Grupas sastāvs jau ilgāku laiku nemainīgs - Ervīns, Jānis Emīls, Juris, Krišjānis. Esat pazaudējuši tikai taustiņnieci. Ko kurš dara grupā?

Pēdējos pāris gadus esam darbojušies četru cilvēku sastāvā, ja neskaita mūsu menedžeri, kura arī ir ļoti liels grupas balsts. Jāsaka, ka tāds komandas gars kā pēdējo pāris gadu laikā grupā vēl nekad nav valdījis. Ir jūtams katra pienesums gan muzikāli, gan citādi. Pašlaik ir tā, ka lēmumu pieņemšanā iesaistās visi.

Un kurš pamatā rada mūziku?

Mūzika ir grupas radīta. Līdz šim ir bijis tā, ka sākotnējās idejas ir tikušas radītas mājās vienatnē, bet gatavās kompozīcijas ir radušās mēģinājumos, un tas vienmēr ir grupas kopdarbs, jo, visiem iesaistoties vienas idejas realizācijā, ideja mēdz tikt diezgan krasi izmainīta, un katrs dalībnieks iespēlē partijas pa savam. Domājams, ka nākotnē mēs izmēģināsim jaunas skaņdarbu rakstīšanas metodes. Taisnību sakot, tās jau tagad tiek attīstītas nākamajam materiālam.

Plašākai auditorijai jūsu grupa palikusi prātā no "Supernovas" konkursa otrās vietas startam Eirovīzijas festivālā, bet šaurākā lokā esat zināmi ar debijas albumu "World Of Cliche" (2015). Pagājis krietns laiks, neesat aktīvi spēlējuši arī koncertus. Iemesli?

2019. gads ir bijis samērā kluss, taču aktīvs, jo pagājušā gada prioritāte bija albums. Mēs tam veltījām maksimāli daudz laika un izvairījāmies no koncertiem ar dažiem izņēmumiem. Domājams, ka šis gads būs krietni aktīvāks.

Video: Catalepsia "To Escape And Return".

Otrais albums skanējuma ziņā palicis krietni smagāks, lēnāks, tumšāks, toties pamatīgi nostrādāts. Muzikāls melanholijas marmora klucis, kurā dziesmu garumi variē sešu, astoņu, padsmit minūšu garumā, ļaujot izpausties katram mūziķim, cik uziet. Šis albums ir ieturēts doom metal tradīcijās, bet laužas ārpus rāmjiem. Pie tam nebaidīšos teikt - pasaules līmenī. Kā nāca albums? Kas iespaidoja? Ko gribat pateikt pasaulei ar šo ierakstu? Tas nav arī piestūķēts ar neko lieku - ko mūsdienu tehnoloģijas atļauj.

Šajā grupas darbības posmā kaut kā sanāca uzdurties un spēlēties ar tumšākām noskaņām. Ļoti daudz ko ietekmēja tas, ka šī ieraksta tapšanā piedalījās dzīvs bundzinieks (debijas albumā Krišjāņa partijas tika programmētas), kā arī Jāņa pienesums grupai ir ļoti jūtams, jo Jānis ir eksperimentētājs un mākslinieks, kurš grupu ir uzvedis uz interesantāka ceļa. Laikam ejot, arī es un Juris esam spēruši soļus tālāk, jo gribas mēģināt un darīt lietas, kuras līdz šim nav tikušas darītas.

Konceptuāls albums - astoņi stāsti, kas veido vienu veselu. Par ko tie ir?

“Inheritance” stāsta varonis ir mantojis dēmonu no savām iepriekšējām paaudzēm. Katra kompozīcija ir atsevišķa apsēstības stadija, sākot ar iemiesošanos, līdz pat brīdim, kad varonis samierinās ar savu lāstu. Kad mēs ķērāmies pie albuma tapšanas, ar Jāni vienojāmies, ka nākamais ieraksts varētu būt konceptalbums. Tajā laika posmā es kaut kā biju uzsēdies uz šausmu filmām par eksorcismiem un dēmoniem, un tālākais jau notika organiski.

Ir kāds labs mirklis no studijas? Par ko jāpasmaida?

Nē, nav nekādi joki. Bet vispār, ja gribas gūt ieskatu, apmeklējiet mūsu Youtube kanālu. Tur ir pāris video no mēģinājumiem un studijas.

Albuma dizainu veidojusi pašmāju māksliniece Sindija Mačtama, par ko komplimenti. Kāpēc sliecāties par labu vietējam dizaineram, nevis kādam ārzemju?

Sākumā mēs ilgi lauzījām galvu par to, kur meklēt mākslinieku un ko uzrunāt, un kas uzrunā mūs pašus. Beigās es nejauši uzdūros Sindijas Instagram lapai, kad viņa piesekoja mūsu grupai, un sapratu, ka viņas mākslas darbos ieraudzīju to, ko galvā iztēlojos, kad domāju par albuma vizuālo noformējumu. Tajā brīdī padalījos ar pārējiem grupā un vienojāmies, ka viņa jāuzrunā.

Albums izdots digitāli, kompaktdiskos un dubultā vinila platē. Pie tam pašu spēkiem. Nemeklējāt izdevniecību vai jau startā izlēmāt par labu neatkarībai - visu paši?

Mēs neesam meklējuši izdevniecību, jo galvenokārt gribas pašiem būt saimniekiem pār savu mūziku un visām no tās izrietošajām lietām. Iespējams, ka kādu dienu mūs uzrunās kāds piedāvājums, bet pašlaik nosliecamies uz neatkarību.

Videoklips pietrūkst pilnam komplektam?

Pašlaik nav budžetā, bet, iespējams, tuvākā vai nedaudz tālākā nākotnē kaut ko sadomāsim. Negribas arī kaut ko filmēt tikai ķekša pēc.

Vinils - 2x180 grami. Arī ražots Latvijā, nevis ārzemēs. Cik liela tirāža? Un cik paši esat aktīvi vinila cienītāji?

Pašlaik ir sadrukātas 200 plates. Tiklīdz šī porcija beigsies, drukāsim nākamo. Pašlaik no mums visiem vinilu klausās Jānis un menedžere Jevgenija. Pārējie pagaidām pieturas pie digitāliem formātiem, bet pamazām apsver domu par atskaņotāja iegādi. Klausoties vienu albumu bez iespējas to ātri pārslēgt, klausītājs gūst izteiktāku muzikālo baudījumu un vairāk spēj pievērst uzmanību detaļām. Līdz ar to, manuprāt, mūzika tiek dziļāk uztverta un vairāk novērtēta.

Vēl viens kompliments, ka esat pirmā Latvijas grupa, kas doom metal žanru iekonservējuši platē. Ir cerības, ka šo izpārdos tepat uz vietas, vai tomēr lielāka ticība eksportam?

Labs jautājums, to redzēsim un sapratīsim tuvākajā laikā. Šī tomēr ir mūsu pirmā reize...

Apcerīgais metāls - no kurienes visas skumjas, smagums, iedvesma, ietekmes?

Mums visiem grupā melanholija ir tuva lieta. Kas attiecas uz tekstiem, tie vienkārši ir dzīves smagie brīži, kad cīnies pats ar sevi kā jebkurš domājošs cilvēks. Ir labi, ka šādas domas var izrakstīt un radīt kaut ko, kas rada sava veida saikni ar ārpasauli. Tā ir sava veida komunikācija gan ar sevi pašu, gan ar klausītājiem, kurus tas uzrunā.

Catalepsia "Par vēlu".

Un viss angliski. Nenāk laukā latviski vai arī tēmējat uz ārpuses auditoriju?

Līdz šim esošās tēmas ir bijis vieglāk apdziedāt angliski. Man tam ir savs izskaidrojums – latviešu valodā vairums mūzikas skan manām ausīm organiski, ja tiek izmantota ļoti dzejiska valoda, it īpaši ar folkloras pieskārienu. Angļu valoda ir elastīga. Iespējams, ka savu ietekmi spēlē arī tas, ka smagā mūzika ir dzimusi Lielbritānijā. Tāpat kā opera, manuprāt, vislabāk skan itāliski. Bet tas absolūti nenozīmē, ka Katalepsijas dziesmas turpmāk taps tikai angļu valodā.

Gandrīz pieci gadi pagājuši kopš debijas albuma. Bez sava otrā albuma paralēli esat ražīgi darbojušies citos projektos. Jānis Emīls - Ellsa (lielisks sludge albums un daži koncerti), Ervīns - Druun (lielisks debijas albums, reti koncerti). Pa kuru laiku un kā spējāt apvienot šo visu?

Jānis ir vislielākais melomāns grupā. Domāju, ka no turienes nāk viņa enerģija. Par sevi varu galvot, ka arī man ir dažādas vēlmes mūzikā un vēlos pamēģināt tās īstenot. Darbība Druun sastāvā līdz šim man nav traucējusi, un man patīk, ka varu vokalizēt arī ar neaizņemtām rokām, turklāt, darbojoties Druun kolektīvā, es varu īstenot savu mazo sapni par darbību projektā ar folkloras piesitienu.

Februārī metālistu gada balva. Kādas domas, iespaidi par aizgājušo, nākamo gadu? Kas iekritis acīs, ausīs, ko ieteiktu arī citiem?

Pagājušajā gadā iznāca daudzu iemīļotu mākslinieku albumi. Opeth, Alcest, Chelsea Wolfe un daudzi citi izdeva lieliskus ierakstus. Viena no spožākajām jaunajām māksliniecēm, manuprāt, ir Bilija Eiliša (Billie Eilish). Pašlaik ar vislielāko nepacietību gaidu jauno My Dying Bride albumu. Šī grupa man ļoti daudz nozīmē.

Jūsu ikdienas nodarbošanās?

Visi, izņemot Krišjāni, esam biroja tārpi. Pats Krišjānis ikdienā pasniedz bungošanas nodarbības.

Un nākotnes plāni, protams?

Augt, izmēģināt jaunas lietas, iet ārpus rāmjiem un komforta zonām. Ja konkrētāk, gribētos, lai nākamais albums tiktu izdots ātrāk par pieciem gadiem, un gribas arī aizbraukt uzspēlēt vietās, kur vēl nav spēlēts. Domāju, ka to arī pavisam drīz izdarīsim. Protams, apciemosim arī vietas, kur agrāk esam uzstājušies, jo mums ir daudz lielisku tuvāk un tālāk dzīvojošu draugu.

Noklausies albumu.