Klāt 1. janvāris – diena, kad sirgt ar paģirām drīkst bez sirdsapziņas pārmetumiem; tomēr reizē arī diena, kad paģiru šaušalās mēs sev un citiem apsolām, ka sāksim sportot, ēdīsim veselīgāk, atmetīsim smēķēšanu, lasīsim vairāk grāmatu un, protams, beigsim dzert; tā ir diena, kad mēs gandrīz oficiāli varam neko nedarīt un, grimstot dīvānā, reizē grimt eksistenciālās pārdomās par dzīvi, nāvi un ciešanām. Ja tu šobrīd – dies pasarg! – mokies ar paģirām, tad nenokar degunu un lasi tālāk, jo man kabatā ir daži līdzekļi.

“No kā bītin bijos, nu notiek; no kā baiļojos, nu nāk man! Nav miera, un nav miega, atpūtas nav, mokas klāt!” (Ījaba grāmata 3:25). Lai arī šis citāts bieži tiek izmantots saistībā ar depresiju, piemēram, Viljama Stairona esejā “Vien tumsa saredzama” par savas dzīves drūmākajiem mirkļiem smagas depresijas gūstā, tomēr allaž to atminos arī brīžos, kad virs manas galvas ausis drūms paģiru rīts.

Man personīgi paģiras gandrīz vienmēr liek domāt un analizēt savu eksistenci. Paģiras, lai cik nepatīkamas tās būtu, man ir ražīgs laiks, kad es parasti tveru pēc Nīčes sējumiem, pārlasu jau pieminēto Ījaba grāmatu, ar Gētes patētiskajām vārsmām kā ar nokaitētu pīķi saldsērīgā baudā pabakstu savu paģiru sentimenta pārņemto prātu un sirdi vai vienkārši dodos garā, bezmērķīgā pastaigā, prātā analizējot pastrādāto grēku, kad vārgais ķermenis un prāts pievīla pats sevi un padevās Dionīsa kārdinājumam.

Ja arī tu 2019. gada pēdējā vakarā biji nerātns un šobrīd jūti ko līdzīgu, tad varbūt tev labāk sajusties palīdzēs šis vienkāršais veltījums paģirām, jo tas taču ir labākais brīdis, kad pārkalibrēt lietas, pārdomāt vērtības un izdarīt svarīgus secinājumus.

Lai nu kā, lūk, nedaudz par pašām paģirām, jo zināms, ka vislabāk tikt galā ar ienaidnieku, ir iepazīstot to.

Kāpēc ir paģiras?

Varbūt būsi pārsteigts, bet zinātnieki līdz galam nav izpētījuši un sapratuši, kas izraisa paģiras. Zinātnieki un ārsti ir vēl tālu no izpratnes, kāpēc pat tad, kad no organisma ir pazudušas visas alkohola pēdas, cilvēks joprojām piedzīvo virkni nepatīkamu simptomu, piemēram, galvassāpes, reiboni, ģīboņus, nelabu dūšu, problēmas ar vēderu, slāpes, svīšanu un nomāktību.

Vienkāršākais un pazīstamākais skaidrojums ir tāds, ka alkohols izraisa organisma atūdeņošanos, jo darbojas kā diurētiķis jeb urīndzenošs līdzeklis. Ņemot vērā, ka cilvēks alkoholu parasti lieto vairākas stundas un šajā laikā nedzer ūdeni, organisms tiek būtībā izskalots.

Tiesa, pētījumi, kuros zinātnieki pievērsušies saiknes starp paģirām un atūdeņošanos, ir snieguši pārsteidzošus rezultātus. Piemēram, kādā pētījumā atklāta saikne starp paaugstinātu hormonu līmeni, kas asociējas ar atūdeņošanos, un paģiru lielumu. Visticamāk, atūdeņošanās ir saistīta ar dažiem paģiru simptomiem, piemēram, slāpēm, reiboni un apjukuma sajūtu, tomēr paģiru pamatā ir arī citi faktori.

Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka paģiras rodas, alkoholam izjaucot cilvēka organisma ķīmisko elementu dabisko balansu. Viena hipotēze ir tāda, ka organismam, lai pārstrādātu alkoholu, enzīms “NAD+” jāpārkonvertē tā alternatīvajā formā NADH. Straujās NADH uzkrāšanās un NAD+ trūkuma dēļ organisma šūnas nespēj efektīvi veikt virkni vielmaiņas funkciju – sākot no glukozes absorbēšanas asinīs un beidzot ar elektrolītu līmeņa regulāciju. Tomēr arī šo hipotēzi var apstrīdēt, jo izrādās, ka cilvēkiem ar smagām paģirām netika novērots zemāks elektrolītu vai glukozes līmenis asinīs.

Vispārliecinošākā teorija pagaidām ir tāda, ka paģiras rodas toksiska savienojuma acetaldehīda uzkrāšanās asinīs dēļ. Organismam pārstrādājot alkoholu, acetaldehīds ir pirmais procesa blakusprodukts. Aplēsts, ka tas ir no 10 līdz 30 reizēm toksiskāks par pašu alkoholu. Pētījumos noskaidrots, ka acetaldehīds izraisa tādus simptomus kā svīšanu, ādas piesārtumu, nelabu dūšu un vemšanu.

Paģiru iemesls var arī slēpties tajā, kā alkohols ietekmē organisma imūnsistēmu. Pētījumos atklāta saikne starp paaugstinātu molekulu citokīnu līmeni, kuras imūnsistēma izmanto, lai radītu paģiru simptomus. Parasti citokīni brīdina organismu par drudzi vai iekaisumu, kad imūnsistēma ir uzsākusi cīņu pret infekciju, tomēr izskatās, ka pārlieku liels alkohola daudzums arī var aktivizēt citokīnus.

Kā pārdzīvot paģiras?

Domāju, ka visiem sen jau apnikuši nekam nederīgie un banālie paģiru sakaušanas veidi, kas ik gadu 1. janvārī tiek skandēti medijos, sociālajos tīklos, televīzijā un žurnālos. Piemēram, vieni iesaka paģiru dienā saēsties treknus ēdienus. Šiem cilvēkiem, šķiet, nekad nav bijušas pamatīgas paģiras, kad doma vien par treknām olām un cūkas cepeti brokastīs liek teju paģībt no riebuma. Citi kā labāko līdzekli pret paģirām uzteic fiziskas aktivitātes. Arī šiem cilvēkiem, izskatās, ir palaimējies neizjust paģiru bardzību, jo doma par sportošanu brīdī, kad nespēj atrast jēgu pat tualetes apmeklējumam, ir, šķiet, vienīgā lieta, kas var izvilināt smaidu paģiru dienā.

Lai nu kā – recepte, kā tikt galā ar nejauko stāvokli, katram noteikti ir sava. Man, piemēram, reti kad rūp fiziskās paģiras, ja vien ar tām nav gadījies sasirgt darbadienā. Lūk, metafiziskās paģiras - kā tās savā grāmatā “Everyday Drinking” nodēvējis izcilais angļu novelists un alkoholisko dzērienu pazinējs Kingslijs Eimiss – ir daudz baisāka lieta.

Ja esat lasījuši Franca Kafkas slaveno stāstu "Pārvēršanās", tad pamošanos ar paģirām varētu salīdzināt ar pamošanos vaboles ādā.

Savukārt, ja gadījies lasīt Venedikta Jerofejeva “Maskava-Gailīši”, tad būs pavisam skaidrs, par ko es runāju.

Lūk, šeit izriet arī viens no labākajiem veidiem, kā sakaut metafiziskās paģiras: gremdēties literatūrā. Īpaši darbos, kur aprakstītas metafiziskas ciešanas. Kaut kādā man nezināmā veidā tas palīdz. Reiz es paģiras pilnībā sakāvu ar pārsimt Dantes “Dievišķās komēdijas” vārsmām, bet citreiz tas izdevās ar jau pieminēto Ījaba grāmatu. Kāds mans draugs paģirās mēdz lasīt depresijas mocītā dzejnieka Georga Trākla dzeju, ko allaž papildina ar dažām nodaļām no autora biogrāfijas, savukārt es pats paģirās allaž atveru Daniila Harmsa traģikomiskos un absurdos stāstiņus.

Tomēr, ja mājās grāmatu nav, bet paģiras ir sēdušās kuprī ar visu svaru, var ņemt pildspalvu un sēsties rakstīt lietas. Visu, kas uz sirds. Jā, paģiras ir iespējams norakstīt nost no dvēseles. Tas noteikti būs labāk par trulu blenšanu griestos un morālu sevis šaustīšanu par iepriekšējā vakarā sastrādāto vai pateikto.

Tiesa, lai rastos metafiziskās paģiras, nav obligāti jāsastrādā nez kādas nerātnības. Metafiziskās paģiras ir kā Jānuss - romiešu divsejainais vārtu dievs - kurš vienlaicīgi veras pagātnē un nākotnē. Metafiziskās paģiras liek domāt kā par sastrādāto, tā par gaidāmo.

Lūk, un šo var likt lietā, pārdomājot un sakārtojot savu nākotni. Sastādīt plānu, stingru plānu un pārliecināt sevi pie tā pieturēties. Apsolīt sev no visas sirds vairs nedzert un sākt sportot. Vienalga. Galvenais noticēt tam, jo tu redzēsi – paliks vieglāk. Sakārtota dzīve un rāmis, pie kura pieturēties, – lūk, veids, kā nepazust paģiru atklātajā haosā un bezdibenī.

Protams, pastāv arī vienkāršāki un bezjēdzīgāki paģiru izciešanas veidi, piemēram, brutāla seriālu skatīšanās visas paģiru dienas garumā. Nav tas sliktākais variants.

Ja tomēr izdodas sevi iekustināt, tad paģiru dienā var pamatīgi sakopt māju. Kārtīga apkārtējā vide līdzīgi kā metafiziskais plāns un sakārtotība labi palīdz izbēgt no haosa un sajusties maķenīt labāk. Derēs arī pārdomu pilna pastaiga, kas aizpildītu arī fizisku aktivitāšu procesu.

Lūk, tāda aptuveni ir mana paģiru ārstēšanas metode. Ir tikai viena lieta, ko paģirās labāk nedarīt, – neiet uz veikalu pakaļ paģiru labākajām, tomēr īslaicīgākajām zālēm – paģiru aliņam. Tas palīdzēs atlikt paģiras, tomēr agri vai vēlu nodeva būs jāmaksā.

Priecīgu paģiru dienu un 2020. gadu!