Katra piektā pensija zem nabadzības sliekšņa: Senāts vēršas Satversmes tiesā

Sirmgalve ar spieķi. Ilustratīvs attēls.

FOTO: Evija Tifanova/LETA

Augstākās tiesas (Senāta) Administratīvo lietu departaments ir apturējis tiesvedību administratīvajā lietā par vecuma pensijas minimālo apmēru, lai iesniegtu pieteikumu Satversmes tiesā (ST), pavēstīja Senāta pārstāve Baiba Kataja.

Viņa norādīja, ka izskatot kasācijas sūdzību, Senāts konstatēja, ka Latvijā 2018.gadā zem nabadzības sliekšņa vecuma pensiju saņēma piektā daļa no visiem vecuma pensijas saņēmējiem, kas Senāta vērtējumā ir kritiski.

Izskatāmajā lietā pieteicējam ar 30 gadu darba stāžu vecuma pensijas apmērs sākotnēji bija noteikts 66,73 eiro mēnesī, kas ir mazāks par valstī noteikto minimālo apmēru, tāpēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra paaugstināja to līdz minimālajam apmēram - 83,24 eiro mēnesī. Pensijas apmērs pieteicējam tika arī pārskatīts un indeksēts. Šobrīd pieteicēja vecuma pensija no 2019.gada 1.oktobra ir 110,60 eiro mēnesī.

Noskaidrojot valsts garantētās vecuma pensijas minimālā apmēra atbilstību Satversmes 109.pantam, Senāts ņēma vērā starptautisko tiesību normas, kuras Latvija ir apņēmusies ievērot sociālās drošības jomā, proti, 1996.gada 3.maijā Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 12.panta 1.punktu. 

Senāts atzina, ka Hartas 12.panta 1.punkta piemērošanas praksē atzītie konkrētie minimālie standarti ir tieši piemērojami, noskaidrojot Satversmes 109.pantā noteikto pamattiesību minimālo apjomu, neizslēdzot to, ka Satversme garantē personām lielāku šo tiesību apjomu. Izvērtējuma rezultātā Senāts atzina, ka izskatāmajā gadījumā Latvijas valsts nav izpildījusi tās pienākumu nodrošināt pieteicējam tiesības uz vecuma pensiju vismaz minimālā apmērā atbilstoši Hartas 12.panta 1.punktam un attiecīgi arī Satversmes 109.pantam. Proti, Senāts secināja, ka pieteicēja vecuma pensijas apmērs ir zem 40% no ienākumu mediānas uz vienu ekvivalento patērētāju, kas tādējādi automātiski rada neatbilstību minētajām tiesību normām.

Senāta ieskatā, likumdevējs, izvēloties Latvijai vispiemērotāko metodi vecuma pensijas minimālā apmēra noteikšanai, nav pietiekami rūpīgi ņēmis vērā un izvērtējis visus apstākļus, lai garantētu personām tiesības uz sociālo nodrošinājumu - vecuma pensiju - vismaz minimālajā apmērā, kas vienlaikus ļautu šīm personām vecumdienās saglabāt cilvēka cienīgu dzīvi. Šāds rezultāts skaidri liecina, ka valsts nav pienācīgi izvērtējusi izvēlētās metodes potenciālo ietekmi uz nabadzības sekām. Lai arī labklājības līmenis valstī turpina augt, tajā pašā laikā kritisks ir to cilvēku skaits, kuri kļūst nabadzīgāki.

Arī raugoties no samērīguma principa, Senāta vērtējumā vecuma pensijas apmēram būtu jābūt jo īpaši lielākam tādai personai, kurai ir 30 gadu apdrošināšanas stāžs. Tas pieteicēja situāciju padara vēl nesamērīgāku. Šāda situācija, kad pieteicējs nespēj sevi objektīvi uzturēt un tiek pastāvīgi nostādīts, viņa vārdiem sakot, lūdzēja lomā, neatbilst sociāli atbildīgas valsts mērķim, kas prasa, cik iespējams, nodrošināt cilvēka cienīgu eksistenci.

Senātā arī skaidroja, ka likumdevējs ir atzinis, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs 64,03 eiro, kam attiecīgi tiek piemērots koeficients atkarībā no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža, tādējādi veidojot valsts noteikto vecuma pensijas minimālo apmēru, nav mainīts kopš 2006.gada 1.janvāra - tātad 14 gadus. 

Lai arī Ministru kabinets 2019.gada 3.decembrī izdeva jaunus noteikumus "Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru", kas stājas spēkā 2020.gada 1.janvārī, tomēr Senāts konstatēja, ka arī ar jauno regulējumu par minimālās vecuma pensijas apmēru pieteicējam pensijas apmērs nemainīsies un netiks nodrošināts Hartas 12.panta 1.punktam un līdz ar to arī Satversmes 109.pantam atbilstošs vecuma pensijas apmērs.

Tiesvedība lietā apturēta līdz ST nolēmuma spēkā stāšanās dienai.

Uz augšu