Trešoreiz atpakaļ Aušvicā: Mengeles eksperimentu upures stāsts

TVNET/REUTERS
CopyLinkedIn Draugiem X
Foto: NORA SAVOSNICK / REUTERS

Edīte Notoviča nacistu "nāves eņģeli" Jozefu Mengeli pirmoreiz ieraudzīja 1944.gada maijā, kad 15 gadu vecumā tika atvesta uz koncentrācijas nometni Aušvicā. Uz turieni viņu atveda lopu vagonā, kas bija tik pārpildīts, ka viņas ģimenei nācās sēdēt virsū ceļā mirušo cilvēku līķiem, vēsta aģentūra "Reuters".

"Viņš bija savā militārajā uniformā, rokā turēja steku un svilpjot vicināja to gaisā, šķirojot mūs - pa kreisi, pa labi, pa kreisi, pa labi - un izlemjot, kuram būs dzīvot, bet kuram mirt," stāsta 90 gadus vecā Notoviča.

Mengele izvēlējās Notoviču medicīniskajiem eksperimentiem, ko viņš veica ar bērniem, īpaši dvīņiem, grūtniecēm un citiem ieslodzītajiem.

Notoviča tika piespiedu kārtā sterilizēta.

Foto: NORA SAVOSNICK / REUTERS

"Man apkārt stāvēja četri vai pieci cilvēki, to skaitā arī Mengele. Viņi mani atgrieza vaļā bez anestēzijas," stāsta Notoviča, ar pirkstu velkot līniju pār savu iegurni. "Es kliedzu, un viņi mani sita."

Haosā, kas valdīja pēc ierašanās Aušvicā, viņa tika nošķirta no ģimenes. Viņa tā arī vairs nesatika ne vecākus, nedz arī brāļus un māsas.

Notoviča ir viena no pavisam nedaudzajiem ieslodzītajiem, kuri joprojām ir dzīvi. Viņa Aušvicā atgriežas trešo - "droši vien pēdējo" - reizi, lai nosvinētu nāves nometnes atbrīvošanas 75. gadskārtu.

"Es gribu atgriezties kā brīvs cilvēks," stāsta Notoviča. "Es gribu aizdegt sveci par tiem, kuri neatgriezās. Esmu viņiem to parādā. Es viņus nepazinu, bet viņi bija cilvēki."

Foto: NORA SAVOSNICK / REUTERS

"Es ieraudzīju elli un sāku raudāt," par savu braucienu uz Aušvicu saka Notoviča. 

Lai izturētu nometnē, viņa domās bieži atgriezās pie Ungārijas laukos aizvadītās bērnības. Viņa dzīvoja kopā ar mammu, kurai patika spēlēt klavieres, jāt ar zirgiem, peldēties ezerā un nedēļas nogalēs ieturēt jaukas vakariņas ar vīru. Notovičas tēvs darba dienās strādāja kokzāģētavā.

Notoviča ilgi neatgriezās Aušvicā. Pēc kara viņa devās atpakaļ uz Ungāriju, bet 50. gadu beigās pārcēlās uz Izraēlu. Viņa strādāja ceļojumu aģentūrā Telavivā un brīvajā laikā ceļoja arī pati. Izraēlā viņa iepazinās ar savu vīru Naftaliju Notoviču, kad viņš bija atbraucis ciemos pie ģimenes.

1969.gadā viņa pārcēlās uz Norvēģijas pilsētu Tronheimu pie vīra. "Viņš bija labsirdīgs, uzmanīgs cilvēks," norāda Notoviča. 1995.gadā viņa kļuva par atraitni.

Kā sadzīvot ar to, ka Aušvica ir daļa no tavas pagātnes? 

"Pie tā ir ļoti smagi jāstrādā. Nedrīkst skatīties atpakaļ. Es lūkojos tikai uz priekšu," stingri saka Notoviča.

Par spīti tam, pirms desmit gadiem viņai radās vēlme atgriezties, lai šai nodaļai viņas dzīvē beidzot būtu noslēgums. "Atceros, kad pirmoreiz atgriezos, es biju tik dusmīga. Kāpēc viņi to izdarīja? Kā viņi to varēja? Es gribēju panākt taisnību. Bet nekāda taisnīguma šeit nav," stāsta sieviete.

Foto: NORA SAVOSNICK / REUTERS

"Manī bija rūgtums, bet es nevienu neienīdu. Jo naids nāk par sliktu tev pašam. Tas saēd tevi no iekšpuses.

Otrajā reizē es atbraucu bez rūgtuma.

Šoreiz es gribu pielikt punktu. Es vairs nekad šajā vietā neatgriezīšos."

CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu