Ukrainas nāvīgākā diena: Ilovajskas kauja (103)

Karš Doņeckā Foto: REUTERS/Alexander Ermochenko
Jānis Vingris
, Žurnālists
CopyLinkedIn Draugiem X

2014. gada 19. augusts. Aptuveni 100 metru platais sliežu mezgls sadala Ilovajsku tieši uz pusēm. Rietumu virzienā no sliedēm atrodas dzelzceļa depo un privātmāju rajons, kurā tikko ir ienākuši ukraiņu brīvprātīgo bataljoni. Austrumos pašā sliežu malā atrodas skola Nr. 13 un sākas dzīvojamo māju rajons. Tur pozīcijas ir ieņēmuši un milzīgo sliežu klājumu pārrauga prokrieviskie kaujinieki jeb separātisti jeb, kā pasniedz Kremļa mediji, ar Ukrainas valdību neapmierinātie Donbasa ogļrači, kuri vēlas dibināt jaunu valsti ar nosaukumu Novorosija. Pilsētu ir aplenkusi un pie pilsētas robežām esošos blokposteņus kontrolē Ukrainas armija. Vēl tālāk ap pašiem ukraiņiem savelkas kaut kas daudz milzīgāks un draudīgāks - Krievijas armija, kas tikko ir šķērsojusi robežu un ienākusi Ukrainā. 

Romāns Zinenko, brīvprātīgā policijas bataljona Dnipro-1 karavīrs, un viņa biedri par draudošajām briesmām vēl nenojauš. Ilovajska ir dažus mēnešus bijusi separātistu kontrolē, tagad pilsētas rietumu daļa ir no kaujiniekiem atbrīvota un tur notiek attīrīšana - ukraiņu karavīri iet no mājas uz māju un pārbauda, vai kaut kur vēl nav noslēpies pretinieks. Šī ir Romāna otrā diena Ilovajskā, bet Dnipro-1 rindās jau trešais mēnesis. Tieši šeit, Ilovajskā, Romāns pirmo reizi piedzīvo aktīvu karadarbību. Šeit viņš saprot, ka tas, kurš nav bijis zem mīnmetēju apšaudes, īsti nezina, kas ir karš.  

Foto: REUTERS/Alexander Ermochenko

Lielākā daļa civiliedzīvotāju ir pametuši pilsētu, tomēr teju katrā trešajā privātmājā karavīri sastop kādu vietējo. Tie Ilovajsku nav atstājuši dažādu iemeslu dēļ. Vieni baidās no īpašuma izlaupīšanas. Citi domā, ka karš ātri beigsies, jo ar krieviem neviens taču nekaros. Ir arī vecie un slimie, kuri paši saviem spēkiem nav spējuši izbraukt. Lielākā daļa šo civiliedzīvotāju ir demoralizēti un pārsvarā ir separātistu atbalstītāji. Tagad, kad pilsētu atkal pārņem ukraiņi, viņi ir nesaprašanā, kura puse šajā karā uzvarēs. Pilsēta vairākus mēnešus ir bijusi nelikumīgo bruņoto formējumu kontrolē, un daudzi vietējie ir kļuvuši par separātistiem. Bez darba palikušajiem ogļračiem bija iespēja kļūt par miličiem. Meklēt ukrus, konfiscēt viņu automašīnas un citus īpašumus. Tagad, kad pilsētā ir ienākusi ukraiņu armija, viņi ir spiesti piedalīties kaujās, pamest pilsētu. Ar šo kaujinieku radiniekiem tagad sastopas Romāns.

Nav noslēpums, ka šo bandītu mātes, sievas zvana dēliem, vīriem, lai informētu viņus par ukraiņu armijas lokācijas vietām, un tās pēc tam apšauda artilērija.

Lai apturētu šādas informācijas izplatīšanos, ukraiņu karavīri konfiscē civiliedzīvotāju mobilos telefonus. Pilsētā ir arī pa kādam Ukrainas patriotam. Viņi palīdz karavīriem ar izmitināšanu, veļas mazgāšanu un ēdināšanu, bet reti kurš to izrāda publiski. Nav zināms, kas šajā karā uzvarēs. Zaudējuma gadījumā viņi atkal būs iestrēguši naidīgā teritorijā un viņus sagaidīs linča tiesa. 

Naktīs klusuma brīžos var dzirdēt vientuļus šāvienus no starta pistolēm vai medību bisēm. Sākumā ukraiņi šo šāvienu virzienā vērsa savu uguni, bet tad ievēroja, ka uzreiz pa viņu pozīcijām sekoja pretinieka artilērijas uzbrukums. Ienaidnieks ir viltīgs un labi apmācīts. Nav šaubu, ka bandītiskos formējumus diriģē karamākslās zinīgi padomdevēji. 

Pilsētā nav elektrības, elektrovilcienu kustība ir apstājusies un izplatās baumas, ka separātisti meklē cilvēkus, kas māk rīkoties ar dīzeļlokomotīvēm. Kaujinieku plāns ir aprīkot ar sprāgstvielām vilciena sastāvu un uzlaist to virsū Ukrainas armijas pozīcijām aiz Ilovajskas robežas. Kādā apšaudes brīdī, glābjoties no mīnmetēju lādiņiem, Romāna vienība slēptuvē sastopas ar sapieru grupu, kura meklē palīgus sliežu spridzināšanas operācijai. Abu vienību komandieri vienojas par sadarbību, un Romāns ar vēl diviem brīvprātīgajiem piesakās palīdzēt. Sapieru uzdevums ir uzspridzināt vairākus sliežu posmus, lai nepieļautu iespējamo sabotāžu ar mīnēto vilciena sastāvu. 

Romāns Zinenko
Romāns Zinenko Foto: No personīgā arhīva

Operācija iesākas ar Romāna un divu viņa biedru izlūkgājienu. Teritorija ap sliežu mezglu nav izlūkota un atrodas labā kaujinieku redzamības zonā. Sapieru uzdevums nebūs vienkāršs - viņiem lielajā sliežu klajumā zem sliedēm ir jāierok divas prettanku mīnas, jānovelk palaišanas vadi, jādetonē spridzeklis un jāpaliek dzīviem.

Kādā divstāvu ēkā pašā sliežu malā Romāns ar biedriem atrod pretinieka steigā pamestās rācijas. Vēl pavisam nesen šeit acīmredzot ir bijis pretinieku novērošanas punkts. Caur logiem labi var saskatīt sliežu pretējās puses zaļos krūmus un daudzstāvu dzīvojamās mājas aiz tiem. 

Sapieriem tiek dots signāls, un pēc brīža pie ēkas piebrauc mašīna ar mīnām. Tad vēl 60 metru gājiens līdz sliedēm ar smagajām sprāgstvielām. 

M-62 mīnas ar četriem kilogramiem trotila zem katras no tām rada masīvu sprādzienu, no kura sliežu gabali aizlido pat 250 metru attālumā. Tas notiek gandrīz vienlaicīgi ar vēl trim citiem sprādzieniem citos sliežu posmos. 

Nākamajā dienā, ticis garām pirmajiem trim uzspridzinātajiem sliežu posmiem, separātistu mīnētais vilciena sastāvs tomēr izbrauc cauri Ilovajskai, bet noskrien no sliedēm ceturtajā saspridzinātajā sliežu posmā ārpus pilsētas. Vēlāk, kad ukraiņi būs pametuši Ilovajsku, no sliedēm noskrējušā vilciena sastāva atmīnēšanā tiks nodarbināti ukraiņu karagūstekņi. Viņu uzdevums būs izlasīt lielo daudzumu sprāgstvielu no oglēm apgāztajos vagonos.

Ir pagājušas tikai dažas dienas kopš Ukrainas armijas ierašanās Ilovajskā. Ap Ukrainas armiju tagad ir cieši savilcies Krievijas armijas aplenkums. Blokposteņos pie pilsētas robežas ukraiņi atsit nemitīgus krievu tanku un bruņutransportieru uzbrukumus. Pati pilsēta tiek noklāta ar artilērijas uzbrukumiem. Ilovajska tiek nolīdzināta no zemes virsas.

Zaudējumus cieš gan karavīri, gan civiliedzīvotāji, kuriem, karam sākoties, būtu bijis jāpamet pilsēta. Civiliedzīvotāji naivi tic, ka karš viņus neskars, taču tieši šādi cilvēki visvairāk iet bojā karadarbības rezultātā. 

Krievijas armija bieži savu Grad artilēriju novieto skolu teritorijās, no kurienes apšauda ukraiņu pozīcijas. Tiek veikta skaitļošana, lai uzzinātu, no kurienes nāk apšaude. Pa turieni arī tēmē atbildes šāviņus. Karā neviens neuzdos jautājumus, ir vai nav tur civiliedzīvotāji. Jebkurš komandieris, lai saglabātu savējo dzīvības, darīs visu iespējamo, lai iznīcinātu pretinieku. Tas ir svarīgāk par visu. 

Tagad ukraiņi saprot, ka viņu situācija ir neapskaužama - ienaidnieka aplenkums ap viņiem ir noslēdzies. Ir traki, bet nedrīkst ļauties panikai. Komandieri mierina, ka būs palīdzība. Tomēr papildspēki neierodas, bet pienāk informācija, ka tiek veiktas pārrunas ar pretinieku un jāgatavojas atkāpties. 28. augustā pēc teju nedēļu ilgās intensīvās artilērijas apšaudes pilsētā iestājas pilnīgs klusums - neviena sprādziena, neviena šāviena. 

Koridors

29. augustā Ukrainas armija pamet pilsētu. Brīvprātīgo bataljoni, kas atradās pilsētā, un Ukrainas regulārā armija, kas bija aplenkusi pilsētu, sanāk kopā milzīgā 1500 cilvēku lielā kolonnā ārpus pilsētas un gaida tālākus norādījumus. Karavīru vidū klīst pretrunīga informācija par iespējamo atkāpšanos, un visus sāk pārņemt neziņa. Pretinieks esot gatavs dot zaļo koridoru izkļūšanai no aplenkuma, ja ukraiņi noliks ieročus un pametīs bruņutehniku. Ja tā, tad no viņiem tiek pieprasīts neiespējamais, jo ieroču labprātīga nodošana pretiniekam ir valsts nodevība. No komandieriem pienāk informācija, ka vienošanās neparedz ieroču nolikšanu. Cik daudz var uzticēties pretiniekam, kurš vairāku desmitu kvadrātkilometru platībā ir aplencis ukraiņu armiju? Milzīgā kolonna stāv neziņā, ko iesākt, bet tad iebiedēšanas nolūkos sākas intensīva mīnmetēju apšaude tieši blakus visai garajai kolonnai. Lādiņi sprāgst tikai 100 metru attālumā, un komandieris saprot, ka stāvēšana uz vietas ir bīstama, un dod komandu sākt kustību. Kolonna sadalās divās daļās. Ziemeļu kolonna, kurā atrodas Romāns, dodas Ahronomičes ciema virzienā, bet Dienvidu kolonna - Červonosilskes ciema virzienā. Abu kolonnu mērķis ir savienoties pēc 30 kilometriem un turpināt iziešanu no aplenkuma kopā. 

Jau pēc neilga brīža Ziemeļu kolonna brauc garām pirmajai Krievijas armijas pozīcijai. Romāns sēž pie stūres VW inkasācijas busiņam un caur logiem redz ceļmalā stāvam pretinieka karavīrus formās bez atšķirības zīmēm. - Jakuti, - nospriež Romāns, ieraugot dažu karavīru aziātiskās sejas. Kāds no viņiem pamāj ar roku, un Romānam parādās cerība, ka šī atkāpšanās varētu notikt bez kaujas.

Karavīri tika brīdināti, ka iespējamas provokācijas, tāpēc pirmās lodes, kas sāk lidot viņu virzienā desmitajā kilometrā, viņi vēl neuztver kā uzbrukuma sākumu. To, ka krievu uzbrukums Dienvidu kolonnai sākās uzreiz pēc atkāpšanās sākuma, viņi nezina.

Tad, kad pa Ziemeļu kolonnu no augstienē novietotiem tankiem, bruņutransportieriem un lielgabaliem sākas apšaude, Romānam top skaidrs, ka viņus sagaida slaktiņš. Viņa inkasācijas busiņš ir piemērots huligānu uzbrukumu atvairīšanai, ne karam. Jau pašā apšaudes sākumā busiņam tiek sašautas trīs riepas un šķembas trāpa arī motorā, un tagad ar to var braukt tikai ar pirmo ātrumu. Kolonna, traucoties caur krievu slēpņiem, izretojas. Lai glābtos no pretinieka uguns, brīžiem ir jābrauc pa uzartu lauku. Romāns cenšas turēties netālu aiz priekšā braucošā tanka. Tā ir Romāna un viņa busiņa pasažieru veiksme, ka pretinieka uguns tiek koncentrēta uz priekšā braucošo tanku, ne viņiem.

Foto: AP Photo/Sergei Grits

Daļai no Ziemeļu kolonnas bruņutehnikas izdodas izrauties līdz vietai, kas ir daudzmaz pasargāta no apšaudes. Inkasācijas busiņš ir tik sliktā stāvoklī, ka ar to nav iespējams turpināt ceļu. Busiņa pasažieri pārsēžas uz kāda bruņutransportiera jumta. Viņiem priekšā ir nākamais izrāviens, kurā jātiek garām kārtējam krievu slēpnim. Sēdēšana uz bruņutransportiera jumta nekādu aizsardzību nesniedz, bet tā ir iespējams ātrāk tikt uz priekšu. Romāns redz, kā kājnieku mašīnai, kas brauc aiz viņiem, trāpa šāviņš, kas smago bruņutransportiera torni aizmet 40 metru attālumā. Kāds puisis tiek uzsviests augstu gaisā, kur viņš paliek karājamies elektrības vados. Viņš tur paliks vēl vairākas dienas un tiks pieskaitīts bezvēsts pazudušajiem, jo māte atteiksies atzīt, ka tas ir viņas dēls.

Pirms pēdējā izrāviena sašauta ir praktiski visa ukraiņu armijas bruņutehnika. 30 kilometrus tālāk, pie Novokatevirinkas, viņi attopas ieplakā, kur viņus no trim pauguriem atkal apšauda tanki. Romāna biedram uz bruņutransportiera šāviņš norauj galvu. Kādam citam šāviņš norauj kāju, vēl kāds smagus ķermeņa apdegumus. Bruņutransportierī iekšā sēdošie ir pārliecināti, ka visi uz jumta sēdoši ir krituši. Pret bruņām sitas lodes, blakus sprāgst lādiņi, pa lūku iekšā krīt  šāviņu saraustīto biedru ķermeņa daļas. Romāns no šā slaktiņa izkļūst bez nevienas skrambiņas.

Tikai ieraudzījis pirmo blokposteni ar Ukrainas karogu virs tā, viņš apzinās, ka ir to veiksminieku sarakstā, kas netika nogalināti Ilovajskas slaktiņā. Trijos naktī pa taisno no kaujas viņš nokļūst mājās Dņiprā. Ieradies tieši no elles 300 kilometru attālumā, viņš redz pilsētniekus mierīgi pastaigājamies un sēžam kafejnīcās.

Romāns iet pie cilvēkiem un stāsta, ka tepat netālu notiek karš un jau rīt tas var būt atnācis arī uz šejieni, bet tie skatās uz viņu kā jukušo.

Nākamais rīts ir 1. septembris. Viņš aizved uz skolu vecāko meitu, kura sāk mācības piektajā klasē. Dņiprā nevienam nav īsti nojausmas, kas ir noticis Ilovajskā, kur bojā gāja vairāk cilvēku nekā visās pārējās kara kaujās kopā. 2014. gada augustā bojā gāja 710 karavīru, no kuriem lielākā daļa tieši pie Ilovajskas. Oficiāli skaitļi vēlāk vēstīs par 366 bojāgājušajiem un 200 bezvēsts pazudušiem, no kuriem 99% nākamo piecu gadu laikā tiks atzīti par bojāgājušiem. Nav arī statistikas par to, cik no Ilovajskas kaujā ievainotajiem miruši.

Ziemeļu kolonnas apšaude notika dažas stundas, Dienvidu kolonna no aplenkuma brauca laukā daudz ilgāk - trīs dienas. Ilovajskas kaujas notikumi tagad ir noslepenoti. 

Gadu vēlāk Romāns ar māti viesojas kādas Ilovajskas notikumu grāmatas prezentācijā. To sarakstījis autors, kurš pats nav piedalījies Ilovajskas kaujās. Māte vēlas nopirkt šo grāmatu, bet Romāns viņu atrunā un apsola uzrakstīt patiesu liecību grāmatu. Jau pēc četriem mēnešiem iznāk viņa “Ilovajskas dienasgrāmatas”, kurās viņš apraksta savas atmiņas. 

Ir 2020. gads. Kopš Ilovajskas notikumiem ir pagājuši gandrīz seši gadi, bet Romānam vēl joprojām ir sajūtas, ka viņš ir palicis tur - 2014. gadā. No kara neviens neatgriežas. Kaut arī viņš atgriezās pie ģimenes, sieva atzīst, ka karš ir paņēmis viņas vīru. Viņai vairs nav vīra, jo Romāna domas visu laiku ir Ilovajskā. Ir iznākusi Romāna otrā grāmata. Šī vairs nav dienasgrāmata, bet jau pētījums, kurā viņš ir iztaujājis simtiem savu karabiedru un ir sastādījis notikumu hroniku, kurai nav analogu. Kā papildinošo materiālu grāmatai Romāns ir izveidojis Youtube kanālu ar Ilovajskas kauju dalībnieku un citu uzņemtajiem video no notikumu vietām. Tur ir atrodams arī kāda Krievijas televīzijas kanāla filmētais trīs dienas pēc kaujas, kurā  vēl joprojām karājamies elektrības vados manāms puisis, kura nāvi savām acīm redzēja Romāns no priekšā braucošā bruņutransportiera jumta. 

Romāns Zinenko
Romāns Zinenko Foto: Jānis Vingris

Piezīmes: Ilovajskas notikumu gaita tika rekonstruēta sarunā ar kauju dalībnieku Romānu Zinenko

Komentāri (103)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu