Kāpēc sabiedrotie nebombardēja Aušvicu?

Aušvicas koncentrācijas nometne no gaisa 1944. gadā

FOTO: Public Domain

1944. gada pavasarī sabiedroto spēki saņēma satraucošu informāciju par neiedomājamām zvērībām, kas norisinās Aušvicā Polijas dienvidos – vietā, kas tagad zināma kā viena no nacistu nežēlīgākajām un lielākajām koncentrācijas nometnēm.

Ziņas par pieredzētajām šausmām sabiedrotajiem nodeva divi izbēguši ebreji, nostādot sabiedrotos baisas izvēles priekšā brīdī, kad kara gaitā to militārie resursi jau tā bija teju iztērēti.

Vai viņiem būtu jāsūta gaisa flote, kas bombardētu Aušvicu par spīti tam, ka tajā ieslodzīti atrodas daudzi nevainīgi cilvēki? Vai arī militārās izmaksas un potenciālais mirušo skaits ir pārāk liels, kad Otrais pasaules karš ir tuvu beigām? Jaunā dokumentālajā filmā “Secrets of the Dead: Bombing Auschwitz” vēsturnieki pēta sabiedroto līderu diskusijas par to, vai viņiem vajadzētu veikt morāli pareizu, bet militāri bezjēdzīgo Aušvicas bombardēšanu, vai arī koncentrēties uz nacisma sagraušanu uz visiem laikiem?

Aušvica tika izveidota 1940. gadā Polijas pilsētā Osvencimā kā poļu politieslodzīto koncentrācijas nometne. Karam turpinoties, Aušvicas ieslodzīto skaits pieauga neiedomājamā ātrumā. 1944. gada augustā Aušvicā atradās aptuveni 400 tūkstoši ieslodzīto, no kuriem 205 tūkstoši bija ebreji, bet 195 tūkstoši bija poļi, padomju armijas gūstekņi, čigāni un citas etniskās grupas. Kara beigās tika aplēsts, ka Aušvicā kopumā bojā gāja 1,1 miljons cilvēku.

Kad Rūdolfs Vrba un Alfrēds Veclers 1944. gada aprīlī izbēga no Aušvicas, viņi bija pirmie aculiecinieki, kas varēja pastāstīt par gāzes kambariem un to, ar kādu vērienu nacisti iznīcināja ieslodzītos.

FOTO: Public Domain

No 1944. gada maija līdz jūlijam abu liecinieku liecības kopijas tika izsūtītas Šveices Kara bēgļu padomei, Kara bēgļu valdes štābam Vašingtonā un sabiedroto spēku līderiem, to skaitā arī Lielbritānijas premjerministram Vinstonam Čērčilam, kuru šī liecība tik ļoti satrauca, ka viņš ieteica bombardēt nāves nometni.

Tomēr beigās uz Aušvicu netika nosūtīts neviens lidaparāts. Tiesa, sabiedroto spēki tajā brīdī jau grasījās bombardēt vāciešu ķīmisko rūpnīcu, kas atradās tikai 6 kilometrus tālu no Aušvicas, turklāt tajā bieži tika izmantots Aušvicas ieslodzīto darbaspēks. Tomēr vairāki faktori lika sabiedrotajiem neiekļaut nāves nometni bombardēšanas sarakstā.

Neskaidrs iznākums

Viens no iemesliem bija izplatītais antisemītisms ASV un Lielbritānijā Otrā pasaules kara laikā. To uzkurināja ārkārtīgi efektīvās nacistu propagandas kampaņas, kurās ebreji tika pasniegti kā sabiedroto kara procesu manipulatori.

“Politiķi uztraucās, ka sabiedrība to uzskatīs par īpašu palīdzību ebrejiem,” izdevumam “Live Science” atklāja ebreju pētnieks Maikls Berenbaums.

Jautājums bija arī par to, cik akurāti no gaisa varēs bombardēt Aušvicu. Tiesa, sabiedroto spēkiem bija pieejamas dažas Aušvicas fotogrāfijas no gaisa, kā arī liecinieki atklāja dažādas ziņas par tās ēkām, tāpēc militāristi varēja izvēlēties stratēģiski labākos punktus, kur nomest bumbas. Tomēr bombardēšana Otrā pasaules kara laikā bija slavena ar savu neprecizitāti, tāpēc uzlidojumā ciestu daudz vairāk ieslodzīto, nekā izdotos izglābt.

“Uz katras Aušvicas krematorijas, kas kopumā bija četras, būtu jāuzmet 220 bumbas, lai iegūtu 90% iespēju, ka viena no tām trāpīs mērķī. Turklāt bumbvedēju nosūtīšana uz Aušvicu paretinātu militāros resursus frontē,” stāstīja vēstures profesors Temijs Deiviss Bidls.

Pat ja sabiedrotie būtu bombardējuši Aušvicu, tā nebūtu kaut kāda “maģiskā lode”, kas uzreiz glābtu miljoniem dzīvību. Kad sabiedrotie būtu sagatavojušies uzlidojumam, lielāko daļu no 11 miljoniem upuru vairs tāpat neizdotos glābt. Liela daļa nāves nometņu jau bija aizvērtas, jo nacisti turpināja atkāpties. Tajā brīdī 90% nacistu upuru jau bija nogalināti.

Par spīti tam, nav šaubu, ka Aušvicas bombardēšana ļoti labi parādītu to, ka tāda veida zvērības pasaulē nekad nepaliks bez pienācīgas atbildes.

“Es gribētu, lai mēs to būtu izdarījuši. Es gribētu, lai mēs tagad varētu atskatīties vēsturē un teikt, ka sapratām, cik tas ir briesmīgi, tāpēc gribējām veikt morālu paziņojumu,” piebilda Bidls.

Uz augšu