Antiutopiju mēdz saukt par utopijas "murgpilno māsīcu" – tajā zem ķirurga analītiskā naža nonāk pati ideālās sabiedrības ideja. Ja utopija racionāli būvē pozitīvu nākotnes sabiedrību, tad antiutopija ekstrapolē nākotnē mūsdienu sabiedrības negatīvās tendences. Tā ir karikatūra par pozitīvo utopiju, sacerējums, kura mērķis ir izsmiet un parodēt pilnības ideju, utopisku nostāju kopumā.

Pastāv sens jautājums - kāpēc pats labākais utopiskajā literatūrā ir sarakstīts antiutopijas un distopijas žanrā. Dāņu filozofs Sērens Kirkegors uzskatīja, ka no estētikas viedokļa nav garlaicīgākas un bezkrāsainākas koncepcijas par mūžīgu svētlaimi. Utopija Kirkegoram nav mākslas sfēra: "Teorija māca, kā mainīt dzīvi, māksla piedāvā ko tādu, kas labāks, interesantāks par dzīvi. Tā rada mītus, kas aizrauj veselas paaudzes un kļūst par dzīvesveidu…"

Vai kāds mēģinās apgalvot, ka mums šobrīd nav interesanti?