Jau brīdī, kad Latvijas Televīzijas raidījums “Aizliegtais paņēmiens” pieteica tēmu, kurā runās par viendzimuma pāru tiesībām, kā arī valsts un tās iedzīvotāju attieksmi pret viņiem, bija skaidrs, ka sabiedrība sadalīsies divās karojošās grupās, kas lauzīs šķēpus, lai pierādītu savu vienīgo absolūto patiesību.
Abstrahējoties no paša raidījuma, kurš bija vairāk nekā nepieciešams un absolūti lielisks, vēlos īpaši uzsvērt tieši vienu komentāru, kuru par to izlasīju. Komentāra autors bija ļoti vieds un pieredzējis politologs un pētnieks Andis Kudors. Viņš savā twitter profilā ierakstīja šādas te pārdomas:
“@LatvijasTV šodien izdevies vienpusējs raidījums #AizliegtaisPaņēmiens – izteikti liberālā mērcē. Vai tā ir laba žurnālistika? Bojārs vēl beigās tik tēvišķi pamācīja politiķus... Vai sabiedriskā TV tagad pārstāv tikai liberāli, bet ne konservatīvi domājošo sabiedrības daļu?”
Pēcāk Kudora kungs papildināja savu skatījumu: “Mans tvīts bija par to, ka raidījumā parādīts problēmas vienpusējs vērtējums, bez pietiekami pārstāvēta pretējā viedokļa par situāciju.”
Proti – lai pilnvērtīgi apskatītu jautājumu, kurā kāda cilvēku grupa tiek diskriminēta, laba žurnālistika būtu vienīgi gadījumā, ja sarunā būtu pietiekamā daudzumā pārstāvēti arī tie, kas viņus diskriminē. Un šis, draugi, ir tas mirklis, kurā es vēlos novilkt līniju un visu atlikušo raksta daļu neprātīgi ņirgāties par cienījamā politologa uzrakstīto.
Turpmāk, ja Latvijas Televīzijā tiks pārraidīta kāda dokumentālā filma par holokaustu, noteikti pieprasīšu, lai ebreju ciešanu problēmu neapskatītu pārāk vienpusēji, bet izteikties aicinātu arī pāris neonacistus, padarot šo žurnālistiku kvalitatīvāku. Raidījumā “Viens pret vienu” aicinu ieviest korekcijas ne tikai saturā, bet arī nosaukumā – laba žurnālistika prasa to pārdēvēt par “Viens pret vienu un vēl vienu”, lai uz interviju varētu ierasties arī kāds cilvēks, kurš intervējamo brutāli nevar ciest.
LVT raidījums “Aculiecinieks”? Hmmmm, nu nezinu, arī šeit kaut kā neizklausās līdz galam profesionāli, jo jau nosaukums paģēr, ka jebkurš sižets tiks apskatīts ļoti vienpusēji.
Domāju, ka būtu tikai un vienīgi korekti, ja uz ikvakara “Laika ziņām” tiktu aicināts arī kāds astrologs, kurš minētu laika prognozes atkarībā no zvaigžņu novietojuma, vai vismaz rīkstnieks, kurš vienkārši paceltu gaisā nolaizītu pirkstu un pateiktu: “Vēja nebūs!” “Kultūras ziņās” savukārt līdzsvaram noteikti vajadzētu rādīt arī sižetus no kaut kā, kas ir maksimāli tālu no jebkādām kultūras pazīmēm. Piemēram – sižetus par Kiviča ikdienu.
Raidījumā “De facto” vajadzētu aizliegt rādīt sižetus, kuros pretējā viedokļa pārstāvji ir atteikušies atbildēt vai arī aizbēguši no žurnālistiem brīdī, kad viņiem cenšas uzdot jautājumu. Jo, protams, ja raidījumā netiek atainots bēgošo politiķu viedoklis, es to nespēju uztvert kā labu žurnālistiku un mēs slīgsim arvien dziļākā vienpusējā vērtējuma purvā.
Vēl mani ļoti kaitina, ka raidījumā “Sporta studija” tiek intervēti vienīgi cilvēki, kuri nodarbojas ar sportu vai par to pastiprināti interesējas, jo šādi skatītājiem tiek parādīts ļoti vienpusējs sporta vērtējums. Būtu tikai godīgi, ja raidījumā regulāri ļautu izteikties cilvēkiem, kurus absolūti besī sports. Piemēram, Valērija no Priekules stāsta par lietām, kas ir labākas par sportu.
Taču īpaši pretīgi sajūtos tajās reizēs, kad sabiedriskajā televīzijā tiek translēts kāds Lieldienu dievkalpojums, Aglonas gājiena tiešraide vai jebkas cits, kas saistīts ar kristietību. Mīļie žurnālisti – vai jums tiešām šķiet, ka šādi apskatīt kādu reliģisku notikumu ir pieņemami? Laba žurnālistika pieprasa daudzpusīgāku vērtējumu, tāpēc turpmāk iesaku uz katru pārraidi uzaicināt arī vairākus ateistus, jūdaistus, musulmaņus, budistus un sātanistus un jautāt viņu viedokli par kristietību. Ideālajā variantā pasākumu varētu komentēt Kreipāns. Galvā jau spēju iztēloties Anatolija balsi: “Baznīcā ienāk kristietis, musulmanis un ebrejs...”
Kudos, Kudor.
