"Sliktas komēdijas" nākamā daļa. Ko īsti vēlas Lielbritānija?

FOTO: Reuters/ScanPix

Beidzot tuvojas brīdis, par ko tiek aktīvi runāts pēdējos gandrīz četrus gadus – jau janvāra beigās Lielbritānija izstāsies no Eiropas Savienības. Taču politiskās kaislības nemazināsies, jo turpināsies sarunas par jaunu tirdzniecības līgumu starp Briseli un Londonu. Tomēr – ko abas puses vēlas no šā līguma un kura puse jauno tirdzniecības vienošanos vēlas vairāk?

Tuvāko mēnešu laikā Lielbritānijai un Eiropas Savienībai jāspēj vienoties par jauniem tirdzniecības nosacījumiem. Pirmo reizi vairāku gadu laikā Lielbritānija ir konkrēti paudusi, ko tā vēlas saņemt no Eiropas Savienības.

“Ko vēlas Lielbritānija?” Tas izklausās pēc sliktas romantiskās komēdijas nosaukuma, un savā ziņā iespējams, ka visa “Brexit” sāga arī ir visai slikta komēdija, raksta “Deutsche Welle”. Vēl laiks, kad Terēza Meja bija premjerministre, kā arī Borisa Džonsona pirmās dienas premjerministra amatā liecināja par to, ka nav iespējams pateikt, ko tieši Lielbritānija vēlas iegūt no “Brexit”, no Eiropas Savienības un no visas šīs situācijas kopumā.

Faktiski visas iniciatīvas un ieceres iestrēga Lielbritānijas parlamentā. Sākot ar visnekaitīgākajiem, beidzot ar visnepatīkamākajiem “Brexit” scenārijiem, neviens no tiem nespēja gūt vairākuma atbalstu. Pēdējo gadu laikā populāra frāze no Eiropu atbalstošajiem spēkiem bija: “Lielbritānijai beidzot ir jāpasaka, ko tā vēlas!”

Situācija ir mainījusies dramatiski. Džonsons nu ir ieguvis ievērojamu vairākumu, un Lielbritānijas parlaments, šķiet, beidzot ir sapratis, ko vēlas iegūt no “Brexit”. To atzinusi arī jaunā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena  – Džonsons ir spējis formulēt daudz noteiktākas, konkrētākas Lielbritānijas prasības nekā savulaik Terēza Meja, sarunās ar Žanu Klodu Junkeru.

Tuvāko astoņu nedēļu laikā Eiropas Savienība sāks sarunas ar Lielbritāniju, un, sākot ar martu, politikas veidotāju uzmanība tiks pievērsta sarunām par Eiropas Savienības un Lielbritānijas attiecībām “pēc šķiršanās”, būtībā koncentrējoties uz tirdzniecību, un kā abu pušu komercattiecības attīstīsies nākotnē.

Pirmo reizi kopš “Brexit” procesa sākuma ir panākta zināma vienošanās pašā Lielbritānijā. Ko tad īsti Lielbritānija vēlas, un vai to ir iespējams sasniegt?

Es pateikšu, ko vēlos. Ko patiešām, ļoti, ļoti vēlos!

Pēc fon der Leienas tikšanās ar Džonsonu Dauningstrīta publicēja oficiālu ziņojumu, kurā teikts, ka “premjerministrs Džonsons uzsvēris, ka Lielbritānija vēlas plašu brīvās tirdzniecības līgumu, kurā būtu nosegti preču un pakalpojumu segmenti”.

Ziņojumā teikts, ka Džonsons ir uzsvēris faktu, ka jebkādām nākotnes attiecībām nevajadzētu būt saistītām ar jebkāda veida tiesību aktu saskaņošanu vai Eiropas Kopienu tiesas lēmumiem.

Tiek norādīts, ka Lielbritānija saglabās kontroli pār imigrācijas jautājumiem un zvejas ūdeņiem, un uz faktu, ka pārejas periods beigsies 2020. gada decembrī un vairāk pagarināts netiks.

Citiem vārdiem – ja abas puses līdz decembrim nespēs panākt vienošanos, tad jau no nākamā gada janvāra Eiropas Savienības un Lielbritānijas tirdzniecības attiecības noteiks Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumi.

Taču šķiet, ka galvenais punkts ir ziņojuma beigās. Tajā teikts, ka “Lielbritānijas premjerministrs ir gatavs sākt sarunas par nākotnes partnerību, kas izpaustos līdzīgā stilā kā ES brīvās tirdzniecības līgums ar Kanādu.”

Pārliecinātākie “Brexit” atbalstītāji bieži ir runājuši par “saules pielietām ielejām”, kas Lielbritāniju gaida pēc Eiropas Savienības atstāšanas. Džonsona pasaulē tieši CETA jeb “Visaptverošais ekonomikas un tirdzniecības līgums” ar Kanādu ir fakts, kas ļauj saulei spīdēt visspožāk.

Ak, Kanāda!

Ko Lielbritānijai dos CETA? Šis līgums paredz muitas tarifu atcelšanu 98% preču starp Eiropas Savienību un Kanādu, padarot daudz lētāku preču eksportu no vienas puses uz otru. Tas paredz arī sadarbību standartu jomā, kā arī nepieciešamību pēc kvalitātes un drošības pārbaudēm.

Tomēr – starp Eiropas Savienību un Kanādu tāpat pastāv atsevišķas tirdzniecības barjeras. Pirmkārt – starp Kanādu un Eiropas Savienību nepastāv muitas savienība vai vienotais tirgus, līdz ar to – pastāv robežkontrole. Tāpat ir dažādi ierobežojumi finanšu pakalpojumu jomā.

Dažādi tarifi un kvotas attiecas uz agrikultūras sektoru. Jebkurām precēm, kas no Kanādas tiek eksportētas uz Eiropas Savienību, ir jāatbilst ES noteiktajiem standartiem.

Svarīgi atzīmēt, ka nākotnes Eiropas Savienības un Lielbritānijas tirdzniecības līgumam, kas teorētiski varētu balstīties uz CETA bāzes, ir jāņem vērā tirdzniecības attiecība starp abām pusēm. Piemēram, Eiropas Savienībā no Kanādas tiek eksportēti vien 10% preču, bet Lielbritānijā ES ir svarīgākais partneris ar 45% no kopējā tirdzniecības apjoma.

Vēl jāpatur prātā, ka pats vienošanās saturs ir atšķirīgs. Kanādas un Eiropas Savienības līgums ir vispārīgāks, bet Eiropas Savienības un Lielbritānijas vienošanās būs vairāk attiecināta uz komercattiecībām un biznesa jomu.

Līdz ar to uz CETA bāzēts darījums varētu pieprasīt panākt vienošanos tādās jomās, kas nav ņemtas vērā Kanādas darījumā.

Kritiķi, kuri neatbalsta Kanādas stila darījumu, saka, ka šāda tipa darījums automātiski nozīmēs bezprecedenta tirdzniecības barjeru noteikšanu, ņemot vērā, ka pēdējo 47 gadu laikā Eiropas Savienība un Lielbritānija ir bijušas līdzvērtīgās tirdzniecības attiecībās.

“Tā varētu būt vērienīgākā regulējumu pārmaiņu un protekcionisma atjaunošanas programma. Tā pat ne tuvu nebūs brīvās tirdzniecības vienošanās, bet gan tirdzniecības ierobežojumu vienošanās – Lielbritānijas protekcionisma akts,” raksta bijušais Lielbritānijas vicepremjers Niks Klegs.

11 mēneši? Pamēģināsim deviņus

Premjerministra biroja ziņojums izslēdz iespēju atkāpties no savām iecerēm un faktiski paredz, ka Lielbritānija un Eiropas Savienība nākotnē var kļūt par savdabīgām konkurentēm.

Īsi pirms tikšanās ar Džonsonu fon der Leiena Londonas Ekonomikas skolā atklāja, kāda ir Eiropas Savienības nostāja šajā jautājumā.

“Bez droša pamata vides, darba, nodokļu un citās finanšu jomās jums nevar būt augstas kvalitātes pieeja pasaulē lielākajam brīvās tirdzniecības tirgum. Katram lēmumam ir savas sekas. Ar katru lēmumu vienošanās saturs var dramatiski mainīties,” teica fon der Leiena.

Tātad – vai ir iespējams panākt vienošanos līdz šā gada beigām?

Sarunas par jau iepriekš minēto līgumu CETA sākās 2009. gada maijā. Sarunas tika pabeigtas vien piecus gadus vēlāk, 2014. gada augustā. Tāpat vēl trīs gadi bija nepieciešami, lai šī vienošanās tiktu ratificēta un stātos spēkā. Tomēr līguma sarežģītības pakāpe  bija daudz zemāka, nekā tas ir gadījumā ar Lielbritāniju un Eiropas Savienību.

Fon der Leienas brīdinājums un Džonsona aicinājums neturpināt sarunas pēc 2020. gada 31. decembra un fakts, cik ilgs laiks bija nepieciešams Kanādai, lai panāktu vienošanos, kļūst skaidrs, ka šā gada Ziemassvētkos dāvanu sagaidīt neizdosies – visticamāk, jauna vienošanās par tirdzniecības noteikumiem netiks panākta, un Lielbritānija pametīs Eiropas Savienību vien ar izstāšanās vienošanos, spēkā stājoties Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem par tālākām tirdzniecības attiecībām.

Skaidrs ir viens, ka politiķi darīs to, ko iepriekš teikuši. Būtu muļķīgi domāt, ka notiks kādas pēkšņas atteikšanās un atkāpšanās no savām pozīcijām. Bet, ja Lielbritānija tik tiešām vēlas to, par ko runā – vienu no sarežģītākajiem tirdzniecības līgumiem, kāds jebkad pasaulē ir izveidots, un panākt vienošanos par to vien deviņu mēnešu laikā –, atliek vien minēt, vai tas neradīs jaunas politiskās kaislības.

Uz augšu