Karš ar neredzamo ienaidnieku. Kā iegūt imunitāti?

Eiropa pašlaik atrodas epidēmijas epicentrā. Tiek slēgtas skolas, aizliegts iet ārā, atcelti visi pasākumi. Vai tas mūs pasargās no izslimošanas? Šķiet, ka ne. Karantīna drīzāk pasargās mūsu slimnīcas, ārstus un medmāsas no pārslodzēm, jo epidēmija neuzliesmos kā lāpa, bet ievilksies ilgākā periodā. Lielākā daļa sirdzēju pārslimo šo kaiti salīdzinoši vieglā veidā. Tāpēc pašizolācijas ievērošana palīdz divos virzienos: aizsargāt vājos, slimīgos un nepieļauj slimnīcu pārslodzes.

Bara imunitāte

Tātad, ievērojot pašizolāciju, iespējams palēnināt epidēmijas dramatismu (straujumu) un pamazām izveidot to, ko sauc vai nu par pūļa/bara, vai kolektīvo imunitāti. Tā veidojas, ja vairākums no iedzīvotājiem ir izslimojuši. Šādu bara jeb grupas/kolektīvo imunitāti var iegūt divos veidos: a) vakcinējot, b) izslimojot. Pēc tam vīruss vairs izplatīties nespēj un epidēmija ir beigusies. Karantīna ir cauri. Skolas un robežas var atkal vērt vaļā un ekonomika atdzīvojas. Mēs visi esam ieinteresēti, lai šis fināls iestātos pēc iespējas ātrāk. Ja jaunie izslimo un vairs nepārnēsā tālāk slimību, tad „slimie un vājie“ vairs nav apdraudēti. Vai tā ir?

Jo lipīgāka ir slimība, jo lielākai sabiedrības grupai būtu jāiegūst „bara imunitāte“. Kā norāda pētnieki, viena no īpaši lipīgām vīrusa infekcijas slimībām ir masalas. 95% iedzīvotāju būtu nepieciešams vakcinēt pret šo slimību. Citādi tā uzliesmos no jauna un paralizēs noteiktu sabiedrības daļu, kas nav vakcinēta. Koronavīruss nav tik ekstrēmi lipīga slimība kā masalas vai garais klepus, taču ir nepieciešams, lai vismaz 60% iedzīvotāju būtu vai nu vakcinēti, vai izslimojuši, lai epidēmija neizplatītos nekontrolēti tālāk.

Izskatās skaisti. Ziemeļvalstīs viena sabiedrības daļa, izlasot tekstus par šo „bara imunitāti“, nolēma rīkot patriotiskas kustības – aplipinot sevi un citus. Ar mērķi maksimāli ātrāk iegūt bara imunitāti un atbrīvot savu sabiedrību un valsti no sērgas. Daži šādu pieeju uzskatīja pat par apsveicamu patriotismu. Taču tas nav tik vienkārši, kā no malas (teorijā) izskatās.

Mēs pagaidām nezinām, vai, izslimojot Covid-19, var vai nevar iegūt imunitāti. Tātad, ja cilvēks ir izslimojis koronavīrusa izraisīto saslimšanu, vai viņš var vēlreiz saslimt ar to pašu slimību?

Novērojumi Ķīnā pierāda, ka varot tomēr saslimt vēlreiz. Var pieņemt, ka šie ķīniešu pacienti tika izrakstīti no slimnīcas par agru. Varbūt tāpēc viņi turpināja slimot. Pagaidām nav pietiekami nopietnu zinātnisku pētījumu, kas varētu mums skaidri un gaiši pateikt – var vai nevar kļūt imūns pret šo slimību, ja tā vienreiz jau ir izslimota.

Koronavīrusu ģimene

To ir daudz, bet tikai septiņi to tiem izraisa cilvēku saslimšanu. Četri izraisa parasto saaukstēšanos. Vieglā formā. Taču arī šos vīrusus zinātne pagaidām nav pietiekami pamatīgi izstudējusi. Ja kāds no mums ir izslimojis kādu „koronas ģimenes“ vīrusa izraisītu saaukstēšanos vieglākā formā (jau agrāk), tad var gadīties, ka pašreizējais briesmonis šādam saslimušam pacientam arī izpaudīsies vieglākā formā. Tā uzskata Stokholmas Karolinska slimnīcas klīniskās virusoloģijas profesors Ali Mirzimi. Viņš arī uzsver, ka pagaidām nav pierādījumu, ka pēc inficēšanās ar koronavīrusu un izslimošanas iespējams iegūt aizsardzību pret šo slimību. Ja tāda pastāv, tad nav zināms, cik ilgi imunitāte funkcionē. Proti, cik ilgu laiku tā ir aktīva.

Daudz smagākās slimības SARS un MERS arī izraisa tas pats koronavīruss. Tās nodrošina zināmu laiku imunitāti. Pagaidām nav skaidrs, cik ilgs šis laiks ir. Tāpēc var pieļaut, ka (iespējams) Covid-19 izslimojušie arī varētu būt aizsargāti no šīs slimības pēc izslimošanas.

Kā norāda profesors  Ali Mirzimi, visi vīrusi nenodrošina aizsardzību pēc izslimošanas. Tāds, piemēram, ir noroviruss, jeb tā saucamā vēdergripa. Norovīruss ir akūta vīrusa infekcija, kuras raksturīgās izpausmes ir caureja, vemšana, sāpes vēderā, temperatūras paaugstināšanās un slikta dūša. Lai inficētos, pietiek ar pavisam niecīgu daudzumu norovīrusa daļiņu. Inficēšanos izraisa kontaktēšanās ar slimnieku, priekšmetiem, ko slimais ir lietojis. Saslimšanas gadījumi tiek reģistrēti visu gadu, un tautā šo kaiti sauc gan par vemšanas slimību, gan arī par caurejas jeb nemazgāto roku slimību. Par to, kā izvairīties no šīs kaites, varam izlasīt visur. Taču tagad kļūst skaidrs, ka arī inficēšanās ar „vemšanas sērgu“ ir tā pati nemazgāto roku problēma. Gandrīz tāpat kā šobrīd ar koronavīrusu. Izslimojot vienreiz, mēs neiegūstam aizsardzību pret šo kaiti. Tā ir klāt jau nākamajā gadā, un cilvēks atkal ar to var saslimt.

Tātad „bars“ var saslimt no jauna. Lai to novērstu, pats galvenais ir vakcīnas iegūšana. Ar tās palīdzību iespējams periodiski atjaunot „bara“ imunitāti pret bīstamām slimībām, kas var izraisīt epidēmijas. Profesors Mirzimi pašlaik strādā pie vakcīnas iegūšanas. Diemžēl tik drīz mēs tai netiksim klāt. Būšot jāpagaida. Taču viena lieta ir skaidra: šis vīruss var atgriezties no jauna. Nākamgad. Tāpēc vakcīna ir ļoti nepieciešama.

Cik cilvēku mirst no šīs sērgas?

Epidēmijas sākumā apmēram 2% sirdzēju nomira. Pēdējie dati liecina, ka no šī vīrusa mirst caurmērā 3,4% saslimušo. Kāpēc tik liela atšķirība?

Mirstību aprēķina, dalot mirušo skaitu ar visu reģistrēto, saslimušo pacientu daudzumu un reizinot ar 100. Diemžēl ne vienmēr visi dati uzreiz ir pieejami vienlaicīgi. Tāpēc arī šī novirze. Domāju, ka šo epidēmiju var paskatīt kā ledus kalnu. Maza daļiņa no tā redzama virs ūdens, bet lielākā daļa paliek neredzama – zem ūdens līmeņa. Sākumā tika konstatēti tikai ļoti slimie pacienti. Šajā situācijā mirstība izskatās ļoti augsta. Pēc tam tiek sākta intensīva testēšana un statistikā parādās viegli saslimušie, inficētie, kas nav smagi pārslimojuši utt. Pēdējie pētījumi liecina, ka pašlaik mirstības procents ir 0,5 – 1,0%. Taču šis nav pēdējais vārds šajā lietā. Ķīnas pētījumi, kas apskatīja 44.672 konstatētus slimniekus, pierādīja, ka mirstība ir bijusi 2,3% robežās. Kā mirstība sadalās pa vecuma grupām? Bērni (vecumā līdz 9 gadiem) uzrāda mirstību 0%. 10-19 g.v. (0,2%), 20 – 29 g.v. (0,2%), 30 – 39 g.v. (0,2%), 40 – 49 g.v. (0,4%), 50 – 59 g.v. (1,3%), 60 – 69 g.v. (3,6%), 70 – 79 g.v. (8,0%), 80 – 90 g.v. (14,8%). Mirstība vīriešu vidū ir augstāka nekā sieviešu vidū. Iemesls nav zināms.

Sirmgalvju vidū riska grupā ir cilvēki ar paaugstinātu asinsspiedienu, diabētu, hroniskām plaušu slimībām un vēzi. Ķīnā visaugstākā mirstība konstatēta epicentrā Uhaņā.

Itālijā un Dienvidkorejā pašlaik atšķiras mirstības rādītāji. Itālijā tie ir 5%, Dienvidkorejā 0,7%. Kāpēc tik liela starpība? Tāpēc, ka dažādi notiek testēšana jeb analīžu pārbaude. Dienvidkoreja pārbauda ļoti intensīvi un plaši. Itālijā to dara mazāk intensīvi. Tur infekcija aizķērusi gados vecākus cilvēkus un liels skaits mirušo ir vecāki par 85 gadiem.

Tātad pagaidām nav skaidri zināms, cik augsts ir Covid-19 izraisīto saslimšanu mirstības procents. Vairums ekspertu šodien to nosauc 1% robežās. Tas ir vairāk nekā gripas epidēmiju apstākļos, bet mazāk nekā SARS un MERS situācijā.

Kas mums vēl būtu jāzina?

Pandēmija mums visiem ir kaut kas jauns. Daudziem domāšanā nav „pogas“ ar nosaukumu „ārkārtas stāvoklis“. To varētu „nospiest“, un cilvēks uzreiz rīkotos kā trauksmei sagatavota persona. Diemžēl tādas „pogas“ nav un liela daļa nespēj apjēgt savas nepārdomātās rīcības sekas. Mums gribas turpināt dzīvot tāpat kā agrāk un nepatīk visi tie ierobežojumi, kas tagad jāņem vērā.  Sabiedrība ir sadalījusies vairākos grupējumos. Proti, tie, kas akceptē un ievēro varas un iestāžu noteikumus, un tie, kas tos necieš, kritizē un neievēro. Protams, šāda attieksmes šķelšanās nav nekas pozitīvs, jo nevieno mūs visus kopīgam mērķim – pēc iespējas ātrāk, ar iespējami mazākiem zaudējumiem izkļūt no pandēmijas. Tāpēc būtu ļoti svarīgi iespējami bieži, regulāri un plaši apspriest epidēmiju īpatnības, to apkarošanas stratēģijas publiskajā telpā. Sabiedriskajos un kvalitatīvajos medijos. Vēl svarīgi, lai par pandēmiju mums stāstītu dažādu nozaru speciālisti no sava viedokļa. Citādi visu laiku ekrānā jāskatās uz vienām un tām pašām personām, kas ir kompetentas, bet nepietiekami komunikatīvas. Nevienam nav noslēpums, ka aktuālā epidēmija ir izraisījusi daudz mazāk pamanāmu krīžu saasinājumu. Viena no šādām krīzēm novērojama arī etablēto (oficiāli atzīto) mediju tirgū. Publika aizplūst uz emuāriem, blogiem un audiožurnāliem, kuros privātpersonas piedāvā savas epidēmijas izskaidrojuma nezinātniskās versijas.

Tāpēc šajā situācijā ir tik svarīgi, lai nopietnie un kvalitatīvie mediji Latvijā saglabā savās rokās informācijas straumēšanu par pandēmiju un ar to saistītajām norisēm. Izmantojot piemērotus cilvēkus un mediālās uzrunas formas (žanrus).

Kopējiem spēkiem mēs pandēmiju uzvarēsim. Tagad atliek izšķirties par to, cik lieli upuri šai uzvarai būs nepieciešami.

Izšķirties un rīkoties.