19. gadsimta japāņu ugunsdzēsēju krāšņās formas (1)

Edo perioda laikā Japānā (1615–1868) lielā iedzīvotāju skaita un koka apbūves dēļ ugunsgrēki bija ļoti bieži. Tik bieži, ka radās teiciens: “Ugunsgrēki un ķildas bija Edo ziedi”, vēstīts arhīva "Public domain review" mājaslapā.

FOTO: 19. GADSIMTA JAPĀŅU UGUNSDZĒSĒJU FORMAS

Sociāli nošķirtās ugunsdzēsēju brigādes, kas sastāvēja vai nu no samurajiem, vai arī vienkāršās tautas pārstāvjiem, veidoja cīņai ar šiem ugunsgrēkiem. Tomēr, lai arī kāda bija to vieta sabiedrības hierarhijā, metodes cīņā ar ugunsgrēkiem bija līdzīgas. Parasti viņi iznīcināja ēkas, kas atradās degošās būves tuvumā, lai ierobežotu ugunsgrēka izplatību. Par spīti tam, ka jau bija radīti koka ūdens pumpji, ūdens trūkuma dēļ uguns dzēšana ar mūsdienu metodēm bija nepraktiska.

Katrs ugunsdzēsējs attiecīgajā brigādē tika apgādāts ar īpašu abpusēji valkājamu tērpu. Uz vienas tā puses bija brigādes nosaukums, bet uz otras dažādi krāšņi simboli. Tērps ar īpašu metodi tika izgatavots no vairākiem stepēta kokvilnas auduma slāņiem, kas tika piesūcināti ar ūdeni, pirms ugunsdzēsējs devās cīņā ar liesmām.

Ugunsdzēsēji šos tērpus parasti valkāja ar zīmējumiem uz iekšu, vai nu lai pasargātu pašus zīmējumus, vai lai simboliski pasargātu sevi, pie miesas piespiežot uz tērpiem attēlotos varoņus un radījumus.