Nezinu, vai tas nāk ar gadiem vai no ikdienas skrējiena noguruma, bet pienāk brīdis, kad apsīkst iedvesma, un aizvien biežāk sev uzdodu jautājumu par savām saknēm, piederību, bet tādā likumsakarību un ritu/rituālu kontekstā, kurus intuitīvi it kā jūti, bet racionāli nevari izskaidrot un tādēļ vairies, nepieņem. Iepriekš daudz ceļojot un pirms pāris gadiem pirmoreiz nokļūstot īstā latviskās pirts rituālā, man radās doma/hipotēze, ka arī katra cilvēka individuālā laime kaut kādā līmenī ir saistīta ar etnisko, tautisko pasaules uztveri un izpratni.

Raidījums atklāj arī manu personīgo pieredzi un izmaiņas pasauluztverē, sākot pētīt un piedzīvot seno latviešu dzīvesziņu un garamantas caur pirti. Kopumā 10 raidījumos pētīsim tēmas, kas saistās ar latvisko dzīvesziņu caur pirti, laika ritu, tautisko rakstu un simbolu spēku, zemes pievilkšanās spēku un tautasdziesmu/balss vibrāciju, ūdeni, pļavas un meža spēku, pirtsslotām, uguni, maizi un dziedniecību pirtī.

Latviskā dzīvesziņa caur pirti, laika rits

Pirmajā raidījumā iepazīstamies ar pašiem senlatviešu pasaules uztveres pamatiem, kas spoguļojas saules laikritī jeb cikliskajā kalendārā, kuru mums skaidroja nodibinājuma “Māras loks” izveidotāja Irēna Saprovska ar meitu Agniju Saprovsku.

Kā stāsta Irēna, savu “latvietības” ceļu iesākusi, pašiniciatīvas vadīta, mēģinot izprast pašu “latvietības” konceptu, ko Irēna pēta jau vairākus desmitus gadu, salīdzinājumā arī ar citu tautu vēsturi, filozofiju un kalendāru kā pasaules uzbūves modeli. Irēnas meita Agnija savukārt atklāja, ka viņai šis ceļš sācies skolas laikā, kad tika mācītas daudzu citu tautu filozofijas un dzīvesziņas, bet maz laika veltīts latviskajai pasauluztverei. Tāpat Agnijai, vienā no pirmajām reizēm nonākot baznīcā, nav bijis skaidrs, kādēļ “cilvēks ir jau piedzimis grēcīgs” un kādēļ tam “jākalpo Dievam”.

“Latvietis ir tas, kas rītdienā nes savu tradicionālo kultūru. Un kas ir latviskā tradicionālā kultūra? Tā ir mūsu dzīvesziņa, kas spoguļojas Saules laikritī.”

Kā skaidro Irēna Saprovska, apzīmējums “kalendārs” pie mums nonācis no romiešiem, kam gads lineārā izteiksmē bija svarīgs, jo bija jāievāc nodokļi, taču lineārais laiks neatbilst senlatviešu tradīcijai, kurā laiks ir bijis ciklisks.

“Katrai rasei vai civilizācijas tipam tās ģeogrāfiskajā vidē ir sava Laika matrice jeb Laikrits. Tā viņiem ir izveidojusies pašiem, pēc tādiem pašiem kritērijiem kā baltu tautām, tai skaitā latviešiem. Bet viņiem tā ir citādāka. Tā atbilst viņu pasauluzskatam, viņu ģeogrāfiskai ainavai, kuras sastāvdaļa viņi ir, un atbilst viņu ģenētiskajam kodam, ja tā ir dabiska tauta, nevis telpisks sociums. (..) Iekarojot svešu zemi, divas pirmās lietas, ko izdara iekarotāji – okupanti: ievieš savu naudu un ievieš savu laika sistēmu (..)” [1]

Lineārajam laika uztveres veidam raksturīgi, ka visi notikumi notiek zināmā secībā, tie neatkārtojas. Visam ir noteikts sākums un gals, tas saistās ar precīzu dienas laika skaitīšanu, vēstures sacerējumu rašanos. Mūsdienās tas ietekmē arī cilvēka dzīvi – konkrētā vecumā jāiet skolā, konkrētā vecumā jāsāk strādāt un konkrētā laikā jāiet pensijā, kas nav saskaņā ar katra cilvēka individuālo laika, sevis un pasaules izjūtu.

Latviešu dzīve, sekojot Saules kalendāram, ietver sevī gan pasaules laišanas mistēriju/mīkalu (mīklu), gadskārtas un gadu, gan arī atspoguļo cilvēka mūžu un vienu dienu viņa mūžā. Katru gadu latvieši, kas dzīvo pēc Saules kalendāra, veic dažādus rituālus, kas palīdz tiem sinhronizēties ar Visuma ciklu, īpašās svinamajās reizēs atbrīvojoties no gada laikā uzkrātajām negācijām un ziedojot ugunij (vainagu dedzināšana vasaras saulgriežos, bluķa vilkšana – ziemas saulgriežos).

Runājot ar Irēnu un Agniju, top skaidrs, ka cikliskais laika rits un dzīve pēc Saules kalendāra tiešām ir devusi viņām ne vien iespēju sinhronizēties ar visuma laika ciklu, bet arī veikt darbus daudz apzinātāk un jēgpilnāk, saņemot arī, kā viņas saka “Dieva padomu”, ko var saņemt, nedarot ļauna un ievērojot gadskārtu rituālus.

“Esam tikai ceļa sākumā, un nav jādomā, ka vienā mirklī varēsim sakārtot to, ko gadu simtiem ir grāvuši un turpina to darīt,’’ tā Irēna Saprovska.

Lai gan nevar nepiekrist, ka tautas, kas vēl aizvien pieturas pie savām senajām tradīcijām, kaut kādā ziņā dzīvo daudz harmoniskāku dzīvi (tieši sasaistes ar dabu un apziņas līmeņa celšanas izpratnē), nav viennozīmīgas atbildes, kā to iespējams integrēt mūsdienu pasaulē, kur mēs vairs nedzīvojam viensētās un kur bez sekošanas lineārajam laikam principā “izkrītam no aprites”. Šis gads man pašai eksperimentālā kārtā paies, sekojot Saules laikritim, tāpēc secināt par sinhronizāciju un “Dieva padomu” ienākšanas vērtību praktiskajā dzīvē vēl ir pāragri.

“Tauta, kas aicina pirtī Dievu”

“Pirts ir sena, kultūrvēsturiska latviešu attīrīšanās un labsajūtu tradīcija, unikāli pielietojot dainas, augus un citas dabas veltes, karstuma un mitruma ietekmē.” [2]

Šāda pirts definīcija, pirtniekiem vienojoties, pieņemta 2018. gada pirtnieku kongresā. Tāpat ir panākts, ka vārds “pirts” ir netulkojama vienība, kas nav ne “sauna”, ne “baņa”, bet tieši latviskās dzīvesziņas sastāvdaļa.

Kādreiz pirts ir bijusi galvenā latviešu svētnīca - tajā sākusies dzīve, bērnam pasaulē ienākot, un arī beigusies – no turienes tika izvadīti Tajā saulē aizgājušie.

Psihiatrs, psihoterapeits un pirtnieks Juris Batņa stāsta, ka pirti iemīlējis jau bērnībā – Juris nāk no Latgales, no Dagdas apkaimes, kur viņa radi ir dzīvojuši jau kopš 9. gadsimta. Bērnības mīļākās atmiņas pirtniekam saistās tieši ar pirtī iešanu, kas ticis darīts kopā ar visu ģimeni.

Pašu kļūt par pirtnieku Juri pamudināja viņa primārā – psihiatra profesija. Kā viņš pats atzīst – par pirtnieku var piedzimt, bet var arī mācīties un nekad par tādu nekļūt.

“Strādājot par psihiatru, ir viena tāda lieta – psihiatriem ir atsevišķi aprakstīta psihiatru pašu pirmā gada depresija. Tu strādā ar cilvēkiem un redzi, ka daži neatgriežas savu dzīvi jau, bet daži, kuriem tev šķiet, ka esi palīdzējis, pēc gada jau ir sliktāk, – un tad saproti, ka liela daļa tava darba nav ar laimīgajām amerikāniskajām beigām. Un tad tu sāc domāt – lai tu nekļūtu pats sev par pacientu, tu sāc meklēt kaut ko jaunu. Un tā es padomāju par vietu, kur es bērnībā jutos vislabāk.”

Šobrīd Juris vairs gandrīz nepieņem pacientus kabinetā, bet kā psihiatrs un psihoterapeits strādā pamatā pirtī. Tas saistīts ar iespēju pacientam nokļūt izmainītā (transcedentālā) apziņas stāvoklī, ko pirtī ir iespējams vieglāk ierosināt ar temperatūras maiņu, guļus stāvokli aizvērtām acīm, skaņām un vibrācijām, pieskārieniem jeb kinētisko enerģiju un aromterapiju.

“Pastāv uzskats, ka apziņa ir tikai vispārēji novērojama fiziskā uzvedība. Tā ir mehāniska pieeja, kas izslēdz subjektīvo un individuālo (..) veidojas sakarība “tēze – antitēze – sintēze”. (..) Šajā ziņā latviskais pirts rituāls palīdz tiem, kuri ir pārlieku racionāli materiālisti, vairāk iepazīt iekšējo, subjektīvo, ar maņu orgāniem netveramo pasauli, bet tiem, kuri pārmēru aizraujas ar okulto, mistisko, nezaudēt saikni ar ārējo, objektīvo, materiālo realitāti.” [3]

Juris vada pirts skolu jau 10 gadus, bet rituālus – jau kopš 1993. gada. Caur pirti iepazinies arī ar savu sievu Aelitu, veicot viņai pirts rituālu. Satiekot Aelitu, Juris vairāk sācis interesēties tieši par dainu vibrāciju un to ietekmi uz pirts procesu. Dainām, tāpat kā spēka zīmēm, piemīt sevišķs spēks, ko tām piešķir noteiktais taktsmērs un simbolisms.

“Vārds pirtī, kad met garu, izmainītā apziņas stāvoklī iedarbojas īpaši spēcīgi. Mūsu senči to zināja, radot dainas – senāko un bagātīgāko garamantu krājumu pasaulē.” [4]

Tiešām, ja iedziļinās un papēta dainas, te var atrast gan pasaules uzbūves skaidrojumu, gan cilvēka tikumiskai dzīvei nepieciešamās atziņas, gan informāciju par to, kā dzīvot saskaņā ar dabas ritu un sevi pašu.

Kā atzīst speciālisti, latviešu dainām ir līdz par 16 informatīvajiem līmeņiem, un pētnieks Antons Rupainis savos darbos min, ka to aptuvenais vecums varētu būt ap 60 000 gadu [5]. Tieši dainu senā vēsture un fakts, ka cilvēka sākotnējā runa balstījusies uz patskaņiem, ir par pamatu daudzu latviskās dzīvesziņas kopēju uzskatam, ka tieši baltu tautu kultūra ir bijusi vissenākā, pirms-Bābeliskā, kam joprojām var atrast daļējus pierādījumus, pētot senos tekstus un avotus (I. Valerjans “Sanskrita-latgaļu-latviešu salīdzinošā vārdnīca”), tāpēc latviešu tautas kā “saules tautas” uzdevums, sekojot šim uzskatam, ir nevis “cīnīties ar tumsu, bet iedegt gaismu”.

Lai gan nevar ar simtprocentīgu pārliecību spriest vai izteikt apgalvojumus par kādu konkrētu pirmtautu, pirmvalodu vai pirmkultūru, šai latviešu tautas - augstas garīgā apziņas līmeņa tautas – būtībai tomēr ir vēlme ticēt, redzot to, kā dzīvo cilvēki, sekojot senču atstātajām garamantām. Arī pirmā pirts pieredze, kad pēc pirmajiem pieskārieniem pleciem un pēdām Jurim bija skaidrs, kas ir līmeņi, ar kuriem man jāstrādā, – nespēja piedot vecākiem par laika trūkumu bērnībā un augstā paškritika –, paliks man atmiņā ar mācību, ka, analizējot problēmas, ir jāspēj koncentrēt uzmanību uz to pirmatnējo iemeslu. Nezinu gan, cik ikdienas apziņas stāvoklī gan būtu iespējams atgriezties agrākajā savas bērnības atmiņā, samīļot mammu, samīļot tēvu, pateikt paldies un galvenais – samīļot sevi, bet tā noteikti ir viena no latvieša labjūtu koda sastāvdaļām, ko es turpināšu meklēt.

Latviskā dzīvesziņa caur pirti, laika rits

Atbilstoši Saules kalendāram tiek ievērots laiks, kad veicamas Saules gadskārtas rituālās pirtis.

“Latviskajam laikam jābūt latviešu zemē. Latviskais pirts rituāls jāļauj dzīvot pēc Saules rita.” [6]

Gads pēc Saules gadskārtas sākas ar Akas zīmi, kas raksturo pasaules pamatu. Šī zīme ievada jaunu gadskārtu, tāpēc tā ir arī Saules un pasaules zīme. No pasaules rašanās mistērijas šis ir laiks, kad pasaulē ienāk Dievs / Dievs laiž pasauli – tajā vēl nav cilvēku, tādēļ nav ari vārdu un nosaukumu.

Ziemassvētki pēc Saules kalendāra ir vienīgie svētki, pārējās gadskārtās ir svinamie laiki. Ziemassvētkus svin trīs dienas no 21. līdz 23. decembrim, Vecgada vakars – 24. decembrī, 25. decembris – jaunā Saules rita pirmā diena.

Šiem svētkiem senatnē gatavojās ļoti nopietni – darinot alu un klājot bagātīgu svētku galdu, veidojot rotājumus mājai, kuru vidū īpaša vieta bija puzuriem, kas ir miniatūrs pasaules modeļa simbols. Tas ir gaismas uzvaras pār tumsu laiks, kas tika svinēts līksmi un bezrūpīgi.

Nākamā kalendārā ir Meteņa zīme, kas ir katra jauna aizsākuma simbols. Slīpais krusts, kurš aizpilda Saules zīmi, norāda uz apzinātu ieiešanu dzīves telpā, dažādu materiālo un ideālo procesu viducī. [7] Meteņi ir pavasara iesākums. Pēc Pasaules laišanas mistērijas, tas ir laiks, kad pasaulē ienāk cilvēks. Meteņos ierodas arī Laima – mūža licēja ļaudīs un darbā – cilvēkam, ienākot pasaulē, Laima ir līdzās mazā cilvēka lielajās gaitās visu dzīvi.

Tas ir arī laiks, kad tiek plānots nākamais saimnieciskais gads un nostiprinātas saiknes ar savu dzimtu un tautu – meteņos brauc ciemos pie radiem, un tiek uzskatīts, ka, jo tālāk tiek braukts, jo raženāks būs gads (arī laižas no kalna ar ragavām, lai laukiem būtu auglība).

Meteņiem seko Pavasara saulgriežu jeb Lielās dienas mīkale, kas tiek apzīmēta ar Austras jeb lecošās Saules zīmi. Tā ir cilvēces zināšanu un ideālo priekšstatu apkopojuma modelis, Saules rieta un lēkta apzīmējums.

Svinamais laiks – parasti no 20. līdz 22. martam, vadoties pēc Saules astronomiskajiem punktiem.

Lieldienās ļoti svarīga tradīcija ir šūpošanās, kad cilvēki, šūpojoties šūpolēs (parasti iespējami augstākā punktā uzstādītās), simboliski palīdz Saulei sākt ceļu atpakaļ kalnā – tas ir gaismas triumfs pār tumsu.

Ūsiņi jeb Ūsiņdienas mīkale, ko apzīmē ar Ūsiņa zīmi. Tā ir gaismas zīme, kas atveido Saules zirgus, kuri velk Sauli debesu kalnā. To sauc arī par Atslēgas zīmi – jo Ūsiņš atslēdz durvis vasarai, tas ir vasaras sākums. Ūsiņi svinami 7. vai 8. maijā. Tas ir laiks, kad pirmoreiz laiž ārā lopus ganos. Ūsiņam dod arī ziedojumu, lai nodrošinātu tā labvēlību – parasti tas ir no rīta kauts gailis, olas, ceptas karašas un alus. Tie ir priecīgi svētki, tāpēc tajos valda skaļums un jautrība. [8]

Vasaras saulstāvju jeb Jāņa dienas mīkale paiet Saules – dzīvības spēku kulminācijas un piepildījuma zīmē. Šajā laikā aktivizējas dievišķās zelta un sudraba enerģiju plūsmas, kam piemīt liels dziednieciskais spēks tieši vasaras saulstāvjos – ļaudis šajā laikā atjaunojas fiziski un garīgi. Liela nozīme šajos svētkos ir pušķošanai, kuras nozīme ir auglības un svētības veicināšana sētai, kā arī aizsardzībai pret ļauno. Jāņu zāles beidz lasīt naktī, jo vēlāk tām nepiemīt burvju spēks. Vasaras saulstāvji svinami no 20. līdz 22. jūnijam (parasti saulstāvju nakts ir no 21. uz 22. jūniju). [9]

Jumja dienas mīkale, kas tiek svinēta 7. vai 8. augustā, paiet Jumja – zemes, auglības un dvīņu zīmē. Šī zīme veicina auglības spēku, bagātību, izdošanos un veiksmi. Jumis ir auglības personificējums – tas sasistās ar labības ievākšanu un ievada rudenājus – laiku, kad sākas labības pļauja un tiek cepta pirmā maizīte. Noslēgums Rudenāju mistērijai ir Apjumības, kad noslēdzas viss lielais ražas novākšanas cikls. Šim laikam ir liela saistība arī ar Māru, kuras īpašā gādībā ir cilvēku ikdiena, mūža galvenie godi un viss, kas ar cilvēka dzīvi saistīts Šai Saulē. Ernests Brastiņš kā Māras dienu min 15. augustu, taču pēc Georga kalendāra tā iekrīt 16. un 17. augustā. Māra ir klāt brīdī, kad “Māras pirtī” rodas jauna dzīvība - ja pirts tad palika nekopta, tad Māra dusmojās, jo Māra ir tikumu kopēja, tīrības raudzītāja, audzētāja un Māte visplašākā šī vārda nozīmē.

Māras dienā sievas un lopu kopējas cepa jauno rudzu maizi, kūla sviestu un gatavoja dažādus piena ēdienus, ar kuriem cienāja ganus. [10]

Apjumības, ar ko noslēdzas rudens mīkale, tiek aizvadītas apjumību zīmē, kurā saslēdzas divas pasaules – Šī Saule un Tā saule, lai nodrošinātu izdošanos un veiksmi. Tas ir ražas cikla noslēgums, kad visa raža jau ir savesta zem jumta. Tās tiek svinētas no 21. līdz 23. septembrim – šo svinamo laiku sauc arī par ģimenes laiku, kad daudzina Jumi un Jumalu kā pāri un mazos jumalēnus. Senāk tā bijusi arī pēdējā diena, kad gaidāmi precinieki. Svarīgi atzīmēt, ka latvieši nav svinējuši Miķeļdienu, kas ir uzslāņojusies Jumja svētkiem, – Miķelis radies no Svētā Mihaila un Latvijā parādījies vien 14. gadsimtā. [11]

Mārteņa zīme ir gaismas un pamirušas dzīvības simbols. Mārtenis ir dilstošās Saules cilvēkojums. Latviešu gadskārtā Mārteņi iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu. Svinamais laiks – 5. vai 6. novembris, kad beidzas visi rudens darbi. Mārtenis staigā no ciema uz ciemu kā ķekatnieks – šajā laikā sāk iet arī budēļos. Svinamais laiks šajos svētkos ir bijis prieka un līksmības laiks, kad visas izdarības bija vērstas uz to, lai vieglāk izturēt laiku, kad ir maz saules gaismas, un lai mājās valdītu pārticība. Rudens un ziemas vakaros sākas vakarēšana, kad iet viens pie otra ciemos, dara darbus un ved skaistas valodas. [12]

Jāatzīmē, ka viss Saules gads spilgti tēlots arī dainās, kurās uzskatāmi nolasās gan gadskārtu paražas un rituāli, gan pasaules uzbūve un kārtība, kā arī to pārvaldošās dievības un to uzdevumi, atbildības sfēras.

Vēstures gaitā mūsu tautas laika izpratnei uzslāņojušies dažādu iekarotāju tautu tradīcijas, arī svētku un pat mēnešu nosaukumi – latviešu mēnešu nosaukumi bija un ir (ar dažām variācijām) šādi: janvāris – Ziemas mēnesis, februāris – Sveču, marts – Sērsnu, aprīlis – Sulu, maijs – Lapu, jūnijs – Ziedu, jūlijs – Siena, augusts – Rudzu,  septembris – Silu, oktobris – Veļu, novembris – Sala un decembris – Vilku mēnesis. [13]

Saules gadskārtas rituālās pirtis

Tā kā unikāls līdzeklis, kas cilvēkam ļauj saglabāt saikni gan ar dabu, gan ar tautas dzīvesziņu, ir pirts, tad Saules kalendāra svinamajās gadskārtās tiek iets arī pirtī, katrā no tām veicot mazliet citādu pirts rituālu.

Ziemassvētki kā simboliskais pasaules laišanas moments ir arī tas brīdis, kad simboliski atbrīvojas no ļaunā, tumšā un negatīvā – ar tādu mērķi ziemas saulstāvjos cilvēki iet pirtī. No augiem šādās pirtīs izmanto visus attīrošos augus (apses, vībotnes, kadiķus, kalmes, vērmeles), kā arī lieto egļu čiekurus masāžai. [14] Pirts enerģētiskais un izmainītā apziņas stāvokļa rituāls ir saistīts ar simbolisku “nomiršanu”, ļaunā atstāšanu, lai varētu atdzimt jaunai gaismai, dzīvei un ielaist sevī Ziemassvētku prieku. Tas ir stiprākais laiks garīgām zināšanām. [15]

Vislabākā Meteņdienas pirts ir tad, kad dabā ūdens atrodas četros agregātstāvokļos: cietā – ledus, šķidrā – tekoša ūdens, sasalušā – sniega un tvaika vai miglas veidā. Pirtī šajā dienā arī sāk plānot nākamo saimniecisko gadu un stiprina saites ar savu dzimtu. [16]

Lielās dienas pirtī sevišķi svarīgi ir svētīt saullēktu, tāpēc šo rituāla pirti kurina pirms rītausmas. Ideāli, ja netālu ir tekošs ūdens, kurā var nomazgāt seju un nomazgāties pats, jo ūdenim šajā dienā piemīt ar saules enerģiju uzlādēts spēks. Pēc pirtī iešanas, kur vēlams izmantot pūpolu slotiņas, noteikti nevajadzētu aizmirst arī par bērzu sulām un šūpošanos šūpolēs, kas palīdz iekustināt “dzīvības ritu”. [17]

Ar Ūsiņdienu sākas vasara, tādēļ pirtī var izmantot to, kas zied, – ievu slotas rituālajai piedošanas pirtij vai ceriņu slotas mīlestības pirtij. Vīriešus var pērt ar ziedošu kastaņu slotiņām, bet sievietes – ar ziedošu ābeļu, kas ir sieviešu spēka un mostošās seksualitātes simbols. Šajā dienā pirts ir īpašāka tieši sievietēm, jo šis ir viņu spēka laiks. Pirts rituālā iederas arī medus, jo Ūsiņa simbols ir ne tikai zirgi, bet arī bites. [18]

Pirms Jāņu pirts kurināšanas visam – mājai, pagalmam, pagrabam, bēniņiem, - ir jābūt sakārtotam un jābūt izravētiem dārziem. Šis ir enerģētiski īpaši spēcīgs laiks, kad kārtībai jābūt gan fiziskā, gan garīgā līmenī. Arī visas zāles, kas plūktas šajā dienā, iedarbojas daudz spēcīgāk. Zāļu dienas pirts uzdevums ir stiprināt atskārsmi, ka cilvēks, ir ne tikai fiziska, bet arī garīga būtne, ļaujot sajust vienotību ar Dievu. Svarīgi ir sagādāt arī trejdeviņas (3x9=27) zālītes, kas jāsasien trīs pušķīšos un jāņem līdzi pirtī. Pirmajā ziedu pušķī domās jāieliek uz sevi attiecināmus secinājumus un vēlējumus, otrajā – visu, kas ir uz sirds un domu dziļumā, bet trešajā – to, kas sakāms par pasauli un apkārtni. [19]

Jumja zīme rāda, ka divi ir kopā, tāpēc šis ir labs laiks pirts kurināšanai pāriem. Pirtī šajā laikā daudz izmanto kļavu lapu paklājus. Savukārt Apjumību pirts ir laiks, kad no ķermeņa ir jāpāriet uz prātu, līdzīgi kā Lielajā dienā notiek pāreja no prāta uz ķermeni. Tas ir laiks pārdomām par dzīves gājumu un izlīgumam ar sevi. [20]

Ziemassvētku sākuma – Mārteņdienas pirts ir vīru spēka un gudrības laiks. Mārteņam ir jābūt stipram un drosmīgam, tāpēc tiek daudzināts Pērkons. Iekšēji tas ir darbs ar masku, aiz kuras cilvēks slēpjas, ar egoismu, kas reizēm neļauj dzīvē gūt jaunas mācības no augstāka skolotāja. [21]

Izmantotie avoti:

1. Dr. Valdis Šteins - Garīgais ceļvedis, “Latviešu laikrits un svešā Laika matrice ”, 3

2. links https://www.lpsa.lv/par-mums/latvju-pirts/

3. “Tauta, kas aicina pirtī Dievu”, Aelita Vilde-Batņa, Juris Batņa, 68-69

4. Tauta, kas aicina pirtī Dievu”, Aelita Vilde-Batņa, Juris Batņa, 2014, 117

5. https://www.marasloks.lv/klets/blog/index.php?antons-rupainis--arheolingvistika- A. Rupainis “Arheolingvistika, 47-49

6. “Tauta, kas aicina pirtī Dievu”, Aelita Vilde-Batņa, Juris Batņa, 2014, 15

7. “Saules gadskārta latviskajā dzīvesziņā”, Irēna Saprovska 2013, 30

8.”Saules gadskārta latviskajā dzīvesziņā”, Irēna Saprovska 2013

9. ”Saules gadskārta latviskajā dzīvesziņā”, Irēna Saprovska 2013

10. ”Saules gadskārta latviskajā dzīvesziņā”, Irēna Saprovska 2013

11. ”Saules gadskārta latviskajā dzīvesziņā”, Irēna Saprovska 2013

12. ”Saules gadskārta latviskajā dzīvesziņā”, Irēna Saprovska 2013

13. Dr. Valdis Šteins - Garīgais ceļvedis, “Latviešu laikrits un svešā Laika matrice ”, 15

14. “Tauta, kas aicina pirtī Dievu”, Aelita Vilde-Batņa, Juris Batņa, 2014, 21

15. “Tauta, kas aicina pirtī Dievu”, Aelita Vilde-Batņa, Juris Batņa, 2014, 22

16. “Tauta, kas aicina pirtī Dievu”, Aelita Vilde-Batņa, Juris Batņa, 2014, 24

17. “Tauta, kas aicina pirtī Dievu”, Aelita Vilde-Batņa, Juris Batņa, 2014, 25

18. “Tauta, kas aicina pirtī Dievu”, Aelita Vilde-Batņa, Juris Batņa, 2014, 27

19. “Tauta, kas aicina pirtī Dievu”, Aelita Vilde-Batņa, Juris Batņa, 2014, 30 – 31

20. “Tauta, kas aicina pirtī Dievu”, Aelita Vilde-Batņa, Juris Batņa, 2014, 35-36

21. “Tauta, kas aicina pirtī Dievu”, Aelita Vilde-Batņa, Juris Batņa, 2014, 36