Pārsteidzošās “Heslingtonas smadzenes”, kas nav sapuvušas jau 2600 gadu

2008. gadā arheologus pārsteidza ļoti neparasts atklājums – izcili saglabājušās dzelzs laikmeta cilvēka smadzenes, kas, apgāžot visus bioloģijas likumus, pēc cilvēka nāves nebija sadalījušās. Tagad zinātnieki ir noskaidrojuši, kā smadzenes varēja saglabāties teju neskartas 2600 gadu.

Pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Journal of the Royal Society Interface”, zinātnieki raksta, ka tā pamatā ir vairāki faktori, to skaitā cilvēka smadzeņu proteīnu stāvoklis un veids, kādā līķis tika apglabāts.

Tā saucamās “Heslingtonas smadzenes” mediju virsrakstus pāršalca pēc tam, kad Jorkas arheologi Heslingtonas ciemā izraka māliem klātu galvaskausu, kura iekšienē bija smadzenes.

“Lai arī galvaskauss bija klāts ar sedimentu, pēc tā notīrīšanas varēja no tā iekšienes atdalīt smadzenes,” rakstīts pētījumā.

Ar oglekļa datēšanas metodi zinātniekiem izdevās noskaidrot, ka šis cilvēks dzīvojis laika posmā no 673. līdz 482. gadam pirms mūsu ēras.

Tas, kurš apglabāja šo cilvēku, neizmantoja nekādas mākslīgas līķa saglabāšanas tehnikas. Izskatās, ka drīzāk īpašs bija tas, kādā veidā šis cilvēks tika apglabāts. Ļoti iespējams arī, ka kāda nezināma slimība ietekmēja šī cilvēka smadzeņu proteīnus, neļaujot vēlāk tām sapūt.

“Šī indivīda nāves apstākļi vai apbedījuma veids, iespējams, ietekmēja tā smadzenes un radīja apstākļus, kas ļāva tām tik ilgi saglabāties,” paziņojumā teica pētījuma galvenais autors Aksels Pecolds.

Pecolds ziedoja gadus, lai pētītu divus smadzeņu šķiedru veidus: neirofilamentus un glijas fibrillāro skābo proteīnu (GFAP), no kuriem abi darbojas kā smadzeņu saistviela. Kad Pecolds ar pētnieku komandu aplūkoja “Heslingtonas smadzenes”, viņi pamanīja, ka šīs šķiedras joprojām ir klātesošas, liekot domāt, ka tieši tās ir iemesls tam, kāpēc smadzenes ir tik labi saglabājušās.

Lielākajā daļā gadījumu smadzenes sapūst pēc tam, kad enzīmi no apkārtējās vides un mirušā cilvēka mikrobioms sadala audus. Tomēr “Heslingtonas smadzenēs”, iespējams, šie enzīmi tika deaktivizēti uz trīs mēnešiem, kā parādīja pētnieku veiktais eksperiments. Testos atklājās, ka vajadzīgi trīs mēneši, lai proteīni sevi “iekonservētu” stingrās formās.

Iespējams, kādas skābes pēc cilvēka nāves nokļuva tā smadzenēs, neļaujot enzīmiem uzsākt sadalīšanās procesu. Pētnieki piebilda, ka šis cilvēks, visticamāk, miris no  trieciena pa galvu, pakāršanās vai galvas nociršanas.