Siltā ziema meža zvēriem sagādā ciešanas (2)

Lielie gulētāji

Zīdītājiem ziemas miegs ir dažāds, iesāk Jānis Ozoliņš. Dziļākais miegs, kad dzīvnieka ķermeņa temperatūra pietuvinās nullei un fizioloģiskie procesi gandrīz apstājas, raksturīgs susuriem (Latvijā mīt četras sugas), meža sicistai – retas sugas pelei, dažām sikspārņu sugām, susuriem, ežiem. Gulēšanas periods šiem dzīvniekiem ir ilgs – vidēji no oktobra līdz maijam, un siltā ziema to neietekmē. Dzīvnieki iemieg, ja gaisa temperatūra nokrītas zem plus desmit grādiem. Susuri un meža sicistas pamostas vēlā pavasarī. Šie zvēriņi mēdz laisties snaudā pat vēsākās vasaras dienās. Līdzko gaiss sasilst līdz 11, 12 grādiem, zvēri kļūst aktīvi. “Šiem dzīvniekiem ziemas guļa ir vitāli svarīga izdzīvošanai, jo ir saistīta ar barības neesamību,” stāsta eksperts. Īstos ziemas gulētājus sliktāk ietekmē kailsals, kad ir apdraudētas to migas, nevis relatīvi silta ziema.

Snaudēji mostas

Otrā “gulētāju” grupa ir tā sauktie ziemas snaudēji, kuri aukstajā periodā kļūst neaktīvi, miegaini, bet pilnībā nesastingst. Snauduļošanas periodā dzīvniekiem palēninās fizioloģiskie procesi un par dažiem grādiem nokrītas ķermeņa temperatūra, tāpēc barība šajā laikā nav jāuzņem. Snauduļo brūnais lācis, jenotsuns, āpsis.

Ja ziema ir silta, bez sniega, šie dzīvnieki var kļūt tramīgi, atmosties un meklēt barību, skaidro Jānis Ozoliņš.

Piemēram, lāču miegs atkarīgs no dzīvnieka dzimuma. Lāču mātītei jāguļ arī siltā ziemā, jo miegā nāk pasaulē pavisam nevarīgi mazuļi. Mazuļi lāčiem dzimst reizi dažos gados. Piedzimstot mazuļi ir akli, bezzobaini un tikpat kā bez apspalvojuma. Ziemu un pavasari tie barojas ar mātes pienu, bet pavasarī, iznākot no migas, lācēni ir paaugušies un spēj visur sekot līdzi savai mātei. Lāču mazuļi paliek kopā ar māti ilgi - divus, reizēm pat četrus gadus. Vai kāds lācis nācis pasaulē Latvijas teritorijā un līdz ar to oficiāli skaitās Latvijas lācis, pierādījumu nav, bet pētnieki neizslēdz, ka Latvijā jau ir dzimuši lāču mazuļi. Katrā gadījumā tuvākajā laikā tas notiks.

Viens no iemesliem, kas ļauj tā domāt: lāči konstatēti aizvien dziļāk iekšzemē - Vestienas, Gulbenes, Lubānas pusē.

Lāču tēviņiem ir trausls miegs – ja apstākļi nav labvēlīgi, tie pamostas un klīst apkārt, mēģinot baroties. “Ja barība ir, viss ir labi, bet, ja barību neizdodas atrast, organisms novājinās, jo ne velti laikā, kad nav ko ēst, evolūcijas gaitā dzīvnieka organisms ieprogrammēts gulēšanai. Šķiet, barība ir – ogas zaros, bet tās pamazām beidzas.”

Šoziem novērota jenotsuņu un āpšu aktivitāte, turpina pētnieks. Cik aktīvi ir citu snaudošo sugu dzīvnieki, nav skaidri zināms.

Ja, mainoties klimatam, sekos līdzīgas ziemas, pagaidām grūti prognozēt, kādas izmaiņas gaida dzīvniekus, bet tādas noteikti būs.

Ziemas snaudēji dzīvo arī siltākās klimatiskās zonās. Iespējams, noteiktu sugu dzīvnieku skaits samazināsies. Siltā ziema veicina stirnu, briežu, staltbriežu skaita pieaugumu, kas savairojoties savukārt nodara kaitējumu apstrādātajiem laukiem. “Neesot sniegam, ziemāju sējumi sazaļo un tā ir laba barības bāze,” skaidro medījamo dzīvnieku pētnieks. Rapšu laukos šoziem novēroti barojamies aļņi, lai gan šāda uzvedība lielajiem dzīvniekiem nav raksturīga - “kārumos” uz lauka alnis iet reti. Sulīga barība pievilina visus dzīvniekus, tomēr lielāko problēmu zemniekiem sagādā staltbrieži, kas apvienojas baros un strauji maina atrašanās vietu, pārvietojoties starp mežiem un zemnieku apstrādātajiem laukiem.

Cietējs zaķis

“Lielākais cietējs šoziem ir baltais zaķis, kuram balto apmatojumu nosaka gaismas regularitāte,” skaidro zinātnieks.

Zaķa kažoks balts iekrāsojas jau novembrī un pelēkā ziemā bez sniega garausim maz palīdz.

Ar baltu apmatojumu Latvijas mežos ir zebiekstes un sermuļi. Šie dzīvnieki dažu paaudžu laikā spēj piemēroties, mainot apspalvojuma formu, lai tā būtu maskējoša.