Arturs Skutelis – sarežģītais reperis ar dzenbudisma suni (1)

Foto: Krista Mangulsone
Elza Jēkabsone
, Izklaides ziņu žurnāliste
CopyDraugiem X Whatsapp

Arturs Skutelis ir viens no savdabīgākajiem latviešu hiphopa mūziķiem un tekstu autoriem, studijas un radošās apvienības PKI dibinātājs, dzīvās mūzikas grupas “Tvērumi” līderis. 2020. gada 6. martā koncertzālē “Palladium” notiks Artura Skuteļa muzikālo gaitu pirmā gadu desmita lielkoncerts. Pirms lielā notikuma esam piesēduši uz nelielu sarunu.

Kā jūties pēc desmit gadiem mūzikā?

Tā ir dīvaina sajūta, jo apzinos, ka tā mūzika, ko es radu, nav visiem. Tāpēc tam klausītāju lokam, kā man šķiet, būtu jābūt daudz mazākam.

Esmu pārsteigts par to, ka jau 10 gadu varu darīt to, kas man patīk, un vienlaikus saņemt klausītāju interesi.

Es gan muzicētu arī tad, ja mani neviens neklausītos, bet tad mani dzīves apstākļi noteikti būtu citādāki nekā tagad. Bet es jūtos labi, tādā nemitīgā radošā nemierā un absolūti brīvs.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Arturs Skutelis (@skutelis) on

Tavu astoto albumu sauc “Lavīna”. Kas tevi iedvesmoja albumu veidot medicīnas iestādes noskaņās, kur tiek injicēta “lavīna”?

“Lavīnā” viens no atslēgvārdiem ir sapnis, un arī šāds albuma savijums pie manis atnāca sapnī, tāpat kā vairums albuma tekstu.

Ko tev nozīmē “lavīna”?

Vārds, kuru papildina nākamais vārds, – rečitējumā tie viens pēc otra veļas, pieņemot lavīnas apmēru. Albuma kontekstā “lavīna” ir arī viela, kuru injicējot pacients – galvenais varonis vai klausītājs – spēj atcerēties. Tas ir atmiņu stimulators.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Joprojām mans fotogēniskais draugs un es.

A post shared by Arturs Skutelis (@skutelis) on

Tavu albumu esmu paspējusi noklausīties no sākuma līdz beigām kādas četras piecas reizes. Kā savu favorītu varu nosaukt “Atmiņu frontē bez pārmaiņām” kopā ar Ditu Frīdenbergu. Vai vari pastāstīt ko vairāk par šo konkrēto singlu?

Man šķiet, ka viena no centrālajām tēmām manā mūzikā, vismaz šobrīd, ir pārmaiņas, kas notiek, cilvēkam kļūstot vecākam. Es biju meklējis īsto kodu, lai atgrieztos savos hip-hopa pirmsākuma laikos, mēģinot restaurēt tā brīža sajūtas un paskatoties uz to, kā ir tagad. Tolaik nebija lielo skatuvju, nebija raižu, un mēs ar kolēģiem vienkārši repojām. Rakstot šo dziesmu, es centos atcerēties un saprast.

Kā tu tiec galā ar novecošanu?

Nu, širmis vēl laikam nav aizbraucis.

Es ļoti mācos arī no citiem cilvēkiem, ko nedarīt un kā neuzvesties, jo skatos, kā repā mans paaudzes cilvēki, izpildītāji, mūziķi, attiecas pret citu mūziku un pasauli. Pamanu īgnumu, neapmierinātību, kaut kādu aizvainojumu. Visas šīs īpašības jau pēc definīcijas ir stulbas.

Ja tu tās pamani, tās vajag nekavējoties atreflektēt un neļauties, jo tas aprobežo tavu domāšanu un arīdzan nekādu mākslu tādā apziņas stāvoklī tu radīt nevari. Tā ka man šķiet, ka labi tieku galā ar novecošanu. Vismaz cenšos.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Satiku Joriku.

A post shared by Arturs Skutelis (@skutelis) on

Ko tu domā par mūsdienu repera stereotipu – grasās mirt jauns no pārdozēšanas, aptetovēta seja, lieto dārgu alkoholu, mētājas ar naudu? Dažiem pašmāju reperiem arī manāmas šādas iezīmes.

Stereotipi nav laba lieta, tā ir atteikšanās domāt un dažu pazīmju attiecināšana uz visu parādību. Diemžēl sabiedrība pārtiek no stereotipiem, bet repa veidols tajā visā ir tikai sīka un maznozīmīga detaļa. Es pret to attiecos ļoti mierīgi, kā mans dzenbudisma suns.

Dzenbudisma suns?

Jā, man reizēm šķiet, ka viņš ir iepazinis Austrumu gudrības. Viņš mēdz ilgi sēdēt pie loga un nekustīgi vērot pasauli. Es nezinu, kas tobrīd viņā notiek, bet man patīk iztēloties, ka viņš meditē. Tāds miers un imunitāte pret muļķībām.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Mans fotogēniskais draugs un es.

A post shared by Arturs Skutelis (@skutelis) on

Nu, apkārt jau mums ikdienā ir daudz dažādu muļķību. Bet tu tikmēr studē literatūrzinātni.

Jā, es rakstu disertāciju, nedaudz pasniedzu.

Tas laikam izskaidro, kāpēc tavi teksti ir tik sarežģīti.

Paldies.

Ir jāieklausās. Vari pastāstīt, kā top tavi teksti? Ja neskaita nosapņošanu.

Pēdējā laikā mēģinu sevī kultivēt to apziņas stāvokli, ko saucu par “2009”. Es labi atceros, kā radīju tajā laikā – 2009. gadā. Es nemitīgi rakstīju. Nebija svarīgi, vai eju pa ielu, vai kaut kur braucu, vai kārtoju māju – es prātā nemitīgi pārcilāju vārdus, darināju atskaņu sērijas, četrrindes u. tml. Atceros, vienreiz eksāmenā, atbildot uz profesora jautājumu, vienlaikus prātā uzrakstīju sešpadsmit rindu. Tobrīd tas rakstīšanas process kļuva tik nepārvarams, ka varbūt man ar to bija arī kādas problēmas, jo es nevarēju to kontrolēt.

Tagad es vairs nerakstu nepārtraukti, bet joprojām spēju iekustināt sevī to rakstīšanas prasmi vienalga kādā dzīves situācijā, kad vien tas ir nepieciešams.

Tik ļoti gribētu, lai tas ir tikpat harmoniski kā 2009. gadā, varbūt ne tik uzmācīgi, bet pilnīgā saskaņā ar sevi. Otrs rakstīšanas posms ir rediģēšana, darbs studijā, teksta pielāgošana muzikālajam pavadījumam, lieko vārdu izmešana, precīzāko vārdu piemeklēšana u. tml. Vēl nemāku to visu iekustināt ar tādu jaudu kā 2009. gadā, bet es cenšos.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Totāls futbols.

A post shared by Arturs Skutelis (@skutelis) on

Tu pasniedz lekcijas ne tikai literatūrā, bet arī hiphopā.

Tas sākās nejauši. Aizvadītā gada beigās mani uzrunāja Siguldas Jauniešu centrs un aicināja atbraukt ar meistarklasi. Es atbildēju, ka tas nav mans formāts, bet varu atvest lekciju un kaut ko pastāstīt par repa saknēm, dažādiem formāliem aspektiem, kā top teksts, kas reps ir par žanru, ko tas dara, ko ēd, ko neēd un tādā garā. Es aizbraucu, un kopš tās reizes mani ir sākušas aicināt dažādas jauniešu organizācijas un biedrības visā Latvijā. Pavasarī būs vēl trīs vai četras nodarbības, viena arī Rīgā. Un apmeklētāju vidū nebūt nav tikai jaunieši – tā vecuma amplitūda ir diezgan liela.

Kā tu nolēmi tik dziļi iepazīt hiphopu?

Nu bet es taču ar to nodarbojos. Mani tas vienmēr ir interesējis. Es sāku klausīties hiphopa mūziku pirms gadiem divdesmit, tolaik neko daudz no tās nesaprazdams. Iespējams, no tēva ir ieaudzināts šis ieradums – iedziļināties tajā, ar ko tu nodarbojies, un nebūt vienaldzīgam.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Arturs Skutelis (@skutelis) on

Ne jau visi pārzina savas profesijas vēsturi.

Man industrijas aspekts interesē minimāli, bet hip-hops ir tāda kultūra, kurā nepieciešams zināt saknes, pamatvērtības, kas tika ieliktas sākotnēji, lai šis žanrs nepārvērstos par popmūziku, kas šobrīd notiek. Ja mēs runājam par mainstream mūziku, tad hiphops ir popsa. Tas ir viens no tiem iemesliem, kāpēc es tik maz zinu par populārajiem hiphopa izpildītājiem gan Latvijā, gan pasaulē, jo mani tas absolūti neinteresē. Tie ir ļoti vāji teksti un nav nekā no hip-hopa kā kultūras.

Tērēt laiku neinteresantām lietām ir stulbi.

Komentāri (1)CopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu