Pieredzes stāsts: es izlauzos!

Pusei (51 %) aptaujas dalībnieku ir bijusi saskarsme ar cilvēkiem, kuriem ir vai ir bijuši garīgās attīstības vai psihiski traucējumi, liecina Labklājības ministrijas veiktā aptauja par iedzīvotāju informētību un izpratni par deinstitucionalizācijas (DI) procesu.

Lielākā daļa (63 %) sabiedrības piekrīt, ka labākā terapija cilvēkiem ar GRT – būt daļai no sabiedrības, dzīvot kopā ar citiem cilvēkiem un strādāt tāpat kā citiem cilvēkiem. Tajā pašā laikā sabiedrības viedoklis dalās, runājot par iespēju strādāt kopā ar cilvēkiem, kam ir GRT, – 42 % aptaujāto būtu ar mieru kolektīvā iekļaut cilvēku ar GRT, savukārt 40 % šādam piedāvājumam nepiekristu. Iespējams, tieši nepamatoti mīti un stereotipi par cilvēkiem ar GRT ir par pamatu šādai noraidošai attieksmei.

Iekāp otra kurpēs

Nereti labākais veids, kā izprast kādu citu, ir censties iejusties viņa ādā, paskatīties uz situāciju no šī cilvēka skatupunkta. Mums katram ir sava dzīves pieredze, atšķirīgs raksturs, līdz ar to arī katrā situācijā mēs uzvedamies atšķirīgi, tāpēc spējai iejusties otra ādā, spējai būt empātiskiem ir ļoti liela nozīme.

Šis būs stāsts ar laimīgām beigām. Stāsts par Jāni B., kurš kopš agras jaunības ir pabijis vairākās aprūpes iestādēs, taču šobrīd, pateicoties speciālistu un apkārtējo atbalstam, ir sācis patstāvīgu dzīvi.

Ceļa gala sākums

Jāņa stāsts sākās pirms vairāk nekā 30 gadiem. “Sākumā dzīvoju kopā ar mammu Ivetu un vecmammu Dzintru, taču tad kādu dienu nonācu bērnunamā Alises ielā. Es neatceros, kāpēc tur nonācu un cik ilgi tur nodzīvoju,” ar pirmajām atmiņām dalās Jānis.

Lai gan bērnība tika pavadīta dažādos bērnunamos, Jānis bija apņēmības pilns un skatījās nākotnē ar lielām cerībām. “Es mācījos pamatskolā, pabeidzu deviņas klases un iestājos Ērgļu profesionālajā vidusskolā, kur vēlējos apgūt guļbūvju ēku celtnieka profesiju. Nomācījos tur divus gadus,” stāsta Jānis.

Trešajā mācību gadā vēl pirms astoņpadsmitās dzimšanas dienas bērnunams lika Jānim izvākties. Lai gan pilngadību Jānis būtu sasniedzis 5. augustā, jau pēc Jāņiem, savas vārda dienas, viņš bija prom. Palicis bez noteiktas dzīvesvietas, Jānis palika arī bez mācību iespējām, un tas bija sākums viņa dzīves melnajai svītrai.

Tagad, atskatoties pagātnē, Jāni pārsteidz Rīgas Sociālā dienesta Pārdaugavas rajona nodaļas teritoriālā centra “Āgenskalns” darbinieki, kuri pēc bērnunama pamešanas ierosināja Jānim dzīvot pie draugiem tā vietā, lai nodrošinātu viņam pašam savu mitekli. Kā jau var iedomāties, pie draugiem Jānis ilgi nepalika. Vismaz ne tā, kā to varbūt iedomājās sociālie darbinieki.

Tā kā Jānis nebija pabeidzis arodskolu, viņš nevarēja dabūt darbu. Bez darba vienīgie ienākumi bija pabalsts, bet ar to nepietika, lai nodrošinātu sev dzīvesvietu. Ātri vien Jānis nonāca uz ielas. Tur Jānis izdzīvoja diezgan tipisku scenāriju – klaiņošana, zagšana, apreibinošu un narkotisku vielu lietošana. Te arī Jāņa stāsts varēja aprauties, taču viņš saprata, ka nevēlas šādi beigt savu dzīvi, un meklēja palīdzību.

Ceļojumā pa institūcijām

Brīdī, kad Jānis kārtējo reizi tika izdzīts no pagaidu darbavietām un atkal nonāca uz ielas, viņa galvā sāka skanēt dažādas balsis. Sajūta esot bijusi gluži sirreāla un nebūt ne patīkama. To, kā nonācis Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā Tvaika ielā, Jānis neatceras un nekad arī neuzzinās. “Tvaika ielā jutu, ka par mani rūpējas, turklāt man tika nodrošināts gan ēdiens, gan jumts virs galvas – vismaz uz kādu laiku,” atceras Jānis.

Jānim tika noteikta vieglas formas šizofrēnija un piešķirta 2. grupas invaliditāte. “Kāda sociālā darbiniece man piedāvāja padzīvot Rīgas naktspatversmē. Tā es pa dienu braukāju gan uz Cēsīm, gan Valmieru, Iecavu, Jelgavu un citur – braucu pakaļ āboliem, bet pa nakti mitinājos patversmē. Kādu laiku pat strādāju patversmes virtuvē. Tad man piedāvāja doties uz dienas centru “Dzīves skola”, un es piekritu,” par savām gaitām stāsta Jānis. Viss it kā sāka iet uz labo pusi – Jānis sportoja, lietoja medikamentus, regulāri apmeklēja psihiatru, līdz kādu dienu palika Tvaika ielā uz ilgāku laiku, jo viņam bija depresija.

Iznākot no klīnikas, Jānim atkal nebija, kurp doties, jo “Dzīves skola” tika aizvērta. Kāda sociālā darbiniece palīdzēja iekārtoties sociālās aprūpes iestādē “Bērnu Oāze” Lauderos. Kopumā tur smagos apstākļos tika pavadīti seši gadi. Jānis lietoja alkoholu, mocījās ar depresiju, kas ieguva arvien smagāku formu, līdz viņu sāka vajāt domas par nāvi. Šādā stāvoklī viņš nonāca Daugavpils psihiatriskajā klīnikā, kur ārsti uzsāka ārstēšanu ar spēcīgiem medikamentiem, kurus regulāri lietojot Jānis sāka justies labāk. “Pabeidzu vidusskolu, un likās, ka nu jau būs labāk, bet tad “Bērnu Oāzi” aizvēra ciet, un man atkal nebija, kur dzīvot,” pārdomās dalās Jānis.

Ārā no bedres

Pusi savas dzīves pavadījis gan uz ielas, gan dažādās institūcijās, bez algota darba un ģimenes, Jānis tomēr nezaudēja optimismu un ticību saviem spēkiem. Un šajā brīdī Jāni uzrunāja biedrības “Rūpju bērns” pārstāvji, piedāvājot iespēju pārvākties uz dzīvi galvaspilsētā. Daudz nedomājot, Jānis šo piedāvājumu pieņēma.

“Rīgā dzīvoju grupu mājā “Cerību dore” cilvēkiem ar garīgā rakstura traucējumiem, taču man tur nepatika. Vēlējos būt patstāvīgs un neatkarīgs, vēlējos mācīties tālāk. SIVA (Sociālās integrācijas valsts aģentūra) koledžā Jūrmalā apguvu datu ievadīšanas operatora profesiju. Tas pavēra jaunas iespējas, es izgāju praksi uzņēmumā “Barbora” un tur arī dabūju darbu,” par tikšanu laukā no dziļās bedres stāsta Jānis.

Šobrīd Jānis strādā, dzīvo pats savā dzīvoklī, ir uzsācis attiecības. Jānis ar lepnumu stāsta, ka jau astoņus mēnešus nav lietojis ne pili alkohola un četrus mēnešus ir atturējies no smēķēšanas. Viņu vairs nemoka vēlēšanās nodarīt sev pāri, nav sajūtas, ka viņš neiederas, jo ir citādāks.

DI veiksmes stāsts

Tikai 17 % aptaujāto Latvijas iedzīvotāju izprot DI jēdzienu, un tas nepārsteidz, ja cilvēkiem ikdienā ar to nav saskares. Tomēr Jānis ir lielisks piemērs tam, kā atbalsts var palīdzēt cilvēkam izkļūt no dziļas bedres un pavērt iespēju dzīvot normālu dzīvi – tādu pašu kā ikvienam no mums.

Salīdzinot apstākļus, kādos Jānis bija nodzīvojis vairāk nekā pusi savas dzīves, ar apstākļiem, kādos viņš dzīvo patlaban, viņš atzīst, ka tie, protams, ir kā diena pret nakti.

Institūcijās cilvēkiem atņem visu – dokumentus, naudu, rīcības brīvību. Lauderos tika pat aizslēgtas virtuves durvis, jo bija gadījumi, kad tika zagta pārtika. Nevienu neinteresē katra indivīda vēlmes, sajūtas vai viedoklis.

Tagad Jānis var iet pastaigāties, var ceļot, var ēst, ko vēlas un kad vēlas, var strādāt, var veidot attiecības un droši domāt par savas ģimenes izveidi. Un tas viss ir iespējams, pateicoties ārstiem, atbalsta personām, kuri patiesi vēlas palīdzēt. Protams, neiztikt arī bez paša cilvēka mērķtiecības un vēlēšanās nonākt labākos apstākļos. Kā saka pats Jānis: “Ja cilvēkam ir stimuls, viss ir iespējams!”

Raksts tapis Labklājības ministrijas kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze!” ietvaros, kurā paredzēts runāt par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, bērnu ar funkcionāliem traucējumiem un ārpusģimenes aprūpē esošu bērnu veiksmīgu iekļaušanu sabiedrībā, akcentējot galveno vērtību – cilvēku kā individualitāti.

Plašāka informācija par kampaņu: http://cilveksnevisdiagnoze.lv/