TVNET reportāža no Latvijas-Lietuvas robežas slēgšanas (9)

Kad Eleja paliek aiz muguras, vēl mirklis ceļā un esam Meitenes pārejas punktā. Starp Latvijas un Lietuvas robežstabiem uz ceļa, kas pirms dienas vēl bija plašs un atvērts, šķērsām pāri stāv militārais transports. Brīdinoši mirgo bākugunis. Mums pretim steidzas lietuviešu robežsargs.

Ieradumam liels spēks - automātiski pastiepjam rokas, lai sarokotos, tad attopamies, ka nepiemērotāku brīdi grūti atrast, un pasmejamies.

Viņš ir laipns, bet - nē nedrīkst runāt ar mediju pārstājviem, lai sazinamies ar biroju Viļņā. Lietuvas robežsargi mājās ļauj atgriezties tikai Lietuvas iedzīvotājiem, kas aizkavējušies Latvijā. Lai gan labi zinām, ka robežu šķērsošanas ierobežojumi  nepieciešami drošības nolūkos, militārā tehnika starp kaimiņvalstīm izraisa spriedzi. Robežpunktu šķērso vairākas automašīnas, bet rinda neveidojas.

Pie Latvijas robežstaba atrodas Ulmaņlaikos celta māja. Giedrius Elzbutas ir lietuvietis, bet bez akcenta runā latviešu valodā. Robežsargus un tik daudz tehnikas uz robežas viņš piedzīvo pirmo reizi.

Kopā ar tēvu viņš svētdien bijis tuvējā Lietuvas pilsētā Jonišķos iepirkties un tagad nezina, vai viņam jāievēro 14 dienu karantīna. Giedrius strādā Latvijas pusē - veikalā, bet gibētu atgriezties Lietuvā. Diemžēl arī tur pagaidām neesot labas darba iespējas. Pusis iesaka aizbraukt līdz Žagares pārejas punktam.

Paklausām un caur pierobežas plašumiem dodamies uz vietu, kur Tērvetes novads atduras Lietuvā. Nomaļo ceļu uzkalnā norobežo automašīna un nopietnas miesasbūves robežsargs. Mumš škiet, ka viņam ir garlaicīgi - tuvumā neviena nav. Vīrs mums pamāj, mēs pretim un dodamies pārmīt dažus vārdus.

Daži atgriežoties mājās, bet vispār braucēju neesot daudz. Aiz vīra muguras Žagare - pilsēta Jonišķu rajonā - var justies drošībā.

Tikmēr nepilnu 100 km attālumā, Grenctāles pārejas punktā vērojama lielāka automašīnu plūsma. Lai no Latvijas nokļūtu Lietuvā, uz robežas rindā gaidīja ap 10, 20 kravas automašīnas. LETA novēroja, ka cilvēki izkāpa no automašīnām, kas viņus atveda līdz robežai, un jau kājām šķērsoja robežu.

Braucam pa līkumotiem lauku ceļiem caur Ukru pagastu. Zemes ceļš kļūst aizvien grūtāk izbraucams, bet mēs spītīgi spolējam uz priekšu klusībā cerot, ka neiestigsim - māju ir maz un nav skaidrs, kura vispār apdzīvota un vai saimniekam ir traktors.

Latviju no Lietuvas šķir grāvis un zīme  “Iebraukt aizliegts”.

Griežam riņķī un izbraucam pa citu meža ceļu, kur nav nekādu informatīvu zīmju. Nav arī braucēju.

Dodamies uz Lietuvas robežu netālu no Auces. To sargā divi robežsargi aizsargmaskās. Ko viņi stāsta, es nespēju saklausīt.

Netālu no robežas mežā strādā vīri. Aucēnietis Aivars Indriksons mežā nostrādājis vairāk nekā 30 gadus. Tagad ir pensijā, bet ar nieka 270 eiro nevar iztikt, tāpēc turpina zāģēt. Mugura, kājas sāp - neesot nekāds vieglais darbs svaigā gaisā. Bet pensijas gados atpūsties nesanāk - jāpelna, jo laukos bez automašīnas nekur - kapsēta vienā pagastā, tuvinieki dzīvo citā. Aivars saka, ka sestdien paspējis Akmenē pieliet pilnu bāku ar “soļarku”. Aucēnieši uz Akmeni braucot iepirkties - kafija, pārtikas produkti esot lētāki un interesantāki.

“Leišiem būs lielāka skāde, jo svētdienās pie viņiem alkoholu tirgo līdz pusdienas laikam - tad nu viņu brauc pie mums pakaļ,” smejas Aivars.

Par koronavīrusu viņš saka: “Kā liktenis būs lēmis.” Pēc viņa domām, lai ierobežotu saslimšanu vajadzīga disciplīna. Ja tikai smejas un izklaidējas kā itāļi un grieķi, rezultāts ir bēdīgs.