Oldesa Leonarda Hakslija (Aldous Leonard Huxley, 1894-1963) romāns "Brīnišķīgā jaunā pasaule" ("Brave New World") pirmoreiz publicēts 1932. gadā.

Amerikāņu izdevniecības "Modern Library" izveidotajā sarakstā ar simts labākajiem 20. gadsimta angļu romāniem "Brīnišķīgā jaunā pasaule" ieņem piekto pozīciju.

Tā darbība risinās “šajā stabilitātes gadā, 632. pēc Forda” – tas ir, 632 gadus pēc tam, kad pasaulē ieradies automobiļu magnāts Henrijs Fords (1863-1947), kura “T modelis” guva milzīgus panākumus un bija pirmais automobilis, ko ražoja, izmantojot tikai un vienīgi masu produkcijas metodes, piemēram, montāžu uz konveijera un strādnieku specializāciju. Fords ir galvenā dievība Pasaules valstī, globālā kastu sistēmā, kas izveidota pēc divkāršas katastrofas – Deviņgadu kara un Lielā ekonomiskā sabrukuma, un viņa industriālā filozofija dominē visos šīs valsts dzīves aspektos.

Latviski grāmata izdota apgādā "Atēna" 1999. gadā.

Romāns sākas ar Centrālā Londonas Inkubatora un Apstrādes centra ainu, kur 300 apaugļotāju, tērpti baltos virsvalkos un gumijas cimdos, strādā noliekušies pār saviem instrumentiem. Studentiem, kuri šeit tiek apmācīti, tiek radīts vispārējs priekšstats par centrā notiekošo, taču tam jābūt tik šauram, cik iespējams, lai nodrošinātu tiem pilnvērtīga un laimīga sabiedrības locekļa dzīvi. Jauno studentu acīm paveras fantastiska aina - inkubatori, statņu rindas, pilnas ar numurētām olšūnu mēģenēm, kas tiek turētas asins temperatūrā. 

Šajā romānā vārds “dzimšana” aizstāts ar “izliešanu no kolbas” - Pasaules valsts iedzīvotāju funkcijas ir stingri ieprogrammētas jau pirms nākšanas pasaulē. Viņi tiek izaudzēti īpašos inkubatoros, lai pildītu savas iepriekš noteiktās sociālās lomas. Tādējādi sabiedrība tiek sadalīta piecās kastās: augstākā – alfa, tālāk – beta, gamma, delta, epsilons, kur katrai ir savas noteiktas funkcijas.

Modernais apaugļošanas process sākas ar operāciju, kurai piekrīt brīvprātīgi Sabiedrības labā, un par to Valdība piešķir prēmiju pusgada algas apjomā.

Apstrādes ceha pagrabā valda sarkana gaisma, jo radītie cilvēku embriji, kas tur tiek apstrādāti, ir līdzīgi fotofilmai, kas var panest vienīgi sarkano gaismu. Embriji attīstās un aug katrs savā vēderplēves gultā, kas izgatavota no sagrieztas cūkas vēderplēves gabaliem, kas ievietoti pudelēs, kur tie attīstās. Tie barojas ar piesātināto asins aizstājēju.

Tālāk embrijus predestinē un apstrādā. Tiek samazināts apgriezienu skaits asins aizstājēja sūknim, tādējādi embrijam piegādājot mazāk skābekļa, kas ir vislabākais paņēmiens, kā noturēt embriju zem normālstāvokļa.

Jo zemāka kasta, jo mazāka skābekļa deva.

Tālāk embriji tiek pakļauti karstumapstrādei. Pudeles turpina savu ceļu pa konveijeru pa sava veida tuneļiem, kas ir gan karsti, gan vēsi, kuros embriji tiek pieradināti vai nu pie karstuma, vai aukstuma. Tādējādi tiek panākts, ka cilvēks būs apmierināts un viņam patiks viņa neizbēgamā sociālā nolemtība. Piemēram, nākamajiem ķīmijas rūpnīcu strādniekiem tiek ietrenēta izturība pret svinu, kodīgo nātriju, darvu, hloru. Topošajiem raķešu inženieriem īpašs mehānisms liek viņu tvertnēm nemitīgi rotēt, lai uzlabotu viņu līdzsvara izjūtu, līdz ar to viņu sociālās funkcijas tiek stingri ieprogrammētas jau pirms nākšanas pasaulē.

Vēlāk bērnu istabās 6, 7 gadu vecumā spēlē erotiskas spēles, zemāko kastu pārstāvjiem tiek iedzīts naids pret visu skaisto – pret grāmatām, ziediem u.tml.

Būtībā cilvēks šajā grāmatā reducēts tikai uz viņa sociālajām funkcijām un fizioloģiskajām vajadzībām, bet emocijas, intelekts un jebkāda nosliece uz pārmaiņām, kas varētu izjaukt stabilo sistēmu, ir amorāla. Visa sabiedrība ir būvēta pēc piramidālas hierarhijas principa, un tās drošība balstās uz pilnīgu skaudības iznīdēšanu – katram sabiedrības loceklim tiek iedvesta apziņa, ka viņš pēc sociālā stāvokļa ir pārāks par citu kastu pārstāvjiem: “Laimes un tikuma noslēpums ir tas, ka jums patīk darīt tieši to, kas jums jādara.”

Vienīgie cilvēki, kuriem ļauts eksistēt ārpus Pasaules valsts robežām, ir dažādo Mežoņu rezervātu iemītnieki. Ar elektrificētiem žogiem nošķirti no fordiskās pasaules, kas viņus ielenc, mežoņi joprojām precas, mīlējas, rada bērnus un mirst no vecuma.

Rezervāts romānā nav attēlots kā dabas idille, bet kā vecās pasaules nostūris, kurā ir papilnam vardarbības un ciešanu, bet reizē arī garīgas atbrīvotības un šķīstības. Vienā no šādiem rezervātiem nokļuvis anglis Džons, kuru Racionālajā Valstī dēvē par Mežoni, jo kādreiz jaunībā viņa mātei gadījies palikt stāvoklī un viņa pamesta rezervātā. Džons tur piedzimis un dzīvo pēc vietējiem likumiem, taču, saklausījies mātes runās par Svētlaimes zemi – Pasaules valsti, viņš ilgojas tur nokļūt.

Sākumā Džonu sajūsmina jaunā pasaule, kurā viņš nonācis, un viņš kļūst par slavenību Londonas modernajās aprindās, taču Pasaules valsts sadisms, cietsirdība un egoisms drīz liek viņam vilties.

Lai kā viņš pūlas saskatīt tajā kaut nedaudz cildenuma, beigās tomēr spiests aiziet, neredzēdams tajā nekā cilvēcības cienīga. Humānisms šoreiz cieš krahu Pasaules Valsts totalitārisma priekšā: Mežonis izšķiras par fizisku izolētību un pakļauj sevi ciešanām un mokām, lai spētu saglabāt tīru dvēseli.