Kā rāda ārvalstu pieredze, robežu slēgšana nav vienīgais veids, kā tikt galā ar koronavīrusa epidēmiju. Lielākā sabiedrības daļa to vienkārši var izslimot, gaidot vakcīnu. Tomēr zāles var nākties vēl ilgi gaidīt: no gada līdz pat diviem, aplēsa eksperti diskusiju raidījumu "Pasaule kabatā" un "Komforta zona" speciālizlaidumā.  

Diskusijā piedalījās Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģijas galvenā speciāliste, profesore Ludmila Vīksna un Baltijas drošības fonda prezidents Olevs Nikers.

Pilnu diskusijas ierakstu var noskatīties šeit: 

Covid-19:  lielais nezināmais

Kā atzina RAKUS galvenā infektoloģijas speciāliste, profesore Ludmila Vīksna, patlaban par jauno koronavīrusu ir maz informācijas.

 “Mēs nezinām, kā slimība attīstīsies, kādi ir slimības attīstības mehānismi detaļās, mums nav medikamentu, nav vakcīnas. Tāpēc visi drošības pasākumi ir attaisnojami,” uzskata infektoloģe. 

Vaicāta, kādi ir īpašie Covid-19 simptomi, Vīksna atbildēja, ka pēc klīniskās simptomātikas vīrusu nevar atšķirt no citiem vīrusiem. Tādēļ vienīgais drošais veids, kā uzzināt, vai cilvēkam ir vai nav koronavīruss, ir analīžu nodošana.  Abi raidījuma viesi akcentēja, ka iedzīvotājiem, kuriem ir aizdomas par saslimšanu, jāizmanto visas iespējas pārbaudīties, kuras piedāvā valsts.

Taujāta, vai ar koronavīrusu iespējams saslimt atkārtoti, infektoloģe Ludmila Vīksna šādu iespēju neizslēdza. Par līdzīgiem gadījumiem ir ziņots no Ķīnas. Tāpat viņa stāstīja, ka apmēram 2-3% cilvēku neveidojas imunitāte pat pēc vakcīnas ievadīšanas. Iemesls varētu būt  konkrētā cilvēka imunitātes nepilnības. Otrs iemesls - vīruss pastāvīgi mainās. Šo mutāciju rezultātā organisms var neatpazīt vīrusu, neskatoties uz antivielām, kas jau ir izveidojušās organismā.  

Robežu slēgšana ne vienmēr ir izeja

Nikers norāda: lai gan lielākajā daļā Eiropas valstu tiek pieņemti strikti ierobežojumi, kuri nereti ir vēl striktāki nekā Latvijā, eksistē arī cita pieeja. Nīderlandē valdība ir izvēlējusies rēķināties ar to, ka lielākā daļa valsts iedzīvotāju var inficēties. Tas tāpēc, ka ierobežojošie pasākumi var tā arī nedot rezultātu un vakcīna pagaidām nav pieejama. Līdz ar to,

Nīderlande ir izvēlējusies mēģināt ierobežot Covid-19 izplatību ar sava veida sabiedrības līgumu – stiprākajiem jārēķinās ar saslimšanu, bet valdība rūpēsies par vājākajiem.

Tas, protams, neizslēdz to, ka turpināsies centieni novērst jaunas saslimšanas.

Profesore Vīksna arī saka, ka Latvijā šāds modelis agri vai vēlu piemērosies pats. “Tas ir tādēļ, ka tā ir gaisa pilienu infekcija, kura izplatās ieelpojot. Savukārt elpot pārtraukt mēs nevaram un, protams, tā izplatīsies un ļoti daudzi inficēsies. Slimība principā nav apturama,” norāda profesore. No gaišās puses, inficētajos pēc saslimšanas eventuāli izveidosies antivielas, kas veidos sabiedrības kolektīvo imunitāti.

Viņa gan norāda, ka šādā scenārijā eksistē risks, ka veselības aprūpes sistēma var tikt pārslogota. Tas pagaidām ir noticis Itālijā, kur ir milzīgs skaits saslimušo reizē.

Ķīnas piemērs

Nikers apgalvo, ka Ķīnas piemērs parāda, ka ir iespējams apturēt vīrusa pārnešanu uz tiem, kuri nav inficējušies, ar ļoti striktiem ierobežojumiem. Tomēr viņš vērš uzmanību, ka šeit vēl nav skaidrs, kas notiks brīdī, kad šie norobežojumi tiks atcelti. Tas tādēļ, ka ļoti liela Ķīnas iedzīvotāju daļa šo slimību vēl arvien nav pārslimojusi. Tas esot tāpēc, ka tie ir atradušies šā norobežojuma otrā pusē. Šajā gadījumā arī nepalīdz tas, ka vēl arvien nav izstrādāta vakcīna.

Profesore Vīksna arī apgalvo, ka ķīniešos pēc vīrusa beigām vēl kādu laiku saglabāsies iekšēja baiļu sajūta rīkot pasākumus un iziet sabiedrībā. Savukārt šīs baiļu sajūtas (bremzes) laikā neizbēgami notiks inficēšanās. Vīksna norāda uz to, ka Ķīna šai vīrusa izplatībai sākotnēji pievērsusi pastiprinātu uzmanību ne tieši saslimušo skaita, bet gan slimības izplatības ātruma dēļ. Tas arī palīdzējis par šo vīrusu uzzināt pārējai pasaulei.

ES un krīzes koordinācija

Jau ziņots, ka Polija izlēma nelaist caur savu teritoriju Baltijas valstu automobiļu kolonnu, neskatoties, ka pirms tam tika panākta attiecīga diplomātiska vienošanās.

Nikers norāda, ka Polijas situācija signalizē, ka ES valstu starpā katastrofāli pietrūkst koordinācijas šīs situācijas pārvarēšanai.

“Ir vajadzīgas daudz nopietnākas politiskās vienošanās, savstarpējā politiskā sapratne un arī rīcības politikas veidošana tādā veidā, lai šo rīcību Eiropas valstis savā starpā varētu labāk koordinēt,” saka Nikers.

Situācija ar problēmām šķērsot Polijas teritoriju par spīti panāktam diplomātiskam darījumam norāda uz to, ka sadarbība ES iekšienē ir aizlaista pašplūsmā. Tiek pārsvarā reaģēts uz Ad Hoc (spontānām) situācijām. Nikers arī norāda, ka koronavīrusa krīze pati par sevi arī pastiprina nacionālisma tendences Eiropā un nenāk par labu ES integrācijas projektam.

Kad tiks atcelts ārkārtas stāvoklis?

Gan Nikers, gan Vīksna norāda, ka ārkārtas stāvoklim pašam par sevi ir iznīcinoša ietekme uz valsts ekonomiku un neviens nevēlas to paturēt. Tādēļ, visticamāk, kad būs jūtama progresa panākšana saistībā ar koronavīrusa iegrožošanu, tas tiks atcelts. Tas gan nenozīmē, ka inficēto skaits nepalielināsies un pati epidēmija būs beigusies.

Lai arī pēdējo dienu laikā, kad Latvijas valstspiederīgie masveidā atgriežas no ārzemēm, nav vērojams straujš saslimušo pieaugums, nākotnē situācija varētu mainīties, norādīja Vīksna.

“Mēs gaidām, ka tomēr pakāpeniski būs tas pieaugums, jo atbraukušie nevilšus inficēs citus,” sacīja profesore. 

Tāpat viņa atzīmēja, ka pēc mēneša epidēmija viennozīmīgi nebeigsies.

Savukārt Nikers norāda, ka vīrusa ierobežojumu kontekstā visvairāk cieš vārīgākā un ievainojamākā sabiedrības daļa. Tie ir gados veci cilvēki un pensionāri. Tie ir arī tie, kuri visvairāk varētu ciest slimības izplatības ietvaros.

Viņš piebilst, ka valdībai būtu nepieciešams izstrādāt plānu rīcībai pēc 14. aprīļa – ko darīt dažādos scenārijos? Piemēram, ko darīt tad, ja 1) saslimušo skaits pieaug, 2) saslimušo skaits stabilizējas, 3) pieaug nāves gadījumu skaits, 4) pieaug smagi saslimušo skaits. Jābūt arī skaidrībai, ko darīt tad, ja ārkārtas stāvokli ir nepieciešams pagarināt.

Ilgais ceļš līdz vakcīnai

Saskaņā ar optimistisko prognozi vakcīna varētu būt gatava gada-pusotra laikā, atzīmēja Olevs Nikers. Savukārt Ludmila Vīksna bija skeptiskāka: pēc viņas aplēsēm, tie varētu būt pat divi gadi. Vakcīnas izstrāde prasa laiku, jo tā vispirms tiek testēta, kā arī tiek pētīti iespējamie blakusefekti, skaidroja infektoloģe.