Šis stāsts sākās deviņdesmitajos gados kādā Ģertrūdes ielas pagraba siltummezglā, kur pusaudžiem bija štābiņš. Bērni klaiņoja, “aptīrīja” vietējos ofisus, nakšņoja pagrabā, lietoja alkoholu. No paraugģimenēm viņi nenāca. Starp viņiem bija Romāns Siņicins, kuru par iespējamu līdzdalību pirms 25 gadiem notikušās zādzībās tiesā joprojām.
Prokuratūrā norāda, ka nodarījumi raksturojami kā smagi noziegumi, par kuriem persona joprojām saucama pie kriminālatbildības. Advokāts Artūrs Zvejsalnieks ir citās domās. Savukārt Tiesībsarga birojs vērš uzmanību uz ikviena tiesībām uz taisnīgu tiesu, kas ietver tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos.
“Sāksim ar to, ka mūsdienās pat iedomāties nevarētu, ka 14, 15 gadus veci puišeļi uzturas siltummezglā,” iesāk Artūrs Zvejsalnieks - advokāts, kurš Romānu pārstāv kopš 2015. gada un lietu raksturo kā “unikālu” savā advokatūras praksē tās bezjēdzības dēļ. Kopš tā laika notikumiem pagājis ceturtdaļgadsimts, cietušie – juridiskas personas - vairs neeksistē, pierādījumus nav iespējams pārbaudīt, turklāt Siņicins, būdams pusaudzis, pirmstiesas ieslodzījumā pavadīja deviņus ar pusi mēnešus. Tomēr prokuratūra neatkāpjas.
Jau 15 gadus Romāns dzīvo un strādā Nīderlandē – viņš regulāri brauc uz tiesas sēdēm Latvijā. Kad pēc pirmās instances tiesas attaisnojošā sprieduma 2017. gadā šķita, ka lietai pielikts punkts, 2019. gada maijā viņa advokāts Artūrs Zvejsalnieks saņēma prokurores apelācijas protestu, un tas nozīmēja tikai vienu - aizvēsturisko krimināllietu turpinās skatīt Rīgas apgabaltiesa triju tiesnešu sastāvā.