Putina un Erdogana Idlibas pamiers: ieguvēji un zaudētāji (43)

Kas ir noticis?

Kā norāda Middle East Eye, publiski izziņoti ir trīs vienošanās punkti:

• Uguns pārtraukšana kontaktlīnijā, kura stājās spēkā 2020. gada 6. martā plkst. 00:01;
• Gar stratēģiski svarīgo M4 lielceļu izveidos 6 km platu drošības koridoru. Sarunas par šā koridora praktiskajiem aspektiem starp Turcijas un Krievijas aizsardzības teritorijām sāksies pēc 7 dienām;
• 15. martā praktiski visa M4 lielceļa garumā sāksies kopīga Krievijas un Turcijas militārā patrulēšana.

Jau kopš pagājušā gada beigām un šā gada sākuma Bašaram al Asadam lojālie spēki ar Krievijas un Irānas atbalstu ir sākuši ofensīvu ar mērķi atbrīvot šo teritoriju no Turcijas atbalstīto teroristu un opozicionāru kontroles. Šis uzbrukums ir norisinājies par spīti 2018. gada septembrī noslēgtajam Krievijas un Turcijas memorandam Soču pilsētā. Starp tā nosacījumiem bija asinsizliešanas pārtraukšana un speciālas Idlibas demilitarizētās zonas izveide.

Neskatoties uz to, ka Turcija pati īpaši necentās iedzīvināt uz papīra esošos punktus, tā apvainoja Asadu vienošanās pārkāpšanā un pieprasīja atkāpšanos no ieņemtajām teritorijām (tostarp stratēģiski svarīgā M5 lielceļa, kurš savieno Alepo pilsētu ar pārējām lielākajām Sīrijas pilsētām). Prezidentam tika dots laiks līdz februāra beigām. Pretējā gadījumā Turcija sāks militāru operāciju. Ņemot vērā, ka Asada galvenais mērķis ir atgūt visu Sīrijas teritoriju un šo pozīciju atbalsta arī viņa patroni – Krievija un Irāna, Turcijai neatlika nekas cits, kā izsludināt operāciju «Pavasara vairogs» un sākt triecienus pret diktatora spēkiem. Šā raksta tapšanas laikā Ankara jau ir iznīcinājusi vairākas Sīrijas Arābu armijas pretgaisa aizsardzības sistēmas, vairākus desmitus tanku un kaujas lidmašīnas. Atsevišķi avoti norāda, ka Asada armijas dzīvā spēka zaudējumi varētu sasniegt pat 2000 militārpersonu.

Šajā kontekstā pastāvēja risks, ka starp Krieviju un Turciju varētu sākties tiešas militāras sadursmes, kam var būt ļoti tālejošas sekas. Jau februāra beigās Sīrijas un Krievijas kopīgi īstenotā gaisa uzlidojuma laikā gāja bojā 33 Turcijas militārpersonas. Tāpat Krievijas Starptautisko attiecību padomes nerezidējošais eksperts Kirils Semjonovs savā rakstā Al Monitor ir pamatoti norādījis, ka Maskava neatteiks palīdzību Asada spēkiem, ja tie nonāks Turcijas uzbrukuma virpulī.

Iespējams, ka šā iemesla dēļ Kremlis krīzes ietvaros rīkojās salīdzinoši gudri un izvēlējās ļaut Turcijai izrēķināties ar Asada spēkiem.

Tā sakot, saprotot, ka Erdogans ir sevi iedzinis lamatās un tam ir nepieciešams parādīt sevi vēlētājiem kā izlēmīgu politiķi, kurš pieturas pie saviem draudiem. Tāpat Turcijas militārpersonu nogalināšana ir pliķis sejā, kuru politiķis nekādi nevar ignorēt.

Vienlaicīgi Erdogans satricināja ES un Turcijas attiecības, paziņojot, ka valsts teritorijā esošie Sīrijas bēgļi varēs brīvi pārvietoties uz Eiropu. Domājams, ka šis lēmums tika pieņemts divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pašā Idlibā ir sapulcējies milzīgs skaits iekšēji pārvietotu personu no citām Sīrijas frontēm, kuras nevēlas atgriezties Asada paspārnē, kur tos, ļoti iespējams, ka sagaidītu izrēķināšanās.

Ja šīs personas bēgtu no Idlibas, tad tās, ļoti iespējams, dotos uz Turciju.

Tas savukārt var radīt milzīgu slogu valsts ekonomikai, kura jau tagad cenšas tikt galā ar 3,6 miljoniem bēgļu. Otrkārt, Erdoganam ir nepieciešams atkal palielināt sadarbību ar ES un NATO, lai nostādītu sevi labākās pozīcijās iepretim Krievijai un Irānai. Šā iemesla dēļ prezidents mudināja ES vairāk iesaistīties Idlibas problemātikā un bēgļu problēmas risināšanā. Kā raidījumā «Pasaule kabatā» norādījusi domnīcas «Providus» pētniece Agnese Lāce, Erdogans vairs negaida no ES naudu. Viņam vajadzīgs kaut kas vairāk.

Ņemot vērā minēto notikumu attīstību, rodas jautājums – kas tad ir galvenie ieguvēji un zaudētāji no Idlibas pamiera?

Galvenie ieguvēji

Bašara al Asada valdība

Ņemot vērā, ka Asada spēki Idlibā bija spiesti cīnīties ar daudz labāk apbruņotās Turcijas armijas daļām un tās atbalstītie nemiernieki parādīja, ka ir spējīgi gan noturēt savas pozīcijas, gan arī pat pāriet pretuzbrukumā, Idlibas miers sniedz Asadam nepieciešamo atelpu, lai pārgrupētu savus spēkus un sagatavotos jauniem uzbrukumiem. Turklāt būtiska ir vienošanās par drošības koridora izveidi gar stratēģiski svarīgo M4 lielceļu.

Sīrijas valdība to jau sen kāro atgūt savā kontrolē, un iespējams, ka koridora iedzīvināšanas gadījumā varētu jau atkal tikt atvērts ērtākais ceļš no Asada ģimenes dzimtās Latakijas un kaimiņos esošās Libānas.

Tas tad ļautu ātrāk saņemt militāru palīdzību no šajā valstī bāzētā Hezbollah grupējuma. Tomēr, lai gūtu konkrētākus secinājumus, vispirms būtu jāsagaida Krievijas un Turcijas Aizsardzības ministriju diskusiju sākums.

Krievija

Ir skaidrs, ka Krievija ar Turciju karot negribēja. Tai ir nepieciešama tās ietekme pār Idlibā bāzēto Sīrijas opozīciju (tai skaitā teroristisko grupējumu Hayyat Tahrir Al Sham), lai panāktu politisku noregulējumu Sīrijā un uzturētu dzīvu tā saucamo Astanas formātu (Krievija, Turcija, Irāna). Vienlaikus Krievija ar Turciju sadarbojas arī vairākos citos formātos. Piemēram, tā ir jau paspējusi Ankarai pārdot S-400 pretraķešu aizsardzības sistēmu un runā par Sukhoi lidmašīnu pārdošanu. Tas ne tikai ļauj nopelnīt tās aizsardzības sektoram, bet arī palīdz iedzīt skaistu ķīli Turcijas un ASV attiecībās. Vienlaikus Turcija ir arī Krievijas naftas un gāzes noieta tirgus, un abu valstu tirdzniecības apjomi ir aptuveni 25 miljardi ASV dolāru. Visbeidzot, Krievijai ir interese sadarboties ar Turciju arī jautājumos par dabasgāzes ieguvi Vidusjūrā un ietekmes sfēru sadali Lībijā.

Lai gan Krievija bija salīdzinoši gudra un izvēlējās ļaut Turcijai izrēķināties ar Asada armiju, ir skaidrs, ka abas puses pietuvojās atklātai karadarbībai arvien vairāk. Kā pamatoti ir norādījis Middle East Eye, pastāvēja risks, ka Turcijas apbruņotie kaujinieki varēja nejauši notriekt kādu Krievijas lidmašīnu, kura veic manevrus tandēmā ar Sīrijas Arābu armiju. Galu galā tie bieži nevar noteikt, vai lidmašīnā sēž Krievijas vai Asada pilots. Tas savukārt būtu radījis Krievijai milzīgu spiedienu tieši vērsties pret Turcijas armiju. Pamiera līgums sniedz nepieciešamo atelpu.

Turcija

Lai gan Turciju kopumā visā Idlibas stāstā var uzskatīt par zaudētāju, tomēr šis pamiers drīzāk bija tās uzvara. Līdzīgi kā Krievija, arī Turcija nevēlējās karot pret Kremli, un visu iepriekš minēto sadarbības sfēru uzskaitījumu var aplūkot arī no Ankaras puses.

Turklāt Erdogans arī ir spējis (vismaz pagaidām) atrast izeju no politiskajām lamatām, kurās pats sevi bija ielicis.

Karadarbības iesaldēšana, visticamāk, nobremzēs potenciālo bēgļu plūsmu uz Turciju, un Erdoganam nevajadzēs saskarties ar valsts iedzīvotāju neapmierinātību. Tāpat Erdoganam kādu brīdi nebūs jālauza galva par to, kā novērst Turcijas karavīru upurus. Karavīru bojāeja arī būtu radījusi milzīgu spiedienu karadarbību turpināt.

Interesanti, ka pamiera līgumā nebija norādīts, vai Asada spēki pametīs iepriekš iekarotās teritorijas (tai skaitā stratēģiski svarīgo M5 lielceļu). Kā iepriekš minēts, Turcija bija pieprasījusi, lai Asada spēki no šīm pozīcijām aiziet. Tas rada aizdomas, ka Ankara varētu būt beigu beigās piekritusi, ka Asads savus iekarojumus saglabā, un nevēlas šo jautājumu afišēt.

Tā vietā, Erdogans varētu censties saviem vēlētājiem kā uzvaru pārdot nodarītos zaudējumus Asada spēkiem, norāda ģeopolitiskās analīzes platformas Stratfor Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona analītiķis Raians Bols.

Galvenie zaudētāji

Turcijas atbalstītie kaujinieki

Tā kā Asads jau iepriekš izcēlies ar pamiera līgumu nerespektēšanu, nav iemesla  uzskatīt, ka šoreiz tas tiks darīts. Nemiernieki pamatoti pauž viedokli, ka viņa spēki iegūs nepieciešamo atelpu, lai vēl vairāk nostiprinātu savas pozīcijas un vērstos pret opozicionāriem vēl jaudīgāk. Turklāt jau iepriekš minētie potenciālie atvieglojumi no M4 lielceļa izmantošanas noteikti padarīs opozīcijas dzīvi tikai grūtāku. Papildus tam Idlibas stāsts kārtējo reizi ir parādījis nemierniekiem, ka Turcija kā starptautisks patrons ir gatava tos upurēt savu politisko spēļu vārdā.

Sīrijas bēgļi

Lai gan no pirmā acu uzmetiena var izskatīties, ka daudzi migranti, kuri bēga no Asada, varēs atgriezties mājās, Middle East Eye pamatoti norāda, ka daudzi labprātāk izvēlētos to nedarīt. Tas tāpēc, ka pamiera līgums neietver praktiski nekādus pasākumus civiliedzīvotāju aizsardzībai. Bēgļi pietiekami labi apzinās Asada nevēlēšanos turēties pie pamiera līgumiem, un Turcija jau iepriekš nav spējusi novērst Krievijas kara lidmašīnu uzlidojumus slimnīcām, dzīvojamajām ēkām un skolām. Šajā kontekstā būtu nepieciešams ieviest un uzturēt lidojuma lieguma zonu, taču šis scenārijs ir maz ticams.

Kas pagaidām nav skaidrs?

ES valstu pilsoņiem vēl arvien ir aktuāls jautājums - kas notiks ar Turcijas-Grieķijas pierobežā koncentrētajiem migrantu pūļiem? BBC Sīrijas producents Riams Dalati jau ir paspējis savā twitter kontā dalīties ar ierakstu, ka Turcijas drošības spēki pēc pamiera noslēgšanas ir sākuši izklīdināt patvēruma meklētājus. Tomēr nav skaidrs, cik ļoti šī informācija atbilst patiesībai.

Tāpat nav skaidrs, vai Asada spēki beigu beigās pametīs savas iekarotās teritorijas un M5 lielceļu. Ja tas netiks darīts, tad diktatora ieguvumus varēs uzskatīt par vēl lielākiem. Piekļuve gan M5, gan M4 lielceļiem ļautu ievērojami palielināt karošanas iespējas Idlibas provincē un vēl vairāk tuvinātu nemiernieku militāro sakāvi. Tas savukārt arī negatīvi ietekmētu Turcijas ietekmi Sīrijas konfliktā, bet par to jau ir cits stāsts.

Vai pamiers noturēsies?

To pagaidām ir ļoti grūti prognozēt, taču ir skaidrs, ka Asada, Krievijas un Irānas vēlēšanās atgūt savā kontrolē visu Sīrijas teritoriju noteikti saglabāsies.

Tas arī turpinās radīt spiedienu uz Turciju, kura vēl arvien centīsies Asada spēkus maksimāli iegrožot un novērst milzīgas bēgļu plūsmas tās teritorijā. Iespējams, ka Idlibas jautājuma atrisināšanai vēl arvien ir iespējams diplomātisks ceļš, bet tas varētu atkal atdurties  pret to pašu problēmu, kas bija aktuāla 2018. gada Soču vienošanās izskaņā, – Ankaras nevēlēšanos aktīvāk iegrožot teroristisko grupējumu Hayyat Tahrir Al Sham. Ir skaidrs, ka šis grupējums ir viens no pīlāriem, kas veido Turcijas ietekmi pēckara Sīrijā, un no šīs ietekmes atteikties nav vienkārši.

Lai kāda būtu nākotne, pašreizējais pamiers drīzāk nerada labvēlīgu augsni savstarpējās uzticības veicināšanai un karadarbības ilglaicīgai pārtraukšanai. Tas drīzāk var tikt tulkots kā Putina un Erdogana sejas saglabāšana, kas ir izdevies.