Kas skolēnam svarīgāk - pelnīt labas atzīmes vai tomēr saprast un iemācīties?

FOTO: Publicitātes foto

“Vai tiešām atzīmes vairs neliks?” “Kā novērtēsim bērnu attīstību skolā, ja nebūs atzīmju?” Šādus un līdzīgus jautājumus saistībā ar pilnveidotā izglītības satura ieviešanu dzirdam un lasām vai ik dienas. Īsā atbilde: atzīmes paliks, tās nav plānots atcelt. Tomēr atzīmes nav vienīgais vērtēšanas rīks. Par to, kā un kāpēc mainās skolēnu vērtēšana, gribētos plašāku skaidrojumu.

Jāuzsver, – vērtēšana vienmēr ir bijis ļoti nozīmīgs elements izglītības sistēmā, kas Latvijā šobrīd tiek pilnveidota atbilstoši mūsdienīga cilvēka vajadzībām (pārmaiņas ir gan pašā mācību saturā, gan tajā, kā mācības norit). Izglītības sistēmas attīstība bija sen nobriedusi vajadzība, lai Latvijas skolēni saņemtu ne vien aktuālas zināšanas, bet arī dziļāku izpratni par tām, un lai skolēni iemācītos turpmāk dzīvē nepieciešamas prasmes un izvēlētos rīkoties saskaņā ar vērtībām, kas ir būtiski, par nākotnes Latviju domājot. Iniciatīva un dabiska zinātkāre, kas parasti piemīt maziem bērniem, skolā ir jāattīsta tik ļoti vērtīgajā prasmē mācīties, nevis “jānokauj” ar vērtējumu par atkāpēm no formālu prasību “šablona”. Šis ir viens no modernas izglītības aspektiem, kas attiecas uz skolēnu vērtēšanu. Tas prasa pārmaiņas, kuras Latvijas skolās sākām ieviest 2019. gadā (pirmsskolās) un turpināsim šogad (pamatskolās, vidusskolās).

Līdz ar pārmaiņām mācību saturā un pieejā, mainīsies akcenti arī bērnu un jauniešu snieguma vērtēšanā skolā. Joprojām paliks atzīmes no 4. līdz 12. klasei, bet 1.-3. klasē vērtējumu paredzēts izteikt līmeņos attiecībā pret plānoto sasniedzamo rezultātu: sācis apgūt, turpina apgūt, apguvis, apguvis, padziļināti apguvis. Paliks pārbaudes darbi un eksāmeni, kas tiek gatavoti atbilstoši pilnveidotajam mācību saturam. Jaunais vērtēšanā, – lielāku uzmanību skolotāji pievērsīs vērtēšanai ikdienas mācību procesā, sniedzot atgriezenisko saiti, lai skolēns varētu apzināties, cik daudz no temata viņš ir apguvis, kas viņam vēl jāmācās un kā sniegumu uzlabot.

Arī skolotājam, vērtējot savu skolēnu veikumu, būs iespēja precīzāk saprast, ko bērni jau ir apguvuši un kam jāpievērš lielāka uzmanība. “Vērtēšanas plānošana sākas nevis ar domu, kā es, skolotājs, likšu atzīmi, bet ar to, kāds būs mācīšanas rezultāts un vērtēšanas kritēriji. Svarīgi, lai šie “spēles noteikumi” būtu skaidri arī bērnam, ” uzsver Rīgas 72. vidusskolas ķīmijas skolotājs, LU doktorants Pāvels Pestovs, arī Skola2030 vecākais eksperts un diagnostikas rīku izstrādes vadītājs.

Vērtēšana, kas veicina mācīšanos

Pilnveidotā mācību pieeja paredz divus vērtēšanas veidus, un tie ir: formatīvā vērtēšana (atbalsts ikdienā snieguma uzlabošanai) un summatīvā vērtēšana (vērtējums par mācīšanās rezultātu ar atzīmi). Joprojām būs arī diagnosticējošā vērtēšana (ar kuru skolotāji un skolēni var vērtēt apgūtās zināšanas un prasmes, kā arī noskaidrot mācīšanās vajadzības, un plānot mācību procesu labākai satura apguvei). Saglabājas arī obligātie valsts pārbaudījumi 9. un 12. klases beigās. Īsi par katru no vērtēšanas veidiem – ar ko tie atšķiras?

  • Formatīvā vērtēšana jeb skolēnu snieguma vērtēšana ikdienā paredzēta, lai uzlabotu mācīšanos. Tā paredz sniegt savlaicīgu un regulāru atgriezenisko saiti par to, kā skolēnam ir veicies, apgūstot konkrētajā tematā vai stundā plānoto rezultātu. Atgriezenisko saiti var sniegt skolotājs, to var iemācīti sniegt arī skolēniem, novērtējot citam citu un pašam sevi. Zinot, cik tālu skolēns ir ticis, viņš arī saprot, kas viņam vēl jāiemācās.
  • Summatīvā vērtēšana ir mācīšanās rezultāta novērtēšana ar atzīmi 4.-12. klasē vai 1.-3.klasē – apguves līmeņos. Tas nozīmē, ka mācīšanās posma noslēgumā, piemēram, temata, mācību gada vai posma noslēgumā, skolotājs novērtē un dokumentē skolēna mācīšanās rezultātu attiecībā pret plānotajiem sasniedzamajiem rezultātiem. Proti – skolotājs novērtē, cik daudz no tā, ko bija ieplānots apgūt, skolēns ir apguvis.

Jaunā pieeja paredz ne tikai skaidrākus vērtēšanas kritērijus un principus, ar kuriem skolotājam iepriekš jāiepazīstina skolēni un jāpārliecinās, ka viņi ir sapratuši. Risinot uzdevumus, tiek atbalstīti arī dažādi pareizi ceļi jeb stratēģijas, kā nokļūt līdz rezultātam. Pat matemātikā. Skolēni domā dažādi, un izglītības mērķis nav slāpēt dažādību, bet tieši pretēji – to veicināt. Protams, nozīmīga ir skolēna izpratne par to, kā viņš nonācis līdz rezultātam, kā arī spēja savu domu izklāstīt un pamatot.

“Ja gribam vērtēt skolēna dziļo izpratni, tad pazīstamā situācijā to nemaz nevaram izdarīt. Lai iegūtu pierādījumus, ka skolēnam ir patiesi dziļa izpratne viņam ir jādemonstrē sniegums jaunā situācijā, nepazīstamā kontekstā,” norāda P. Pestovs.

Pelnīt atzīmes vai iemācīties un saprast?

Ir skaidrs, ka katrs vecāks vēlas, lai viņa bērns “nestu mājās” labas atzīmes, taču svarīgi ir, lai atzīmju pelnīšana nekļūst par pašmērķi. Būtiskāka par atzīmju “pelnīšanu” ir prasmju un zināšanu apgūšana, kā arī adekvāts pašvērtējums. Turklāt, skolēnu sekmju salīdzināšana noved pie “labo” un “slikto” skolēnu grupām, un abos gadījumos tas traucē kvalitatīvu mācīšanos. Vieniem tas rada stresu par iespējamo “statusa” zaudēšanu, otriem – bezcerību un motivācijas trūkumu, sak, par mani jau tāpat visiem viss ir skaidrs.

Skola2030 vecākā eksperte Daiga Brakmane aicina vecākus pārbaudes darbus un vērtējumu drīzāk uzskatīt par “robežstabiem”, kas atspoguļo skolēna reāli apgūtās zināšanas, prasmes, izpratni un attieksmes. Tas dod iespēju gan skolotājam, gan pašam izvērtēt un arī vecākiem saprast, cik tālu skolēns ir ticis kādā priekšmetā vai tematā, lai dotos tālāk: “Labāk stāstiet bērnam, ka pārbaudījums ir mērījums, lai zinātu cik tālu tu esi ticis ar sasniedzamajiem rezultātiem konkrētā tematā, un skolotājs un vecāki zinātu, kāds atbalsts tev nepieciešams, lai nokļūtu tālāk. Vecāki reizēm mēdz tik ļoti satraukties par vērtējumu skolā, it kā vērtētu viņus pašus. Tādā veidā bērnu satraucot vēl vairāk,” min Daiga Brakmane.

Bērni mācās no pieaugušajiem, tāpēc būtiski ir pārdomāt, kā mēs, pieaugušie, izsakāmies par skolu, skolotājiem, vērtēšanu un vērtējumu. Par jautājumiem, kas satrauc, ir jārunā ar skolotāju, nevis bērna klātbūtnē jāapšauba, piemēram, vērtēšanas kritēriju neatbilstība vai pats vērtējums. Runājot par skolotājiem, nevis ar skolotājiem, viņi tā arī var neuzzināt, kas skolēnus vai vecākus satrauc vai neapmierina, kas būtu uzlabojams. Turklāt “savstarpēji pozitīva izteikšanās citam par citu jebkurā gadījumā veicina cieņpilnas attiecības un visas iesaistītās puses saglabā vērtību otra acīs,” norāda D. Brakmane.

Kļūda kā iespēja augt

Vēl viens nozīmīgs jaunās izglītības pieejas aspekts ir attieksme pret skolēnu pieļautajām kļūdām. Kļūdīšanās (nevis bezdarbība, slinkums) pieder pie personības izaugsmes ceļa, tāpēc skolā būtu jāvalda atmosfērai, kurā nevis nosoda bērnu par katru kļūdu, bet iedrošina mēģināt vēl un vēl, līdz viņam izdodas Svarīgi ir kļūdas pārrunāt un parādīt, ka ikviens var kļūdīties, kā arī nebaidīties un prast savas kļūdas labot.

“Ko es daru, kad es esmu kļūdījies? Vai es pakāpjos solīti atpakaļ un pārdomāju, kā šī kļūda vai pusveiksme ir radusies, vai domāju par to, ko nākamo reizi varu darīt citādāk?” jautā D. Brakmane. Piemēram, ja skolēni pārbaudes darbā nav tikuši galā ar konkrētu uzdevumu, tad skolotāja uzdevums būtu kopīgi ar skolēniem pārrunāt, kādas zināšanas vai prasmes bērniem bija pietrūkušas, izvērtēt kļūdas un atrast atbildes.

Pēc Skola2030 materiāliem sagatavojusi Lauma Laube.

Vairāk par vērtēšanu:

http://bit.ly/vertesanaspieeja

http://bit.ly/zinuizdevumsparvertesanu

Ko vēl vecākiem būtu jāzina par pārmaiņām izglītībā? Vairāk uzzini šeit.

Uz augšu
Back