Šis stāsts sākās deviņdesmitajos gados kādā Ģertrūdes ielas pagraba siltummezglā, kur pusaudžiem bija štābiņš. Bērni klaiņoja, “aptīrīja” vietējos ofisus, nakšņoja pagrabā, lietoja alkoholu. No paraugģimenēm viņi nenāca. Starp viņiem bija Romāns Siņicins, kuru par iespējamu līdzdalību pirms 25 gadiem notikušās zādzībās tiesā joprojām.

Prokuratūrā norāda, ka nodarījumi raksturojami kā smagi noziegumi, par kuriem persona joprojām saucama pie kriminālatbildības. Advokāts Artūrs Zvejsalnieks ir citās domās. Savukārt Tiesībsarga birojs vērš uzmanību uz ikviena tiesībām uz taisnīgu tiesu, kas ietver tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos.

“Sāksim ar to, ka mūsdienās pat iedomāties nevarētu, ka 14, 15 gadus veci puišeļi uzturas siltummezglā,” iesāk Artūrs Zvejsalnieks - advokāts, kurš Romānu pārstāv kopš 2015. gada un lietu raksturo kā “unikālu” savā advokatūras praksē tās bezjēdzības dēļ. Kopš tā laika notikumiem pagājis ceturtdaļgadsimts, cietušie – juridiskas personas - vairs neeksistē, pierādījumus nav iespējams pārbaudīt, turklāt Siņicins, būdams pusaudzis, pirmstiesas ieslodzījumā pavadīja deviņus ar pusi mēnešus. Tomēr prokuratūra neatkāpjas.

Jau 15 gadus Romāns dzīvo un strādā Nīderlandē – viņš regulāri brauc uz tiesas sēdēm Latvijā. Kad pēc pirmās instances tiesas attaisnojošā sprieduma 2017. gadā šķita, ka lietai pielikts punkts, 2019. gada maijā viņa advokāts Artūrs Zvejsalnieks saņēma prokurores apelācijas protestu, un tas nozīmēja tikai vienu - aizvēsturisko krimināllietu turpinās skatīt Rīgas apgabaltiesa triju tiesnešu sastāvā.

Pirms dažiem gadiem Romāns atmeta ar roku: nevajag kompensāciju, ātrāk to visu aizmirst un viss, bet tagad viņš jūtas aizvainots:

“Vai mani līdz pensijai turpinās tiesāt?”

Skarbie deviņdesmitie

Ko Romāns un citi pusaudži no problemātiskām ģimenēm deviņdesmitajos pastrādāja? “Tolaik valstij bija dziļi vienalga, ka bērni dzīvo siltummezglā – it kā tas nebūtu apstāklis, par ko pirmkārt vajadzētu domāt,”  saka advokāts, šķirstot apjomīgo lietu.

“Pirmais nodarījums, kurā vainoja 14 gadus veco Romānu, bija zādzība no veikala Gerkens@Co, no kura tika nozagts muzikālais centrs. Pēc tam jaunieši, “iesperot ar kāju pa ieejas durvīm”, iekļuva ofisā, no kura iznesa radioaparātu, rakstāmmašīnu, žalūzijas, glāžu komplektu, kancelejas piederumus. 1995. gadā pusaudži no veikala nozaga kažokus – tur summas ir lielas. Tā paša gada martā jaunieši apzaga veikalu, it kā no tā iznesot pārtikas preces - burtiski grēdām. Divatā! Tas izriet no lietas materiāliem. Šajā gadījumā vēl ir liels jautājums, vai divi puikas varēja iznest visu, kas uzskaitīts, – sešas Coca-cola un Fanta pudeles, katru pusotru litru, 65 kinderolas, 7 iepakojumus rīsu – katrs svēra kilogramu, kafijas pakas, šampinjonus un tā tālāk. Es saprastu, ja puikas paņemtu Fantu, končas, cigaretes, šņabi, bet ne jau šampinjonus..." 

Ir sajūta, ka viņiem pierakstīja visu, kā veikalā pietrūka.

Lai nu kā arī būtu, pienāca diena, kad policija ieradās jauniešu “štābiņā”, kur atrada daļu nozagto mantu. Nepilngadīgos apcietināja.

Prokuratūra apliecina, ka Siņicinam apsūdzība celta kopumā par četriem noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp par zādzību lielos apmēros un zādzību, kas saistīta ar iekļūšanu telpās (Kriminālkodeksa 139.panta ceturtā un piektā daļa).

FOTO: kadrs no video

15 gadus vecais Romāns nonāca Centrālcietumā, kur pavadīja deviņus ar pusi mēnešus. Jau pieaugušā vecumā, kārtējās tiesas sēdes laikā Romāns LTV raidījumam “Panorāma” stāstīja, ka pēc aizturēšanas ar viņu policijā apgājās nežēlīgi – vilka galvā gāzmasku un noslēdza elpošanas atveri, piesēja pie krēsla. “Mūsdienās tiesneši var taisīt svētulīgu sejas izteiksmi, izliekoties, ka nekā tāda nav bijis, bet tie, kas deviņdesmitajos saskārušies ar policiju, nebūt par to nebrīnās,” klienta sacīto komentē advokāts.

“Tie bija bērni, kas bija nonākuši sarežģītā situācijā. Deviņdesmitajos gados mazgadīgo ieslodzījuma vietas bija drausmīgas – tajās bija reāla vardarbība,” skaidro advokāts. “Mūsdienās par līdzīgu pārkāpumu neviens pat neapsvērtu pirmstiesas apcietināšanu – pusaudžus sauktu pie atbildības, piemērojot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus.” Tikmēr Prokuratūra uzstāj, ka izskanējušās ziņas par noziedzīgā nodarījuma maznozīmīgumu ir maldinošas – tie ir smagi noziegumi!

Gandrīz mistika...

1995. gadā Romāns vienīgais neatzinās inkriminētajās zādzībās. No 1995. gadam līdz pat 2000. gadam lietā netika veikta neviena darbība. Aizmirsa, pazaudēja vai arī tā bija ierasta prakse? Gadsimtu mijā lieta “atdzima”. Zvejsalnieks turpina: “Romāns šajā laikā nebija tas kārtīgākais pilsonis - par citu nodarījumu nonāca ieslodzījumā, kurā pavadīja piecus gadus – līdz 2005. gadam. Būtu loģiski, ja šajos piecos gados lietu izskatītu. Romāns atceras, ka viņu vienu reizi aizveda uz tiesu, bet to atlika uz nenoteiktu laiku, jo kāds nebija ieradies. Varbūt divas reizes veda – viņš vairs neatceras.”

Pienāca 2005. gads – Romāns tika atbrīvots no ieslodzījuma, uzelpoja un sāka jaunu dzīvi. Aizbrauca uz Nīderlandi, sāka strādāt, izveidoja ģimeni. “Nīderlandē viņš legāli dzīvo, strādā un visā šajā laikā nav izdarījis nevienu likumpārkāpumu,” piemetina advokāts. Romāns uz Latviju brauca gandrīz katru gadu, pat nenojaušot, ka 2006. gadā kāds darbinieks pieņēmis īsu lēmumu par viņa apcietināšanu. Romāns neslēpās: 2013. gadā Latvijā atjaunoja autovadītāja apliecību, bet 2015. gadā, kad grasījās apmainīt pasi, pa taisno no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodaļas nonāca Centrālcietumā.

Vēlreiz. Pēc divdesmit gadiem!

“Jau toreiz apcietinājuma termiņš bija pārsniegts, bet tas netraucēja Romānu apcietināt vēlreiz,” advokāts ir sašutis. Divu nedēļu laikā viņš panāca, ka drošības līdzekli maina un vīrieti atbrīvo.

Sākās tiesvedība. Pirmā lielā problēma slēpās biezā mapē ar lietas materiāliem krievu valodā. Nācās tulkot. “2015. gada 2.decembrī prokurore paziņoja, ka uz tiesu jāizsauc visi cietušie – esot jāizsūta pavēstes. Cietušie - juridiskas personas - vairs nepastāvēja. Romānam tika piedāvāts atzīt vainu, bet viņš atteicās, sakot, ka nekad to nav atzinis un kāpēc lai tagad to darītu. Prokurore uzstāja uz liecinieku pratināšanas pārbaudi.

Uz tiesu tika aicināti cilvēki, kas, protams, nespēja atcerēties tā laika notikumus.

Toreiz nebija personas kodu, tāpēc daļu liecinieku nebija iespējams identificēt. Tikmēr prokurore runāja par piespiedu atvešanu. Kad kādam cilvēkam no Tukuma sākām uzdot jautājumus, viņš neizpratnē skatījās uz mums – izrādījās, ka tas vienkārši ir cits cilvēks.”

Tiesa secināja, ka nevar vērtēt pierādījumus, ko nav iespējams pārbaudīt, un Romānu attaisnoja. Vīrietis uzelpoja - viss ir beidzies - un teica, ka grib pēc iespējas ātrāk aizmirst šo stāstu. 2017. gada janvārī gan Romānam, gan viņa advokātam bija pārliecība, ka lietai pielikts punkts. Tālāk sekoja gandrīz vai mistiski notikumi – 2019. gada 16. maijā Artūrs Zvejsalnieks saņēma apelācijas protestu, kas esot “nogulējis” tiesas kancelejā. Uz dokumenta gan redzams datums 2019. gada 18.decembris.

Viņam paskaidroja, ka tā ir vienkārši darbinieka kļūda. Var jau būt...

Prokuratūra ir lakoniska: Rīgas rajona prokuratūras prokurore Kristīne Jakovļeva protestu ir iesniegusi likumā noteiktajos termiņos.

Lieta, ko skata trīs nopietni tiesneši

Šoreiz lietu skata trīs tiesneši. “Iedomājieties, sēž trīs pieauguši cilvēki...” ironiski turpina Zvejsalnieks. Nākamā sēde paredzēta 2020. gada 24.februārī. Prokurore prasa brīvības atņemšanu uz 10 mēnešiem un 7 dienām – tieši tik ilgu laiku Romāns ir pavadījis ieslodzījumā. “Tas nozīmē: prokuratūra uzskata, ka par 1995. gadā izdarītām darbībām pienākas bargāks sods, nekā par analoģiskām prasītu mūsdienās. Nav iedomājams, ka šodien 15 gadus vecam jaunietim par pirmo reizi izdarītām zādzībām prasītu desmit mēnešu reālu ieslodzījumu!”

Ko mēs panāksim, pēc 25 gadiem atzīstot šo cilvēku par vainīgu? Kāds ir sabiedrības ieguvums?

Prokuratūra skaidro, ka apsūdzība uzrādīta noteiktajā termiņā, tādējādi kriminālatbildības noilgums nav iestājies un nevar iestāties, jo šis termiņš nosaka laiku, kurā personu var saukt pie kriminālatbildības.

FOTO: kadrs no video

“Paradokss izriet no likumdošanas,” uzskata Zvejsalnieks. “Ja cilvēkam tiek uzrādīta prokurora apsūdzība, noilgums nav paredzēts. “Pat bulciņas zādzība kļūst par noziegumu pret cilvēci.”

Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskais padomnieks Juris Siļčenko vērš uzmanību uz to, ka Satversmes 92.pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantā nostiprinātās tiesības uz taisnīgu tiesu ietver arī tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos. Konkrētās lietas apstākļus viņš nekomentē, jo iejaukšanās tiesas spriešanā nav pieļaujama.

Viņš norāda, ka Satversmes tiesa atzinusi: demokrātiskā tiesiskā valstī ir jānodrošina taisnīgums un nav pieļaujama formāla tiesību normu piemērošana, ignorējot faktiskos apstākļus, kas konkrētu gadījumu būtiski atšķir no citiem.

Tiesai katrā gadījumā individuāli jāizvērtē vainīgās personas rīcība un jāspēj pamatot nolēmuma iemeslus.

Kam no tā labums?

Ja 25 gadus veca lieta tomēr ir nonsenss, desmit gadus veca nav nekas neparasts, turpina advokāts Artūrs Zvejsalnieks. Nereti jaunībā pastrādāts pārkāpums pēc desmit gadiem atgriežas kā bumerangs un salauž cilvēkam dzīvi. "Tiesvedības toreiz ilga gadiem, bet jauniem cilvēkiem ir vieglāks skatījums uz dzīvi un viņi aizbrauca, nesagaidot spriedumu."  Piemēram, cilvēks gadiem dzīvo un strādā ārzemēs, bet tad pēkšņi Latvija pieprasa viņu izdot, lai viņš dažus mēnešus pavadītu cietumā. Pa šo laiku viņš zaudē darbu, reputāciju, varbūt arī ģimeni.

Zvejsalnieks atceras vienu no traģiskākajiem gadījumiem.

17 gadu vecumā puisis brauca pa lauku ceļu bez autovadītāja tiesībām nelielā alkohola reibumā. Tiesvedība ilga gadiem, un viņš aizbrauca uz Lielbritāniju, kur nodibināja ģimeni, hipotēkā iegādājās mājokli, strādāja. Desmit gadus pēc nodarījuma Latvija viņu prasīja izdot, lai piemērotu reālu cietumsodu pusgada garumā. Tiesa bija notikusi bez vainīgā klātbūtnes, norāda Zvejsalnieks. Vīrietis zaudēja darbu un ģimene mājokli, jo viņš nevarēja maksāt kredītu. “Tas ir šausmīgs formālisms. Kuram ir labums no tā, ka cilvēkam tiek salauzta dzīve? Runā, ka mums esot milzīga tiesu noslodze. Jā, ar sīkām lietām!”

Piemēram! 2009. gada 30.oktobrī ap pulksten 11.30 kāds vīrs iegāja Rēzeknes veikalā “Maxima”.

Viņš paņēma no plaukta vienu 19 santīmus vērtu buljona „Maggi” paciņu, ielika to virsjakas kabatā un nesamaksājis pagāja garām kasei.

Briesmīgi, vai ne? Lietu tiesa skatīja trijās instancēs, līdz beidzot Augstākā tiesa vīru attaisnoja.

Zvejsalnieks atceras, ka ne pārāk sen viņam nācās saskarties ar līdzīgu gadījumu: sieviete bez noteiktas dzīvesvietas veikalā nozaga trīs desas luņķus. Pavēstes viņai tika sūtītas uz Triangula bastionu, ko dāma bija norādījusi aizturēšanas brīdī. Kad viņa nepildīja pienākumu ierasties tiesā, tika apcietināta.

“Cik resursu mēs tērējam tukšgaitā? Attieksme ir formāla - netiek vērtēts lietu saturs un būtība,” saka Zvejsalnieks, Pēc viņa domām, arī Siņicina lietā prokuratūrai likums neliedza atteikties no apsūdzības.

Vēl lieta. 2019. gada 1.decembrī kāda persona, atrodoties uzņēmuma telpās un domājot, ka viņu neviens nemana, paņēma septiņus kaķu barības iepakojumus “Sheba”, kopā 17.43 eiro vērtībā. Vidzemes priekšpilsētas tiesa viņam piesprieda brīvības atņemšanu – vienu mēnesi.

Palapojot internetā pieejamos tiesas spriedumus, līdzīgas lietas ir ne mazums – par pelmeņu, jogurtu, degvīna zādzībām no veikaliem.

Zvejsalnieks uzskata, ka maznozīmīgus nodarījumus vajadzētu dekriminalizēt, piemēram, paredzot par tiem administratīvo atbildību.