Kā atdzimst Lietuvas muižas: no skaistākajām drupām līdz perfektajai Ilzenbergai (3)

Foto: TVNET Evija Hauka
Evija Hauka
, Žurnāliste
CopyLinkedIn Draugiem X

Lapsas muižas parkā, sviests, kādu vēl nebiju baudījusi, sikspārņu mežs, kokgriezumi - starp neprātu un ģenialitāti, princešu kleitas un ideālais alus.  Tādi ir daži no Nacionālās tūrisma attīstības aģentūras “Travel Lithuania” rīkotā brauciena otrās dienas iespaidiem. Ne velti Eiropas Komisijas projektā EDEN vietas, ko apmeklējām, atzītas par pievilcīgākajiem apskates objektiem Lietuvā. 

Paradīzes nostūris. Banāla frāze, bet piemērota, lai raksturotu atpūtas kompleksu “Barono vila”, kas atrodas Anīkšču rajonā gleznaina meža ielokā. Nelielā viesnīca ir mājīga - ar kamīnu vestibilā un skatu no vestibila uz rāmu, viegli apledojušu dīķi; telpas smaržo pēc svaiga koka. Istabās ir viss viesu komfortam. Pēc sātīgām vakariņām izbaudām pilsētniekiem neierastu lauku mieru un klusumu.

Foto: TVNET Evija Hauka

No rīta atskārstam, ka laiks mūs joprojām lutina - mežs ir saules pieliets, debesīs ne mākonīša.

Rokišķi ir mazliet Versaļa

Sēžamies busiņā un vizināmies uz Rokišķiem - pilsētu Lietuvas ziemeļaustrumos, ne pārāk tālu no Subates, kurai ir cieša sadraudzība ar Cēsīm. Rokišķu lepnums ir Svētā Mateja baznīca, celta neogotikas stilā. Tieši pretim baznīcai vienas versts jeb 1066,8 metru attālumā atrodas Rokišķu muiža. No muižas kāpnēm paveras varens skats uz aleju, kuras galā atrodas majestātiskā baznīca. Iespaidīgi! Muižas vēsture aizsākās 1499. gadā, bet pašreizējās ēkas celtas 19. gadsimtā pēc grāfa Ignata Tīzenhauza pasūtījuma. Šobrīd muižā atrodas muzejs ar bagātīgu 19., 20. gadsimta sadzīves priekšmetu kolekciju: izstaigājot telpas, var gremdēties aizgājušo laiku noskaņās, apskatīt gleznu, tērpu, trauku ekspozīcijas un daudz ko uzzināt par muižas vēsturi un dzimtām, kas te dzīvojušas.

Foto: TVNET Evija Hauka

Rokišķu muiža ir vienlaikus izzinoša un aizraujoša vieta, ko iesaku apmeklēt kopā ar bērniem.

Pils istabās vēsture atdzīvojas: te var redzēt 19. gadsimta telegrāfu, pirmos telefonus, rakstāmmašīnas un aizvēsturisku, bet visai praktisku velosipēdu. Mani apbur plašā bērnu un dāmu tērpu kolekcija, kas izved cauri pagājušajiem gadsimtiem. Mežģīnes, smalkas apkakles, ziedu un rūtiņu raksti, izsmalcinātas detaļas. Vēdekļi, somiņas, piespraudes un rotaļlietas.

Foto: TVNET Evija Hauka

Programmas noslēgumā baudām izcilo Rokišķu sieru, ko 20. gadsimta 20. gados sāka ražot tieši muižas teritorijā, bet šobrīd Rokišķos tiek ražotas piecpadsmit dažādu sieru šķirnes, ko eksportē uz trīsdesmit valstīm. Saldens, pikants, maigs, ciets - siers visām gaumēm. Vienā no muižas ēkām apskatāmi  leģendārā koktēlnieka Ļongina Šepkas (1907-1985) savdabīgie, graciozie kokgriezumi, kas nevienu neatstāj vienaldzīgu. Šepka kokgriešanai pievērsās 40 gadu vecumā, sajutis sevī dievišķu dzirksti. Agrīnie darbi veltīti reliģiskām tēmām, pēc tam tajos ienāk dabas, sadzīves un filozofijas motīvi.

Foto: TVNET Evija Hauka

Ilzenbergas labumi un drupas, kur saulrietā pulcēties

Pa ceļam uz Ilzenbergas muižu piestājam pie varenām drupām. Baltās kolonnas nesatricināmi slejas debesīs - tās nav nopostījis ne karš, ne laika zobs daudzu gadu desmitu garumā. Onušku muiža pirms daudziem gadiem esot nodegusi saimnieku prombūtnes laikā, kad kalpone centusies iekurināt krāsni.

Ne velti mākslinieki šīs drupas dēvē par skaistākajām muižas drupām Lietuvā un vasaras novakarēs kavējas to pakājē.

Foto: TVNET Evija Hauka

Toties netālā Ilzenbergas muiža ir perfekta - liels iekopts parks, pilnībā atjaunotas ēkas. Ilzenbergas vārds man nav svešs -  muižas paspārnē top izcili gardi bioloģiskie produkti, ko nelielā sortimentā var atrast arī mūsu veikalos. Bet jāmeklē…

Pie muižas vārtiem mūs sagaida trīs solīdi vīri - Ilzenbergas muižas vēsturnieks, administrators un vēl gids. Uzreiz var manīt, ka muižā saimnieko ar vērienu.

Parka uzkalnos pamanu lapsu metam viltīgus līkumus.

Jā, te brīvdabā mīt meža dzīvnieki, vasarā gulbji, pīles, bet vecajos kokos dzīvo retas sugas sikspārņi. Plānais Ilges ezera ledus čirkst un viegli ielūst zem kājām, kad pa koka tiltiņu, kas pa gabalu līdzinās lidojošam putnam, ejam līdz Mīlestības saliņai. Te krāšņi tiekot svinēti vasaras saulgrieži. Gribas atgriezties Ilzenbergā vasarā, lai dabas ielokā baudītu senatnes klātbūtni. 

Foto: TVNET Evija Hauka

Ilzenbergas muižas pirmsākumi iestiepjas 500 gadu senā pagātnē. Ilzenbergas muižas apkārtnē dzīvoja sēļi, lietuvieši, latvieši, poļi, vācieši, ebreji, vecticībnieki. No 16. līdz 19. gadsimtam muižas apkārtnes ļaudis piedzīvoja daudz satricinājumu: karus ar zviedriem, mēri, badu, muižnieku ķildas. 19. gadsimtā muižas parkā tika uzieti arheoloģiskie atradumi, kas nonāca Berlīnes, Jelgavas un Tallinas muzeju krājumos. Līdz pat Otrajam pasaules karam te saimniekoja Eugenijs Dimša no Zdonišķiem. Viņa sieva bija rumāniete Līvija Majoreska - būdama slavena rumāņu literātu un politiķa atvase, viņa mīlēja mūziku un muižā rīkoja skaistus koncertus. Padomju varas gados muižas ēka piederēja kolhozam. Apjomīgi atjaunošanas darbi sākās pēc tam, kad 2003. gadā muižu iegādājās turīgs lietuviešu uzņēmējs. Tagad Ilzenbergas muižā notiek semināri, pasākumi, vasarā nometnes bērniem, te ir pirtiņa, pieejamas naktsmājas un daudz kas cits. Ilzenbergā ir plaša bioloģiskā saimniecība, kur visa produkcija tiek radīta ar rokām. Nobaudām pastēti, kūpinātu gaļu, sierus, skābpiena produktus, mazi, cepumus, sviestu. Viss garšo izcili!

Es nezināju, ka pat bietes var būt tik gardas!

Ir vērts pameklēt mūsu veikalos Ilzenbergas produkciju. Ilzenbergas muižas saimniecība nes peļņu - to nevar nepamanīt. Muiža var atļauties algot vēsturnieku, kas pēta ar Ilzenbergas vārdu saistītos vēstures faktus arī Latvijas teritorijā, bet administrators uz Ilzenbergu mēro ceļu no Viļņas.

Modernais Ilzenbergas muižnieks netālu no saimniecības grasās būvēt saviem darbiniekiem dzīvojamās mājas. 

Foto: TVNET Evija Hauka

Alus galvaspilsēta Birži

No Ilzenbergas dodamies uz Latvijas pierobežas pilsētu Biržiem, kas atrodas tikai 22 kilometru attālumā no Skaistkalnes un ir izcila vieta, kur brīvdienās atpūsties un, jā, arī iepirkties kaimiņvalstī. Pusdienojam restorānā “Alaus Kelias”. Ribiņas ar kartupeļiem garšo lieliski, tāpat kā siera kūka ar ogu mērci.

Te var nogaršot vismaz duci lietuviešu alus šķirņu. Starp citu, lietuviešu alus ir traki garšīgs.

Jau krēslo, tāpēc steidzam aplūkot vērienīgo Biržu pili, kurā izvietots novada muzejs. Lai kārtīgi aplūkotu, vajadzīgas vairākas stundas. Cietoksnis celts 16. gadsimtā, tad vairākkārt daļēji nopostīts. Pils centrālo ēku atjaunoja laikā no 1978. līdz 1988. gadam. Vēl atjaunoti divi pulvertorņi un tilts. 

Birži ir Lietuvas alus galvaspilsēta, tāpēc alus jānobauda, lai vai kas. Pils pagrabā mūs sagaida ansamblis ar jestrām lietuviešu tautasdziesmām. Saimniece latviešu valodā stāsta un nodemonstrē, kā alu darīja senatnē, un aicina degustēt alu. Pēc brīža jau dziedam lietuviski un cenšamies atminēt alus noslēpumus.

Biržu reģionālā parka teritorijā pie Kirkilu krasta ezeriņiem uzkāpjam 32 metrus augstajā pusmēness formas skatu tornī, no kura var vērot neparastu dabas parādību - krasta kriteņu reljefu. Vasarā ezeriņi krāsojoties dažādos toņos. Mājup dodamies, apreibuši no dzīves baudām un krāšņajiem Lietuvas iespaidiem. Pēc neilga brīža jau esam Rīgā. 

Komentāri (3)CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu