To noteikti daudzreiz jautājuši, tomēr vēlreiz – kā viss sākās? Ar ko sākās? No grupu "In Stora", "Kriegopfer", "Les Cortes" pelniem dzima "Tesa"?

Jānis: Nekādā gadījumā nevarētu teikt, ka "Tesa" ir kaut kāda veida turpinājums kādai no iepriekš minētajām grupām, cik vien tas, ka es ar Dāvi un kādu laiku arī Dāvis ar Kārli pirms tam jau bijām spēlējuši kopā, tā ka pazinām viens otru jau krietnu laiku pirms idejas par kopīgu grupu. Lai arī mēs bijām tie, kas Kārli uzrunāja par grupas veidošanu, nebija ne mazākās idejas par kādu konkrētu muzikālo virzienu vai pat jau iepriekš sacerētu kompozīciju uzmetumu. Tas bija ļoti interesants posms, jo es domāju, ka pirms tam mūsu komponēšanas pieredzes bija krietni atšķirīgas. Tieši pirmajos mēģinājumos tikai sāka veidoties kāda vīzija, kā tas vispār skanēs un liksies kopā, un pavisam apzināti mēs nevēlējāmies likt sevi kādos stilistiskos rāmjos, kas būtu balstīti uz mūsu iepriekšējām grupām un muzikālo pieredzi. 

Kārlis: Rīga tomēr ir maza, un visi cits citu pazinām jau iepriekš. Man ļoti patika veids, kā Jancis un Dāvis spēlē un kāda vispār ir viņu attieksme pret mūziku, un biju ļoti priecīgs par uzaicinājumu radīt kaut ko kopā. Man liekas, muzikālais nervs mums noklikšķēja momentā. Pirmajā mēģinājumā uztaisījām divas dziesmas, un materiāls pirmajam EP bija gatavs pirmajos darbības mēnešos. Pusgadu pēc pirmā mēģinājuma gājām studijā ierakstīt pirmo ierakstu.

Agrīnie ieraksti – "Tagad" (ep, 2006) un "Nekad" (ep, 2006) – grupas atpazīstamības zīme.

J.: Par to mums pašiem, protams, grūti spriest, jo nav jau arī tā, ka mēs būtu radījuši kaut ko absolūti unikālu, bet varbūt tajā laikā pagrīdes mūzikas skatuvē mūsu spēlētā mūzika bija sava veida svaiga vēsma. Es domāju, ka izteikts kopsaucējs un arī iemesls veiksmīgajai (subjektīvi) saspēlei vienmēr ir bijusi mūsu interese par mūziķiem un grupām, kuru radītā mūzika ir savdabīga un, iespējams, izaicinoša. Bet, kā teicu, sākot spēlēt bez jebkādas konkrētas ieceres vai mērķa, esam vienmēr bijuši atvērti un, cerams, patiesi pret to, ko darām, un varbūt tieši tas arī pašā sākumā ļāva mums nostiprināties "skatuvē" ar kādu atpazīstamības līmeni. 

Noteikti to arī daudzi ir jautājuši, tomēr - ko nozīmē dziesmu nosaukumi? "Part 17", "Part 27" un citi? Pie tam – pirmajā visi beidzas ar 7, otrajā lielākā daļa jau ar 8. Pie šī paša – skaņdarbiem nav nosaukumu, ir cipari vai burti. Kā jūs paši nesajaucat, spējat atcerēties, kurš ir kurš gabals? Piemēram, nospēlējam trešo gabalu no "Heartbeats" albuma?

K.: Mums nekad nav bijuši ļoti būtiski dziesmu nosaukumi, tāpēc ignoranci šajā jautājumā parasti pārvēršam konceptā. Nu, iespējams, to nevajadzēja šeit tā atklāt, bet kā ir - tā ir.

Mums, kā jau visām grupām, ir savi darba nosaukumi dziesmām. Pat ja mēs dziesmas kaut kā nosauktu, visticamāk, tāpat lietotu savus nosaukumus. 

J.: Visdrīzāk, apskatot kādu no koncertu dziesmu sarakstiem, ja tāds vispār ir, protams, cilvēkam no malas nebūtu ne mazākās nojausmas, kas tie ir par gabaliem, bet, kā jau Kārlis minēja, tie parasti ir darba nosaukumi, kas radušies dziesmu rakstīšanas procesā, vai arī kāds vienkāršs asociatīvs apzīmējums.

Apzināti nesaucu jūsu mūziku par dziesmām, bet par skaņdarbiem. Tomēr katram no tiem noteikti ir kāda dziļāka jēga, doma, stāsts, jo konkrētu noskaņu katrs no tiem nes?

K.: Šī zona ir ļoti atvērta katra klausītāja individuālai interpretācijai.

Mēs tiešām neradām dziesmas, lai pateiktu kaut ko ļoti konkrētu.

Pārsvarā motivācija radīt arī saglabājas kaut kādā ļoti abstraktā teritorijā. Kā arī tajā, ka mums vienkārši patīk spēlēt mūziku kopā. Viss rodas no kādas netīšam nospēlētas frāzes, kas kādam ir iepatikusies, vai no improvizēšanas kopā, vai vienkārši ākstīšanās. Tā ir tāda kā ceļa sākšana, bieži tas ceļš neaizved nekur, bet gadās arī, ka aizved līdz ierakstam.

J.: Reti kad, vai precīzāk - gandrīz nekad, pirms skaņdarba radīšanas esam vispār apsprieduši kādu konkrētu muzikālu virzienu vai ideju, kura topošajam gabalam būtu jānes. Tās dziesmas jau pārsvarā arī rodas netīšām, aizķeroties aiz kāda motīva un parasti to attīstot tālāk. Tādējādi pašiem īsti nav jausmas, kurā virzienā gan skaņas, gan sajūtu ziņā tas nonāks. 

Aizgājušajā gadā viens no lielākajiem notikumiem bija "Heartbeats From The Sky" albuma pārizdošana vinila platēs vēlreiz. Vinils, starp citu, jums gandrīz visi albumi vinilā izdoti, izņemot pirmo EP. Un agrīnie ir izpārdoti pilnībā. Kas tas ir par fenomenu?

K.: Man šķiet, mums vienmēr ir svarīgi paņemt un izmantot kaut ko no iepriekšējām paaudzēm. Tāpēc arī vinils, kas ir tāda skaista un klasiska vērtība un kaut kā neapzināti atgādina par labākiem laikiem rokmūzikā. Šajā formātā sākās rokmūzika, līdz ar to vinils liekas “īstākais” no fiziskajiem formātiem, kādā izdot savus ierakstus.

J.: Es pieļauju, ka vinila formāts mums jau no paša sākuma ir licies vispatiesākais un “īstākais” mūzikas nesējs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt jau pašas skaņas pēc, jo vinils tomēr skan krietni savādāk nekā jebkurš cits formāts, un tieši TAS skanējums vienmēr ir licies kaut kādā ziņā tuvākais un patiesākais tam, kā šāda veida mūzikai būtu jāskan. Otrkārt, manuprāt, grupai "Tesa" vienmēr ļoti svarīga ir bijusi arī mūzikas estētiskā puse. Vinila formāts dod iespēju izstrādāt vizuālās detaļas krietni lielākā mērogā un plaknē, un, turot rokās plati, tomēr rodas kaut kāda paliekošas vērtības sajūta.

Fenomenu parasti piesauc pie kaut kā neparasta vai neizskaidrojama, bet mums patiesi gribētos domāt, ka tieši mūsu ieguldītais darbs, gan muzikāli, gan vizuāli, ir galvenais izskaidrojums šo ierakstu pieprasījumam. Un nevar jau arī tomēr noliegt pēdējā desmitgadē krietni pieaugušo interesi par vinila formātu kā tādu, it sevišķi, ja runa ir tieši par smagās mūzikas žanru.

Spējat pulcēt lielu klausītāju skaitu savos koncertos, bet joprojām pieskaitu jūs pagrīdes grupām.

K.: Man laikam mūsu koncertu apmeklētība joprojām šķiet kaut kas diezgan unikāls, un līdz šim brīdim neredzu tam izskaidrojumu.

Konceptuāli, man liekas, "Tesa" ir pagrīdes grupa uz mūžu, lai gan “pagrīdes” jēdziens ir krietni devalvējies un ir tiešām neiespējami saprast, kas tad ir tā “pagrīde” un kas nav.

J.: Es domāju, ka paši sevi arī vēl joprojām uzskatām par pagrīdes grupu. Iespējams, tieši pagrīdes mūzikas scēnā ir aktuālākas tās vērtības un idejas, kuras mums ir svarīgas un uz kurām balstām savu konceptu par grupas darbību.

Foto: Grupa «Tesa» krogā «Aptieka» festivāla «Ziemas zāles» ietvaros.

Jūs esat viena no nedaudzajām grupām, kas salīdzinoši daudz koncertē – gan Eiropā, gan Krievijā. Āfrikā arī bijāt.

J.: Jā, esam patūrējuši diezgan daudz. Diemžēl šobrīd sanāk apzināties savus dzīves ritmus, varbūt arī gadus (smejas) un to, ka tik bieža tūrēšana un koncertēšana ārpus Latvijas nav reāla, bet iespēju robežās, protams, mēģinām izmantot šādas izdevības. Pavisam drīz atkal dosimies nospēlēt pāris koncertu Krievijā, kur neesam bijuši jau vairākus gadus, un ar nepacietību gaidām šos koncertus, jo tieši tur esam nospēlējuši vairākus patiešām atmiņā paliekošus koncertus. Vēlāk arī, tuvāk gada beigām, plānojam doties Eiropas tūrē sakarā ar "Control" izdošanu. Āfrikas koncerts arī bija visnotaļ interesants pasākums un pavisam noteikti paliks vienmēr mūsu atmiņās. Es zinu, ka ir arī safilmēts kaut kāds materiāls no šā visa notikuma, un, iespējams, pastāv kāda (visnotaļ niecīga) cerība, ka kādreiz tas tiks samontēts un publicēts.

K.: Jā, Āfrika liekas mazliet smieklīgi, jo, ņemot vērā amerikāņu rokmūzikas ietekmi uz mūsu grupu, vienmēr esmu dzīvojis ar pārliecību: ja tas kādreiz notiks, tad pirmais kontinents ārpus Eiropas, kur uzstāsimies, būs Amerika. Bet tā nenoliedzami bija skaista un unikāla pieredze.

Jā, cerība uztaisīt video par to, kā mums gāja Āfrikā, ir visai niecīga. Bet ir!

Kopumā, man šķiet, šai grupai raksturīga iezīme ir sevišķi neņemt vērā to, kā rīkojas grupas mums apkārt vai kā rīkojas “latviešu grupas”, bet darīt lietas, kas mums patiešām liekas svarīgas veidā, kas mums ir svarīgs. Līdz ar to braukt koncertēt uz ārzemēm, izdot savus ierakstus platēs un spēlēt uz 40 gadus veciem analogiem pastiprinātājiem (un tos regulāri vest pie meistara labot) liekas pilnīgi pašsaprotami, lai arī joprojām visai netipiski citām vietējām grupām. Tas varbūt dažreiz padara dzīvi sarežģītāku, bet, ja pietiekami koncentrējas un uztur šo fokusu pie dzīvības, izdarīt var. Tur ir tāds bezkompromisa piegājiens. Mēs ar šo mūziku nepelnām naudu, darām to tāpēc, ka mums tas patīk, tāpēc nebūtu īsti jēgas šo lietu darīt caur kaut kādiem kompromisiem.

"Ghost" – man tikai liekas vai ar šo albumu palikāt muzikāli un tehniski sarežģītāki, masīvāka skaņas siena, sarežģītāki ritmi?

K: Savus ierakstus ierakstām pie Ģirta Laumaņa jeb Lomika Valmierā, viņa Hodila studijā. Līdz ar to nosacīti mēs augam kopā. Gan mēs, gan viņa studija aug - līdz ar to arī ieraksti no gada uz gadu kļūst advancētāki. Vienmēr jau gribas sasniegt kaut kādu nākamo līmeni un mazliet pārlekt sev pāri. 

Man vienmēr licies interesanti, kā mainās grupas skanējums laika gaitā. Ja mainās, tas nozīmē, ka arī dalībnieki mainās. To vislabāk var redzēt, tieši salīdzinot ierakstus, jo ierakstos tomēr tas konkrētais laiks tiek it kā iekapsulēts.

J.: Jā, tieši ar Ģirtu esam rakstījuši visus izdotos albumus un, kā jau Kārlis minēja, tas ir tāds kopējs attīstības process, un izmantojam katru iespēju mācīties vienam no otra. Nevarētu teikt, ka tieši uz "Ghost" ierakstu sesiju devāmies ar apzinātu mērķi par konkrētu skanējumu vai domu, kā tam visam vispār vajadzētu skanēt. Protams, kaut kāds plāns mums vienmēr ir, bet pirmajās ieraksta dienās reāli vispār parādās kāda vīzija, kā tas viss varētu beigās sanākt. 

"Control" – jaunais albums. Par ko ir stāsts? Kas, ko un kā kontrolē?

K.: "Control" nosaukums ir vienkārša asociācija, kāda radās, noklausoties šo ierakstu neskaitāmi daudz reižu ieraksta laikā, miksējot un māsterējot. Tur ir kaut kāda korelācija ar to, ka paliekam vecāki un arvien mazāk uzticamies nejaušībām, jo agrāk vai vēlāk piezogas apziņa, ka tas laiks, kas atvēlēts dzīvei, tomēr kļūst arvien mazāks. Šajā ierakstā, manuprāt, vairāk nekā citos ir jūtams kaut kāds “gadu slogs”, ja tā var teikt. Tāpat arī pasaule gan no tehnoloģiskā, gan politiskā viedokļa liekas arvien kontrolētāka. Līdz ar to šis nosaukums tā jauki izvelk vidējo aritmētisko sajūtu. Mēs kontrolējam un mūs kontrolē, un kaut kā pēkšņi tas liekas ļoti aktuāli. Protams, subjektīvs viedoklis.

J.: Kaut kādai lielākai vai mazākai kontrolei mēs visi esam pakļauti jebkurā gadījumā, lai cik arī gribētos brīžiem to noliegt. Kontrole arī pavisam noteikti pastāv starp mums, kopā spēlējot mūziku un esot šajā grupā. Šobrīd visdrīzāk vairāk nekā agrāk, bet es negribētu teikt, ka tā ir pamatā slikta iezīme. 

Sadarbība ar izdevniecību "My Proud Mountain". Īsumā - kā tas notika un kas gaidāms no šīs sadarbības? Jau otrais albums viņu paspārnē. Ko viņi paši saka?

J.: Ar MPM sākām sadarboties, pateicoties veiksmīgai apstākļu sakritībai un abpusējām simpātijām pret amatu. Pirmā tikšanās bija saistīta ar grupas Neurosis koncertu Leipcigā, Vācijā, pirms vairāk nekā septiņiem gadiem. Pēc dažiem gadiem sekoja arī kopēja tūre, pirms kuras tieši My Proud Mountain piedāvāja pārizdot "Ghost" ierakstu. Nu jau vairākus gadus esam oficiāli šā leibla paspārnē, kuri mums palīdz arī ar koncertu un koncertturneju organizēšanu Eiropā, un likumsakarīgi, ka tieši šī izdevniecība bija mūsu primārais variants jaunā ieraksta izdošanai. Tā nav nekāda milzīga kompānija vai aģentūra, tādējādi kontakts ar viņiem ir pavisam vienkāršs un cilvēcisks, jo kopā mēģinām atrast labākos variantus albuma izdošanai un popularizēšanai. 

Gadu gaitā neesat apnikuši viens otram? Neesat domājuši – viss, pietiek, lai nāk jaunie? Kā esat noturējušies nepajūkot? 15 gadi nav joka lieta.

K.: Kaut kādā ziņā jau esam apnikuši, jo no vienas puses - cik tad var? No otras - mums visiem trim sen jau ir skaidrs, ka mums sanāk spēlēt mūziku kopā, un mums visiem patīk spēlēt mūziku. Tāpēc loģiski, ka gribas to darīt ar cilvēkiem, ar kuriem tas sanāk forši. 

J.: Es domāju, ka mēs neesam naivi un apzināmies, ka ir brīži un periodi, kuros kaut kāda distance ir vitāli svarīga. Un tieši tā distance, manuprāt, ir viens no iemesliem, kādēļ šī grupa pastāv tik ilgus gadus, un joprojām šī spēlēšana kopā, vismaz man, ir pilnīgi neatņemama dzīves sastāvdaļa. Tas skan klišejiski un jau ir atkārtots neskaitāmas reizes, bet būt grupā, kurā muzikāli ir iespējams saprasties no pusvārda, ir patiešām skaisti. 

Jūsu ikdiena ārpus grupas, nodarbošanās?

K.: Ikdienā esmu tehniskais administrators, skaņu inženieris, komponists, mūziķis un dažreiz arī aktieris neatkarīgajā teātra trupā "Kvadrifrons".

J.: Pārāk daudz, lai visu te uzskaitītu. Patiešām PĀRĀK daudz. Nosacīti laikam esmu mākslinieks. Un arī mans maizes darbs ir saistīts vairāk vai mazāk ar mākslu un sāpēm. Nevaru noliegt, ka esmu arī pamatīgs sporta entuziasts un līdzjutējs.

Jaunā albuma atvēršana – jūs vienmēr spēlējat tik ļoti specifiskās vietās. Kāpēc ne "Palladium"? Tak sanāktu cilvēki gana.

K.: Man liekas, te atbilde ir līdzīga kā uz jautājumu par vinila platēm. Mums ir svarīgi, lai īpaši koncerti notiktu īpašās vietās - lai zālei, kurā spēlējam, ir vēsture - jo senāka, jo labāk. Tā arī ir kaut kāda netieša pieskaršanās mūžībai vai vismaz kaut kādai ilgstamībai.

J.: Dīvainas un neparastas vietas vienmēr paliks atmiņā, jo tieši pati vieta spēj radīt īpašu atmosfēru, kādai, mūsuprāt, tai ir jābūt mums tik nozīmīgā pasākumā. Katru reizi arī gribas to latiņu celt kaut kādā veidā augstāk un augstāk, un cerams, ka šis koncerts neliks vilties ne mums, ne klausītājiem. 

Un jūsu klausāmviela, lasāmviela? Kas jūs iespaido?

K.: Man šķiet, klausāmies visu mūziku, kas ir labi, mūsuprāt, nostrādāta. Es nezinu, kā precīzāk lai apraksta mūsu gaumi. Žanru un grupu spektrs ir tiešām milzīgs. Aizvakar klausījos Džonu Taveneru, vakar Black Knights un Wu Tang Clan, šorīt no rīta dziesmas no filmas The Sound of Music.

J.: Te patiešām varētu taisīt kaut kādu nebeidzamu sarakstu ar mūziku, kas, piemēram, man personīgi šķiet svarīga un ievērības cienīga. Ir ļoti, ļoti daudz mūziķu, no kuriem neapzināti (vai varbūt tieši pretēji) esam ietekmējušies visu šo gadu garumā, un būtu neiespējami to visu šeit pieminēt, bet, kā jau iepriekš laikam sacīju, tieši mākslinieki un grupas, kuras ar savu radīto mūziku spēj izaicināt vai likt ieklausīties, ir tās, kuras gribētos izcelt un klausīties vēl un vēl. Tagad jau, protams, konkrētus piemērus būtu grūti minēt, bet kā vienu no tām gribētos atzīmēt, piemēram, grupu HEX no Šveices. Tā ir daļēji balstīta uz grupas SHORA bāzes, un tieši SHORA bija viens no kopsaucējiem un, iespējams, iemesliem, kādēļ vispār tāda "Tesa" izveidojās. Noteikti iesaku paklausīties HEX pirmo ierakstu, kurš iznāca 2018. gadā.