Raimonds Vindulis ir Līvānu Mūsdienu mākslas galerijas izveidotājs un vadītājs. Kā pats smej, “like” darbu sērija ir lieta, ar ko viņš nebija plānojis iegūt publicitāti, taču esot prieks, ka cilvēkiem patīk, ka viņi par to pasmejas un saka, ka iesāktais darbs jāturpina.

Kā tev radās doma par “like” un laiku?

Godīgi sakot, vārtījos ar temperatūru pa mājām, un es pat nezinu, kāpēc ar tiem "laikiem", – ārā saulains laiks, laiks skrien. Es uzzīmēju to "laiks iet", "laiks skrien", un tad viņi paši tālāk labi sāka attīstīties.

No vienas puses tā ir tāda vārdu spēle, no otras laikmeta iezīme, jo pirms 15-20 gadiem, ja es nopublicētu kaut kādu tādu lietu, nevienam tas nekādu rezonansi neizsauktu. Protams, tas ir tā lokāli - “laiks” - latviešu valodā.

Kāda ir tava attieksme vispār pret šo "laikošanu"?

Es kādreiz to uztvēru kā tādu blēņošanos, man tur ir, starp citu, viens zīmējums “laiks ir nauda”, un patiesībā kaut kādā ziņā arī ir nauda, jo laiks, es runāju šinī gadījumā par to Facebook “like”, ir savā ziņā arī atbildība – ja es, piemēram, lieku “like”, tad es tam veltu savu laiku, kaut kādā ziņā – tērēju savu laiku, par ko man pienāktos atlīdzība – tas nebūtu nekas tāds utopisks, ja kaut kādā tuvākā nākotnē mēs sāksim atbildīgāk pret to izturēties un nemētāties ar “like”, jo tā ir mana vērtība, ko es iedodu tam.

Arī pozīcija?

Jā, pozīcija, un līdz ar to – ja tu vēlies manu “like”, tad savā ziņā tev kaut kas ir jādod pretī. Nu kaut kā šajā virzienā tas aiziet interesanti. Varbūt nav aiz kalniem laiks, kad maksās par to, ka tu ielaikoji. Šobrīd jau arī - pasaulē visos līmeņos notiek cīņa ne jau par to, ko es iegūšu [materiālā ziņā], bet par uzmanības iegūšanu, jebkādā veidā dabūt uzmanību. Un arī uzmanība kļūst par sava veida mūsdienu valūtu.

Runājot par mākslu, laiku un “like” sasaisti – mūsdienu vidē, kas ir tas, kas, tavuprāt, definē mākslinieku? Jo šobrīd redzam vairākus piemērus tam, ka daudzi mākslas pasaulē ir pamanīti, tieši pateicoties daudzajiem “like”, nevis, teiksim, ar mākslu saistītai izglītībai.

Es tieši nesen par šo diskutēju, kas definē mākslinieku – tā ir Mākslas akadēmija vai kāda mācību iestāde, kas izdod papīru, ka tu esi ieguvis kaut kādu māksliniecisko izglītību? Kādreiz jā, tas bija tas ceļš, kad tu varēji pateikt, ka esi mākslinieks. Bet šobrīd jau svarīgi ir, ko tu gribi teikt un kāda tam ir forma.

Vai mēs, tavuprāt, “like” varētu saukt arī par mūsdienu mākslas kritēriju?

Protams, ja, piemēram, cilvēks noriskē ielikt interneta vidē kādu savu darbu un redz par to atzinību, tas viņu var ļoti labi motivēt pievērsties tam, un labs mākslinieks var izaugt arī no “like”, jā. Agrāk mamma paslavēja tevi, kad atnesi zīmējumu, kas bija motivējošs faktors, tagad tas ir “like”.

Pēdējo piecu gadu garumā Raimonds veido arī “Posters of the day”, kas ir sava veida viņa grafiskā dienasgrāmata.