Aivars Kļavis pieder tiem latviešu rakstniekiem, kuri raksta jau vairākus gadu desmitus, tomēr allaž pamanās pārsteigt lasītāju ar kādu jaunu talanta šķautni. Saņēmis prestižo Baltijas Asamblejas balvu par vēsturisko romānu tetraloģiju “Viņpus vārtiem” un Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā par triloģiju “Ceļš uz Nezināmo zemi”, rakstnieks savā jaunākajā grāmatā atkal atgriežas pie žanra, ar kuru sāka autora gaitas – proti, īsprozas. 1976. gadā izdota pirmā Kļavja stāstu grāmata “Kafejnīcā zagtas karotītes”, 2014. gadā – krājums “Vienpadsmit stāsti par vīriešiem”, bet tagad klajā nāk krājums ar neparastu nosaukumu “Bēres ar priekšapmaksu”.

Krājumā ievietoto stāstu darbības laiks aptver 20. gadsimta 70., 80. un 90. gadus – tātad salīdzinoši nesenu un nozīmīgu pagātnes posmu, kas tomēr daudziem no mums šobrīd šķiet tāls un grūti izprotams laiks. Lasītājiem, kuri šo laiku nav pieredzējuši, stāsti ļaus tajā ieskatīties, tiem, kuri to ir piedzīvojuši – to atcerēties. Autors akcentē, ka par šo laikposmu īpaši būtiski runāt šobrīd, kad tas vēl ir daudzu cilvēku atmiņā, jo mūsdienu literatūrā par to nereti runā vai nu ironiski, vai neiecietīgi. Rakstnieks uzsver: “Ironiju, sarkasmu un neiecietību vai naidu nav pelnījuši cilvēki, kas paši pret savu gribu bija spiesti dzīvot šajā laikā. Viņu prieks tāpat kā ciešanas, mīlestība un savstarpējās attiecības bija pilnīgi īstas un neviltotas. Diemžēl īsta un neviltota bija arī izlikšanās un divkosība, lai spētu saglabāt sevi ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Nereti tas bija pilnīgi obligāts priekšnosacījums, lai izdzīvotu, izaudzinātu bērnus un vienlaikus neaizmirstu, ka esi latvietis. Divas sejas, no kurām viena bija oficiālā, bet otra, kas piederēja tikai katram pašam un kuras patieso veidolu zināja vienīgie paši tuvākie cilvēki. Tāda toreiz bija izdzīvošanas stratēģija.” Tieši šai pretrunīgajai situācijai, kādā dzīvoja lielākā daļa mūsu vecāku un vecvecāku, ir veltīti stāsti krājumā “Bēres ar priekšapmaksu”. Tie vēsta galvenokārt par cilvēkiem, kas dzimuši pirmskara, kara vai pēckara gados – un vienlaikus tiem, kuri, būdami “tipisks padomju laika produkts”, bija aktīvākie Atmodas atbalstītāji un veicinātāji. Līdzās vecākiem un vecvecākiem stāstu varoņi ir arī viņu bērni un bērnubērni: tie, kas nāk aizejošo vietā, kad sabrūk priekšstati, mainās vērtību sistēmas, rīcības motīvi un arī paši cilvēki.

Rakstnieks piebilst: “Šī grāmata ir par izdzīvošanu. Par izdzīvošanu toreiz, padomju laikā un vēlāk, neatkarīgajā Latvijā. Tas ir vēstījums par divām vai pat trim pilnīgi atšķirīgām paaudzēm, kurām nu 21. gadsimta sākumā lemts šeit satikties. Un, izrādās, – šī tikšanās dažbrīd ir gan traģiska, gan komiska, gan kurioza, un absurda vienlaikus.”

Pieejama arī e-grāmata.