“Es tieku pāri slieksnim,” lepni saka Elīza, un viņas skatienā ir četrgadniecei neraksturīgs gribasspēks. Turoties pie palīgierīces, meitene pa istabu kustas kā atspole, tomēr bez rollatora bērns nespēj paspert ne soli. Mēs pat iztēloties nevaram, kāds iekšējs spēks Elīzai vajadzīgs, lai liktu soli pie soļa, kristu, celtos un atkal ietu. Elīzas Ikaunieces diagnoze ir bērnu cerebrālā trieka.
Ikaunieku ģimene dzīvo klusā, nomaļā ielā netālu no Daugavas stadiona. 20. gadsimta pirmajā pusē celtā vairāku dzīvokļu māja ir pamatīga - ar plašu pagalmu, kurā Elīza var rotaļāties un mācīties staigāt. Elīza mūs sagaida, turoties pie sava pavadoņa - rollatora. Ja nezinātu, ka bez palīgierīces bērns spēj tikai rāpot, varētu likties, ka tas ir stilīgs trenažieris. Meitenei mugurā kupla zila kleita ar pasaku tēlu. Līdzās ierīcei viņa pati līdzinās mazai princesei no fantāzijas filmas, kurā cilvēkiem darboties palīdz tehnoloģijas.
Kamēr mamma Kate gatavo kafiju, Elīza no vienas istabas uz otru nesas ar apbrīnojamu veiklību, notur līdzsvaru, tad burtiski lido pāri slieksnim, it kā gatavotos sacensībām. Bija jāpaiet pusgadam, līdz Elīza iemācījās manevrēt ar rollatoru. Nesen meitene ir apguvusi ko jaunu - tikt pāri slieksnim - un lepojas ar to.
Vēlāk Elīzas tētis Jānis stāstīs, ka pārvietoties nav viegli - Elīza krīt bieži. Turklāt bērni ar diagnozi "bērnu cerebrālā trieka" “neprot” krist, tāpēc piezemēšanās ir traumatiska un sāpīga. Ir pat speciālas nodarbības, kurās bērniem māca, kā pareizi krist un tik ļoti nebaidīties. Tomēr neko darīt - lai Elīza staigātu, nākas krist un celties. Ar pārbaudījumiem jātiek galā visiem - arī vecākiem.