Panika Latvijā ieradās jau krietnu laiku pirms Covid-19 pandēmijas pirmā klienta. Proti – kamēr pilnīgi visās kaimiņvalstīs jau bija izziņoti pirmie saslimšanas gadījumi, masu psihozes rezultātā griķi pie mums jau bija paspējuši kļūt par ekskluzīvu luksusa preci, bet iegādāties sejas masku bija grūtāk, nekā tikt pie Dziesmu svētku biļetes. Kāpēc tā?
Domāju, ka ļoti lielu lomu graudaugu ražotāju apgrozījuma pieaugumā spēlēja aktīvākie trauksmes cēlāji internetā, kuri jau pēc pirmajiem saslimšanas gadījumiem Eiropā kaislīgi kliedza par pašmāju varasiestāžu nekompetenci un to, ka nepieciešams slēgt Latvijas lidostas un robežas. Šī, draugi, manuprāt bija vienkārši katastrofāli un neiedomājami debila ideja. Esmu pilnīgi drošs, ka cilvēki, kas ar to nāca klajā, neprot lietot galda piederumus un maltītes ietur no siles, bet viņu ģimeņu ciltskokus jau vairākās paaudzēs veido vien pirmās pakāpes radinieki.
Neraugoties uz trauksmes viedokļu dīleru atpalicību, pirmās panikas sēklas bija izkaisītas ļoti auglīgā augsnē un liela daļa tautas, iracionālu dzinuļu un dzīvniecisku instinktu vadīti, devās uz veikaliem, lai izpirktu griķus un citus ilgi glabājamus produktus, kas varētu ļaut pārciest vispasaules apokalipsi, nesatiekot citus cilvēkus. Nu – vismaz uz nedēļu, jo pēc tam ēdamā tāpat aptrūksies.
Ja vēl spēju iedomāties, ka šādas pārtikas rezerves varētu iepirkt savām vecmāmiņām, pie viena stingri piekodinot, ka turpmāko gadu viņas nedrīkst iziet no saviem dzīvokļiem, nemaz nerunājot par tirgus un pasta apmeklēšanu, tad šādu rīcību ir visnotaļ sarežģīti izprast no tiem cilvēkiem, kuri pēc griķu iepirkšanas dodas uz darbu pārbāztā sabiedriskajā transportā. Veikalus, atšķirībā no tramvajiem, vismaz tīra ar īstiem mazgāšanas līdzekļiem un tajos reti ir bomži.
Domājot racionāli un nosvērti, noteikti ir vairākas lietas, kuru ievērošana būs lietderīgāka par putraimu krājumu iepirkšanu. Piemēram – īpaši piedomāt par higiēnu un to, lai rokas vienmēr būtu tīras. Ja ir tāda iespēja, būtu ieteicams censties izvairīties no pārvietošanās sabiedriskajā transportā, tā vietā izvēloties pastaigu, velosipēdu vai privāto auto. Saviem vecākā gadagājuma radiniekiem tik tiešām varat palīdzēt aiztaupīt došanos uz veikalu un reizi nedēļā atnest jaunus pārtikas krājumus, bet to būtu forši darīt arī tad, kad neplosās epidēmijas. Ja bija ideja doties atpūtā uz ārzemēm – varbūt der apsvērt iespēju to uz kādu laiku atlikt. Un pats galvenais – ja esi slims, tad tā vietā, lai stūrgalvīgi tēlotu varoni un dotos uz darbu aplipināt kolēģus, paliec mājās ārstēties.
Tā kā atbildīgās instances vīrusa uzliesmojuma gadījumā iesaka censties maksimāli izvairīties no liekas kontaktēšanās ar citiem cilvēkiem, domāju, ka mums vispār nebūs pilnīgi nekādu problēmu tikt šim gripas paveidam pāri. Jo mēs esam latvieši! Mēs esam stipra tauta! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mums jau tāpat riebjas citi cilvēki un negribas viņus satikt! Mēs vēlamies dzīvot viensētā un uzcelt ap to tik augstu sētu, lai neviens nelūrētu iekšā. Ja pirms došanās ārā no dzīvokļa mēs dzirdam, ka kāpņutelpā kāds atrodas, mēs pagaidīsim, kamēr kaimiņš aizvācas, lai nebūtu viņš jāsveicina. Ja uz ielas pamanām kādu pazīstamu cilvēku, mēs izvairāmies no acu kontakta un klusībā ceram, ka viņš nepienāks apsveicināties, lai nebūtu jāsāk neveikla saruna. Lai nebūtu jāzvana un jāsarunājas, dzimšanas dienā mēs draugus apsveiksim, uzrakstot tizlu apsveikuma tekstu uz viņu facebook sienas. Ja kāds var uzveikt koronu, tad tas ir latvietis!
