Latvija pasaulē pēc Covid-19: ko varam sagaidīt? (14)

Jūs ziņu aģentūrai LETA minējāt, ka koronavīruss būs vēl viens impulss pasaulē notiekošajam deglobalizācijas procesam. Vai varat paskaidrot, kas īsti ir deglobalizācija?

Tas ir pretējais tam, kas pasaulē ir noticis pēdējās trīs desmitgades. Šajā laikā pasaulē ļoti plaši attīstījās globālās ekonomikas integrācija. Šo terminu atsevišķu nozaru pārstāvji lieto dažādos kontekstos, taču ekonomisti uz to skatās no starptautiskās tirdzniecības attīstības leņķa. Mēs redzam, ka pēdējos divos gados globālās tirdzniecības attīstība ir būtiski bremzējusies. Šobrīd tā ir praktiski nulles līmenī un atsevišķos mēnešos ir pat novērojams kritums. Respektīvi – ņemot vērā, ka pasaules ekonomika turpina augt, mēs redzam, ka relatīvi šī starptautiskā tirdzniecība attiecībā pret globālo iekšzemes kopproduktu (IKP) samazinās.

Kāpēc tad koronavīruss varētu būt vēl viens impulss notiekošajam deglobalizācijas procesam?

Tādēļ, ka valstis varētu sākt aktīvāk pārdomāt eksistējošās tirdzniecības piegādes ķēdes, kurās pastāv savstarpēja atkarība. Valstis sāks vairāk uzdot jautājumus – ja notiks līdzīga krīze (kuras iespējamība ir pietiekami augsta), cik efektīvi mēs varam darboties šādos apstākļos?

Tad jūs sakāt, ka citas pandēmijas iespējamība ir diezgan augsta?

Ņemot vērā to, ka cilvēku skaits pasaulē pieaug un pieaug arī urbanizācijas līmenis (tai skaitā cilvēku blīvums noteiktās vietās), es domāju, ka tā ir augsta un turpina palielināties.

Saprotu jūsu argumentu par nepieciešamību nodrošināties pret līdzīgām krīzēm, tomēr vai jūsu minētās ražošanas ķēdes vispār ir iespējams atšķetināt? Tās galu galā ir ļoti cieši saistītas.

Es nedomāju, ka tās var pilnībā tikt demontētas. Es vairāk uzskatu, ka parādīsies vairākas sfēras, kur valsts noteiks zināmus ierobežojumus vai arī tik daudz nepaļausies uz noteiktiem ražotājiem, kuri šobrīd atrodas citos reģionos un ir kritiski svarīgi noteiktās situācijās. Piemēram, Ķīna ir sapratusi, ka domstarpības ar ASV rada tai problēmas daudzos specifiskos IT risinājumos. Tāpēc tā pagaidām pastiprināti attīsta savas alternatīvas Android un cita veida programmatūrām.

Savukārt ASV un ES ir sapratušas, ka no Ķīnas piegādātajām izejvielām ir praktiski pilnībā atkarīgas tās farmācijas industrijas.

Tādējādi ļoti daudzi šādi segmenti tiks pārskatīti un attiecīgi arī mazināti riski no līdzīgām pandēmijām  vai citām katastrofām (piemēram, dabas kataklizmām, politiskiem saspīlējumiem). Šo risku ietvaros pasaules valstīm var rasties izaicinājumi nodrošināt tās pamatfunkcijas.

Šāda situācija man izklausās gluži kā paradīze nacionālistiskāk un nedemokrātiskāk noskaņotiem politiķiem, kuri ļoti vēlētos, lai pasaule kļūtu mazāk saistīta.

Kaut kādā mērā koronavīruss tiem palīdz, jā. Piemēram, šobrīd Ķīnā varētu nostiprināties tā ideja, ka autoritārs režīms ir daudz efektīvāks, lai ar šādām kataklizmām cīnītos. Šī valsts tagad var teikt – mēs varam krietni efektīvāk veikt epidēmijas novēršanas pasākumus nekā demokrātiskā Eiropas Savienība. Tāpat ASV tagad varētu būt daudz vieglāk pamatot populistisku politiku, kura ir īstenota Donalda Trampa esošajā termiņā. Prezidents tagad varēs teikt – redziet, Eiropa ir slikta un mums ir nepieciešams no tās norobežoties, ceļot vēl augstāku sienu. Tādā veidā mēs būsim pasargāti, un ASV pati par sevi tāpat ir bagāta un varena. Tas zināmā mērā sasaucas ar viņa iepriekš teikto par to, ka ķīnieši amerikāņiem atņem darba vietas un eiropieši ar tiem negodīgi tirgojas. Tādējādi ir nepieciešams pārskatīt valdošo starptautiskās tirdzniecības sistēmu.

Runājot par Eiropu un Latviju, kāda varētu būt mūsu loma šajā deglobalizētajā pasaulē? Vai mēs vispār varam pilnvērtīgi attīstīties bez ciešas sasaistes ar pārējo pasauli?

Šāda deglobalizācija mūsu tiešajās interesēs noteikti nav. Mūsu valsts ekonomika ir atkarīga no preču eksporta. No otras puses, es jau atkal uzsvēršu, ka nav jau arī tā, ka mēs ejam deglobalizācijas virzienā pilnībā. Piemēram, Eiropas Savienība nesen ir noslēgusi jaunus tirdzniecības līgumus ar Japānu un citām Āzijas valstīm. Teiksim tā – sapratne, ka ir nepieciešams efektīvs tirdzniecības un ekonomisko attiecību modelis, saglabāsies. Tomēr tas vairs nebūs tāds pilnībā globāls, bet gan drīzāk divpusējs.

Mums jebkurā gadījumā ir svarīgi, lai turpinātu pastāvēt vienota Eiropas telpa un turpinātos Eiropas Savienības integrācija. Trīs ceturtdaļas no mūsu preču eksporta iet tieši uz šo reģionu, un mums tas ir ļoti svarīgi.

Mums būtu jākoncentrējas uz to, lai vismaz Eiropas Savienības iekšienē brīvās tirdzniecības vērtības tiktu saglabātas.

Vai mēs deglobalizētas pasaules gadījumā ciestu zaudējumus ekonomiski?

Tā uzreiz tiešā veidā ne, bet tas apgrūtinātu mūsu iespējas attīstīties un augt. Turklāt tas būtu apgrūtinoši ne tikai Latvijai, bet visai Eiropai kopumā. Eiropas eksporta izaugsmē un tirgū kopumā pēdējos gados ir nostiprinājies tieši Āzijas tirgus. Savukārt, ja saistībā ar šo tirgu ir domstarpības, tad tas ietekmēs mūsu izaugsmes potenciālu.

Vēl viens piemērs ir Lielbritānija. Ir skaidrs, ka mēs ar to turpināsim tirgoties par spīti «Brexit». Tomēr ir pierādījies, ka jebkura barjera un jebkuri tarifi apgrūtina tirdzniecību. Tas nozīmēs to, ka tirdzniecības potenciāls ar Lielbritāniju netiks izmantots tik lielā mērā, kā tas ir iespējams.

Tomēr jūs LETA komentārā minējāt, ka pēc Covid-19 krīzes beigām Latvijas un ES ekonomikā varētu iestāties recesija…

Šobrīd izskatās, ka tas ir reālākais scenārijs. Skaidrs, ka tā ir gaidāma lielākajās ES ekonomikās (piem., Vācijas un Itālijas). Eiropas Komisija arī ir nākusi klajā ar jaunu prognozi – vīrusa ietekme radīs zaudējumus aptuveni 2-2,5% no bloka IKP. Līdz ar to, ja bija prognoze, ka pieaugums būs nedaudz virs 1%, tad šobrīd tiek aptuveni prognozēta recesija -1% apmērā. Tomēr tā, protams, ir diezgan gaistoša prognoze, jo mēs šobrīd īsti nevaram izteikt prognozes par vīrusa attīstību – kad tā izplatība sasniegs savu augstāko punktu? Jo ilgāk šis vīruss būs, jo tiks ieviesti striktāki apkarošanas pasākumi. Tas noteikti ekonomiku zāģēs.

Tomēr vai Eiropā un Latvijā būs uzņēmumi, kas nespēs to izturēt un bankrotēs?

Pilnīgi noteikti. Šobrīd īsti nevar prognozēt, kuras jomas tās būs un cik liels varētu būt bankrotējošo skaits. Tas tāpēc, ka šobrīd visas valdības Eiropas reģionā domā, kā atbalstīt uzņēmumus, lai, pārtraucot ārkārtas stāvokli, uzņēmumi spētu pēc iespējas ātrāk iegriezt savu finanšu apriti un darbotos. Tas noteikti dažiem uzņēmumiem izdosies labāk nekā citiem, un tad tiem iepakaļ palikušajiem, ļoti iespējams, nāksies bankrotēt.

Piemēram, varam runāt par tūrisma nozari. Ārkārtas stāvokļa pārtraukšana uzreiz nenozīmēs, ka nākamajā dienā un pat mēnesī atgriezīsies tas tūristu apjoms, kas bija pirms krīzes.

Tādējādi, piemēram, ne visas aviokompānijas spēs to pārdzīvot. Izdzīvos tās, kurām būs pareizāka iekšējā politika. Mums jāsaprot, ka ekonomika darbojas kā jebkurš motors – jo ilgāk tā atdziest, jo grūtāk iedarbināt.

Vai vispār Eiropai un Latvijai pietiks vajadzīgo līdzekļu, lai šos uzņēmumus atbalstītu?

Es domāju, ka pozitīvā scenārijā līdzekļiem pietikt vajadzētu. Šā scenārija ietvaros mēs pieņemam, ka vīrusa izraisītā krīze būs pārvarēta līdz gada vidum un tiks noņemti visi ierobežojumi, kuri traucē ekonomikai. Mēs tad atlikušā gada laikā situāciju puslīdz varētu atgriezt vecajās sliedēs. Tomēr, protams, pastāv negatīvais scenārijs, kad vīruss atgriežas ar jaunu jaudu, jo pasaulē ir vēl kaut kur saglabājies kāds perēklis, un vasaras beigās mēs atgriežamies tādā situācijā kā pašlaik. Turklāt spāņu gripas piemērs rāda, ka nāvējošākais nereti ir tieši otrais vilnis.

Man būtu arī jautājums par kustību Eiropā. Koronavīruss ir sācis procesu, kura ietvaros valstis noslēdz savas robežas. Vai mēs varam šo robežu slēgšanu kaut kādā veidā izjust arī pēc krīzes pārvarēšanas? Vai brīva pārvietošanās Eiropā vairs nebūs tāda kā iepriekš?

Zināmā mērā mēs redzējām, ka līdzīgi soļi tika veikti 2015. gada bēgļu krīzes laikā. Manā skatījumā fakts, ka Eiropas Savienības valstis vienpusējā kārtā slēdz savas robežas, īsti nav pareizākais risinājums. Es domāju, ka notiks zināma lietu pārskatīšana, lai efektīvāk risinātu šos jautājumus un ekonomiskā ietekme no minētajām darbībām būtu mazāka. Tomēr mēs potenciāli varam rēķināties ar to, ka nākotnē ceļošana pasaulē var būt ne tik vienkārša kā mums līdz šim ir pierasts.

Vai varam pieņemt to, ka Eiropa Covid-19 izplatības ierobežošanā sākotnēji noslinkoja? Galu galā – tai bija ilgs laiks, lai gatavotos slimības eventuālai atnākšanai no Ķīnas.

Zināmā mērā jā. Itālijas un citu valstu politiķi šādu nožēlu jau ir paspējuši izteikt. Viņi par zemu novērtēja šā vīrusa ietekmi.

Es domāju, ka nosacītu bezrūpību radīja arī tas, ka iepriekš piedzīvotie lielie vīrusi – SARS un MERS tomēr palika Āzijas reģionā un tālāk neizplatījās.

Tāpat tīri politiski ir jāsaprot, ko šie lēmumi par karantīnas pasludināšanu un izolēšanos nozīmē. Tie maksā ļoti dārgi, un tos demokrātiskās valsts pārvaldes sistēmās ir sarežģīti pieņemt. Pastāv grūtības momentāni pamatot šādu lēmumu nepieciešamību, nesaņemot pārmetumus par situācijas dramatizēšanu. Kā saka epidemiologi – brīdī, kad ir izlēmīgi jārīkojas, nepastāv sabiedrības vienprātība. Tādēļ diemžēl sanāca ieiet otrajā slimības izplatības fāzē, kad bieži vien ir jau par vēlu – tajā brīdī ierobežojošie pasākumi jau tikai reaģē uz notikumiem.

Kā jūs raksturotu pasauli pēc Covid-19 kopumā?

Mēs redzam, ka finanšu krīze, kura norisinājās pirms apmēram 10 gadiem, ir atstājusi lielu nospiedumu mūsu domāšanā un izmainījusi mūsu attieksmi pret kredītsaistībām, valsts budžeta politiku un tā tālāk. Es varētu teikt, ka ar šo situāciju būtu līdzīgi. Ir skaidrs, ka tā atstās ietekmi uz daudziem vērtējumiem par svarīgām lietām sabiedrībā. Droši vien tā liks izstrādāt valstīm nopietnākas sistēmas jeb kārtību, lai sagatavotos un efektīvi risinātu ārkārtas situācijas. Es domāju, ka daļa no šīs sagatavošanās ietvertu arī pašas sabiedrības lielāku sagatavošanu. Tāpat es pieļauju, ka mainīsies attieksme saistībā ar valsts, uzņēmēju, sabiedrības attiecībām un tiks uzdots jautājums – cik ļoti valstij vajadzētu sniegt atbalstu uzņēmējiem un sabiedrībai krīzes situācijās.

Paldies par interviju!

Paldies!