Ir iznākusi Franciskas Ermleres Rīgas detektīva pirmā novele „Arsenāls” krievu valodā. Šī ziņa pati par sevi nebūtu pārsteidzoša, ja ne fakts, ka autore jau piecus gadus ir neredzīga un pāriešana no latviešu uz krievu valodu viņas situācijā ir apbrīnojama.
Franciska Ermlere savu pāriešanu krievu valodā komentē šādi: „Kad es piecus gadus atpakaļ zaudēju acu gaismu man, atklāti sakot, nebija citas izvēles.
Es tikai es gribēju turpināt rakstīt un dzīvot.
Jo es negribēju palikt melnā tukšumā, ko precīzāk būtu nosaukt par melnu mēmumu, kas ir paredzēts latviešu aklajiem. Tad nu es tomēr nepadevos un ar datora palīdzību aizcīnījos līdz krievu valodas interneta telpai. Krievu internets ir “visums”, kur var atrast visu un vēl vairāk, un, kas man ir izšķiroši un būtiski – viss ir pieejams audio versijā.
Protams, nebija viegli izdarīt nākamo lēcienu un pašai uzrunāt “visumu” Puškina un Dostojevska valodā.
It īpaši, kad es sev no jauna atklāju krievu brīnumpasakas un biļinas, kur katra zilbe ir noslīpēta un jēdzieniski precīza. Taču drosmi to darīt man deva tas, ka man jau bija šādas tādas iestrādes. Es pirms desmit gadiem pabeidzu Augstākos scenāristu un režisoru kursus Maskavā, kur vēl toreiz sāku rakstīt scenārijus krieviski.“
Franciskas Ermleres Rīgas detektīvcikls sastāv no astoņām novelēm, no kurām septiņas jau ir izdotas latviski dažādās izdevniecībās. Visas noveles krievu valodā ir pārrakstot un papildinot tulkojusi pati autore, un tagad ir sākusies to izdošana. Pirmā cikla grāmata ”Rīgas zīmoga alķīmija” ir papildināta ar „Melnās saules” tēlu, pārrakstīta un pārsaukta par „Arsenālu”.
Franciska Ermlere turpina: “Pāriet uz krievu valodu mani pamudināja arī sāpe, kuru es latviski atrisināt nespēju. Detektīvcikls ir sadalīts vairākiem izdevējiem, un es teikšu, kā ir: kapitālisms un īpašumtiesības literatūrai nepalīdz. Kaut ko izlabot, papildināt cikla vajadzībām pirmajās novelēs vai vismaz tās elektroniski pārpublicēt izrādījās neiespējami.
Brīdī, kad zaudēju redzi, un vēl nebiju apguvusi datoru neredzīgajiem, aizgāja ļoti sliktas. Man kā autorei par tām ir kauns.
Bet katrs izdevējs ir iekrampējies savās tiesībās un ekonomiskajā izdevīgumā un pat neuzskata par vajadzīgu pieminēt, ka viņa īpašumā esošais darbs ir tikai maza daļa no veseluma. Tad nu es atvēzējos un … sāku rakstīt krieviski. Pateicoties smalkjūtīgam un rūpīgam literārās redaktores Olgas Čehovas atbalstam, tagad ir arī taustāms rezultāts – grāmata. Grāmata kura man pašai patīk, un ceru ka tā atradīs arī savu lasītāju.”
