Kate ar Elīzu bija mājās. “Ja bērns piedzimst priekšlaikus, attīstībā var būt nelielas atkāpes, tāpēc viņa vecums tiek koriģēts. Elīzai dzemdībās radās neliels asinsizplūdums smadzenēs, tāpēc rēķinājāmies, ka var būt problēmas.”

Gāja laiks, meitiņa auga, un pienāca brīdis, kad vecāki saprata: kaut kas nav kārtībā.

Pusgada vecumā Elīza vēl nevarēja nosēdēt, bet gada vecumā pat nerāpoja - atbalstījās uz rokām un šļūca uz priekšu kā nāriņa.

Elīza bija kā burtiņš L - ja mugura bija taisna, tad kājas ieliektas, un otrādi. “Līdz gada vecumam visas mammas mazos nēsā uz rokām, bet tad kādā brīdī palika grūti - gan fiziski, gan morāli,” saka trauslā sieviete.

Diagnoze nebija iepriecinoša: bērnu cerebrālā trieka. “Šai diagnozei ir daudz dažādu pakāpju - var būt arī garīga atpalicība, bet mums paveicās - Elīzai nav intelektuālās attīstības traucējumu.”

Mūs atrod īstie cilvēki!

Elīzai šodien brīvdiena. Parasti šajā laikā meitene ir specializētā dienas centrā bērniem, kur uz vietas pieejama ergoterapija, fizioterapija. Meitene ir kā nemiera gars - visu laiku kustas. Pacilāju rollatoru un secinu, ka tas ir smags - nē, ļoti smags mazam bērnam.

Noklaudz durvis, un bērni steidzas pie tēta, kuru viņi redz daudz retāk nekā mammu. Finansiālā puse šobrīd gulstas uz Jāņa pleciem - viņš strādā profesijā, nodarbojas ar ēku energoauditu. Kate piebilst, ka viņa šobrīd ir “darbinieks uz visām pusēm” - piepalīdz vīram uzņēmumā, ved Elīzu uz nodarbībām, nodarbojas ar bērniem. 

Foto: Jānis Škapars/TVNET

“Lai Elīza tik labi staigātu, ir ieguldīts milzu darbs,” turpina Kate, nebeidzot slavēt masieri Raisu Vieru, kura pati atrada Elīzas vecākus un piedāvāja palīdzību.

Raisa sāka masēt, un sekoja pirmais lielais solis nākotnē - Elīza drīz vien sāka rāpot.

"Tik atvērts, sirsnīgs cilvēks - gribēja mums palīdzēt, kleitiņu Elīzai uzdāvināja,” sarunai pievienojas Jānis. “Mums paveicies ar to, ka mūs atrod īstie cilvēki un mēs atrodam labus cilvēkus. Rehabilitācijas centra ”Mēs esam līdzās” vadītāja Andra Greitāne, audzinātāja Ināra. Tik superīgi cilvēki…” emocionāli ģimenes labdarus nosauc Jānis. “Tur mūs iepazīstināja ar diagnozi, paskaidroja, kas nepieciešams, jo mēs bijām apjukuši - visu zināt nevarējām.”

Spert pirmos soļus Elīzai ļoti palīdzēja nodarbības bērnu rehabilitācijas centrā “Poga”. “Pēc katra kursa bija burtiski izrāviens attīstībā,” saka Jānis. Elīza “Pogā”  izgājusi divus intensīvos trīs nedēļu rehabilitācijas kursus. “Pēc pirmā viņa jau varēja nolikt uz zemes papēdīti, pēc otrā -  labāk staigāja. 

Katra programma “Pogā” ir superintensīva - ir sajūta, it kā tiktu trenēti olimpieši.

Katra darbība ir vērsta uz rezultātu. Darbinieki ir fantastiski! Kad Elīza sāk čīkstēt, viņi atrod veidus, kā caur spēlēšanos bērnu ieinteresēt. Kad gājām uz “Pogu”, nezinājām, būs jāmaksā vai ne. Viens kurss maksā 1500 eiro.”

„Poga” ir bezpeļņas fonds, ko 2015.gadā dibināja labdarības organizācija Ziedot.lv. Fonda mērķis ir radīt izcilu vidi rehabilitācijai, ieviešot Latvijā jaunākās rehabilitācijas tehnoloģijas, kā arī būt par atbalstu ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, un palīdzēt valstij rehabilitācijas nozares attīstībā. Centrs darbojas, pateicoties ziedojumiem un cilvēku atsaucībai.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Pašai ēst, zīmēt un iet

Elīzas kājas pie zemes notur speciālas ortozes, kas nostiprinātas ar klipšiem un fiksē pēdu. Ja ortožu nav, Elīza ceļas pirkstgalos un nevar noturēt papēdi pie zemes. 

“Asinsizplūdums smadzenēs ir radījis neatgriezeniskus bojājumus. Smadzenes raida signālu, ka muskuļiem jābūt sasprindzinātiem. Līdz ar to Elīza pati nespēj atbrīvot muskuļus. Problēma nav kājās, bet gan galvā, kas raida nepareizu signālu,” kas īsti vainas bērnam, vienkāršiem vārdiem skaidro Kate.

Šobrīd daudz ir panākts ar fizioterapijas palīdzību, bet, lai meitene staigātu, tuvākajā nākotnē būs jāveic muskuļu pagarināšanas operācija. Iespējams, tā varētu notikt nākamā gada aprīlī. “To dara tā: iegriež vairākās vietās muskulī, lai tie nevarētu savilkties. Ārsti saka, ka ir lielas cerības, ka Elīza patstāvīgi staigās.” Šādas operācijas veic Čehijā un Latvijā. Operācija maksā ap diviem tūkstošiem eiro. “Lielāko progresu var panākt līdz septiņu gadu vecumam, pēc tam strādā ar to, kas ir. Galvenais, lai Elīza pati varētu pārvietoties,” saka Kate. “Mēs pat neizskatām iespēju, ka viņa nestaigās, - jautājums, cik lielā mērā,” piemetina Jānis. 

“Kamēr bērns ir mazs, tu nesatraucies, jo liekas, ka viņš vēl neko nevar, bet pienāk brīdis, kad saproti, ka bērnam ir jāvar,” atceras Kate.

Tagad Elīza tiek galā tikpat kā ar visu, kas atbilst viņas vecumam, vienīgi tas no viņas prasa lielāku piepūli nekā citiem bērniem.

Viņa nedaudz šķielē, bet to tikpat kā nevar manīt. Elīzai būtu jānēsā brilles, bet ar tām iet kā iet. Meitenei mazliet grūtāk noturēt rokā zīmuli, mazliet grūtāk pašai paēst. Tomēr viņa gan zīmē, gan pati ēd. Vecākiem ļoti gribas, lai, kad pienāks laiks, meitene var iet parastā skolā - uzkāpt pa kāpnēm, iet pa gaiteni. 

Ja visiem būtu tāds raksturs...

Vispār jau vairāk par visu Elīzai patīk staigāt, kad tētis viņu tur pie rokām. Tomēr meitene aug un viņai jāsāk iet pašai. Rollatora balsts atrodas aizmugurē, lai bērns neliektos un turētu taisnu muguru. Ar palīgierīci Elīza staigā nepilnu gadu. “Pirms tam pa rokām,” nopūšas Kate.

Kādā brīdī nēsāt augošo bērnu kļuva par grūtu arī viņai.

Līdz triju gadu vecumam, ejot ārā, Elīza sēdēja ratos, bet nu jau viņa jūtas liela un vairs negrib ratos kā bēbis. Turklāt Elīza ir ļoti patstāvīga. “Vasarā bijām  Igaunijā, “Lotes zemē” - viņa gāja ar rollatoru, un tas bija tik ērti. Viss notika nedaudz lēnāk, bet arī mums bija vieglāk - nebija viņa jānes,” stāsta Jānis.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Viņš atceras, ka toreiz, kad kļuva skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā ar sajūtām, abi ar sievu pieņēma to, ka būs savādāk. "Tajā brīdī mēs jau zinājām, ka ar intelektuālo attīstību viņai viss ir kārtībā, tāpēc neuztvērām tik traģiski - bija ticība, ka viss būs labi. Varbūt smagāk bija mūsu vecākiem un tuviniekiem, jo diagnoze ir nopietna. Tad bija tā, ka mēs visu laiku mierinājām vecākus.”

Kate saka, ka dažreiz abu vecāki uzstājīgi prasa: “Nu, vai jūs kaut ko darāt?” “Ir jāsaprot, ka Elīza vēl ir maza - no viņas jau tāpat tiek daudz prasīts.

Ne katrs pieaugušais var izturēt fizioterapiju trīs stundu garumā.

Viņai taču ir bērnība - pārslodze ne pie kā laba nenovedīs. Iespējas ir dažādas, bet jāsaprot, kas der bērnam pašam, - vienam piemērotāka ir delfīnu terapija, citam reitterapija. Elīzai sunīšu terapija.”  “Kanisterapija,” prātīgi precizē Elīza.  “Visu zina,” smejas tētis. “Ja Elīza no rīta negrib celties, saku, ka jābrauc pie Amora - tā sauc suni, un viņa mostas ar citu sparu.”

“Tāda apņēmība! Viņa dzīvē nepazudīs. Ja katram no mums būtu tāds raksturs kā viņai…” meitu uzslavē tētis.

Mēs varam staigāt, sajust, runāt - tās ir it kā pašsaprotamas lietas, ko ikdienā nenovērtējam.

"Tieši Elīza mums iemāca būt pateicīgiem par to, kas mums ir. Elīza mums dod tādu enerģiju! Viņa visu dara ar tik lielu dzīvesprieku un entuziasmu kā retais. Daži saka: “Nabaga vecāki” - bet mēs savu dzīvi neuztveram kā nelaimīgu, jo zinām, ka viss būs labi. Jā, mums ir mazliet savādāka ikdiena, kaut kur nevaram aiziet. Varbūt Miks retāk tiek pie atrakcijām, kas viņam ir pa spēkam.”

Kate piemetina, ka viņai patīk bērnu vecuma starpība - 3,5 gadi. “Tipiskas māsas un brāļa attiecības - kopā spēlējas, tad mazliet pakašķējas. Kad Elīza bija maza, Miks bija ļoti aizbildniecisks - aizstāvēja māsu. Tagad Elīza ir lielāks kareivis.” Miks, kā jau puika, ir nepaklausīgāks. Tad māsa viņu pamāca. Kate saka, ka laiks, kad dzima Elīza un viņa bija ilgāku laiku projām, Mikum bija traumatisks. “Mēs cenšamies runāt ar bērniem, visu izskaidrot.

Ikdienā, kad Elīza rotaļājas ar draudzenēm, viņas citādība nav jaušama, jo bērni spēlējoties tāpat sēž zemē. “Mēs nekad neesam izvairījušies iet cilvēkos, tāpēc Elīza nav kautrīga. Viņai nav problēmu palūgt pieaugušajiem viņai kaut ko padot vai palīdzēt.

Elīza labi apzinās, ko spēj un ko ne.

Viņa vienmēr atrod veidu, kā tikt pie tā, ko vēlas." 

Iemācīties krist

Un tomēr… Ar katru dienu meitene uzdod aizvien vairāk jautājumu. “Mēs vēl neesam īsti runājuši par to, kas viņai vainas. Kad Elīza skatījās brāļa bērnības bildes, viņa jautāja: “Kur ir brāļa rollators?” Neizbēgami mums būs par to jārunā. Arī “Pogā” viņa redz, ka tur  bērni ir savādāki nekā tie, kas nāk ciemos,” stāsta Jānis. Vecāki novērojuši, ka bērniem nav nekādu problēmu pieņemt citādību - tā ir pieaugušo problēma. “Man grūtākais ir noskatīties, ka viņai daudz sanāk krist, un tas ir šausmīgi," stāsta Jānis.

Cik reizes viņa ar visu rollatoru nav kritusi atmuguriski!

“Viņa cenšas pati spert soli, bet viņa nestāv uz pilnas pēdas, zaudē līdzsvaru un krīt. Visādi ir gājis." Kate paskaidro, ka “Pogā” bērniem ar kustību traucējumiem māca pareizi krist - pašaut roku apakšā, nevis sarauties kūniņā. 

Kamēr runājam, pienāk Elīza - viņa ir sagurusi un grib mammai klēpī. Ak jā, vēl grib telefonu. Kā Ikaunieku ģimene pavadīs Ziemassvētkus?  “Kā daudzi,” smejas jaunie vecāki. “Vienu dienu ciemosimies pie Jāņa vecākiem, otru pie maniem, trešajā dienā atpūtīsimies.” Jānis piemetina, ka abu vecāki daudz palīdzējuši, bijuši klāt visos grūtajos brīžos. “Viņi mums iedod arī kādu atelpas brīdi, kad varam pabūt vieni bez bērniem. Un, kad tev ir pāris brīvdienas vairākos mēnešos, nezini, ko iesākt,” stāsta Jānis un Kate.

No sirds vēlot Ikaunieku ģimenei veiksmi, atvadāmies. Sēžot mammai uz rokām, no ciemiņiem mazliet sagurusī Elīza mums vēl ilgi māj ar roku.

Par centru "POGA" 

"Mums, veselajiem, liekas pašsaprotami no rīta piecelties, apģērbties, pašiem pabrokastot un doties savās gaitās. Bez citu palīdzības, bez palīglīdzekļiem. Bet, ja kaut vai uz dienu mums atņemtu spēju staigāt, tad skaidri spētu iejusties to bērnu izjūtās, kuriem kustību spēja liegta iedzimtu slimību vai iegūtu traumu dēļ. Bērni ar kustību traucējumiem grib būt vieni no mums, izbaudīt bērnības priekus. Tas viņiem diemžēl ir liegts. Tā vietā ir sāpošas sirsniņas un vientulība. Visbiežāk viņi savas dienas vada mājās kopā ar tuviniekiem. Dzīve notiek aiz loga, bet ne viņu dzīvēs.

Ar regulāru un inovatīvu rehabilitāciju mēs varam palīdzēt šiem bērniem un jauniešiem kļūt patstāvīgākiem un iekļauties vienaudžu sabiedrībā. Aktuālajos apakšprojektos atradīsiet bērnus, kas gaida mūsu palīdzību, lai saņemtu rehabilitāciju centrā "Poga". Palīdzēsim piepildīt bērniņa sapni!

Rehabilitācijas centrs “Poga” ir vieta, kur vecākus un bērnus saprot un mīl. Mēs zinām šo ģimeņu izaicinājumus un ikdienu, un zinām kā palīdzēt. Ar sirsnību, profesionalitāti un jaunākajiem sasniegumiem rehabilitācijas centra “Poga” speciālisti gluži kā gādīgi vecāki palīdz bērniem apgūt arvien jaunas iemaņas, stiprināt savu varēšanu un sasniegt jaunas uzvaras. Profesionāli speciālisti, inovatīvas rehabilitācijas metodes, multidisciplināra pieeja un mājīga vide. Centrs darbojas pateicoties ziedojumiem un cilvēku atsaucībai."

Ziedot.lv

CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu