Hermaņa vērtējumā, pirms pārdesmit gadiem dzīvot kļuvis garlaicīgi, jo Latvijā bijusi sajūta, ka "vēsture ir beigusies, līdzīgi kā tas notiek tā sauktajās demokrātiskās labklājības zemēs". Tomēr pagājuši daži gadi, "viss sašķobījās, un man atkal ir nenormāli interesanti, man atkal ir adrenalīns...".

"Esmu tāds cilvēks - man patīk būt opozīcijā," izteicies režisors, "un atkal redzu - man ir cienīgs pretinieks. Man ir interesanti sekot līdzi, vērot, domāt un saprast, un turēties pretī."

Pēc Hermaņa domām, "tā ir tikai ilūzija, ka mēs dzīvojam kolosālā laikā, ka nez cik paaudzēm nav bijis kara, un arī labklājības ziņā, kā stāsta, nekad Latvijā nav bijis tik labi, kā ir šobrīd, salīdzinot ar iepriekšējiem laikiem". "Bet es jūtu riktīgu berzi, ar prātu jūtu, ka nekad tik interesanti nav bijis... Jūtos kā detektīvromāna dalībnieks, man nekad nav tik bijis interesanti saprast - kas te tagad notiek?" sacījis režisors.

Hermanis uzskata, ka šis ir brīnišķīgs laiks, "kad neviens cilvēks uz pasaules nezina, kas būs pēc diviem, pieciem vai desmit gadiem". "Ļoti iespējams, ka daudzus globālus strīdiņus un kaislības kā cunami vilnis pārklās pārsteigums, kas nāks no moderno tehnoloģiju puses. Un tas var notikt ļoti pēkšņi," domā režisors.