Kad pirms pusotra mēneša Rafaels Ciekurs stājās Neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) dienesta brigāžu atbalsta centra „Krasts” vadītāja amatā, dienesta direktore Liene Cipule teica: “Rafael, šeit tev nāksies zemi ēst.” Rafaels par to tikai pasmaidīja - kā nekā astoņus gadus viņš bijis NMP brigādes feldšeris - visu redzējis, visu piedzīvojis, kas gan varētu izsist no līdzsvara? Tobrīd viņš vēl nezināja, ka nāksies ēst nevis zemi, bet inficētu zemi! Izdzīvot pandēmijā, esot frontes pirmajā līnijā, - tas ir milzīgs izaicinājums, gan jaunajam vadītājam, gan viņa kolēģiem. Un viņi tiek galā!

View this post on Instagram

Ik katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet. #backrasts #nmpdienests #aratbildibupretcovid19

A post shared by Rafaels Ciekurs (@shiskins) on

“Krasts” - tā saucas viens no Rīgas reģiona neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāžu atbalsta centriem jeb apakšstacijām, kas aptver Ķengaragu, Jūrmalu, Baldoni un Salaspili, bet kopumā visa Latvija sadalīta piecos reģionālajos centros. “Krasta” citronkrāsas busiņi stāv rindā -  mirklī tie ieslēgs bākugunis, sirēnas un šausies glābt kādu dzīvību. “Krastā” ir 14 “ātro” brigādes -  vairākas atrodas izsaukumos.

Rafaels paceļ no zemes centu, pamet gaisā un saka: “Tas uz darbu un naudu!”

Tā arī ir - martā mediķiem, kas stādā, lai novērstu Covid-19 pandēmiju, piemaksas solītas 50% apmērā.

“Krasta” telpas ir gaišas, plašas, ar zaļajiem augiem un akvārijiem. Uz dīvāna, vienaldzīgs pret pandēmijas izraisīto histēriju, snauž pūkains kaķis vārdā Diazpekse. “Diaz”, jo nomierinošs kā diazepāms. Miera osta, kurā mediķi atgriežas no izsaukumiem, kuros no viņu spējas sekundes laikā pieņemt pareizo lēmumu atkarīga cilvēka dzīvība, atgriežas no smagiem un burtiskā nozīmē vājprātīgiem izsaukumiem. Tagad arī no Covid-19 pacientiem. “Krastā” koncentrējas viss, kas vajadzīgs ātras un kvalitatīvas palīdzības sniegšanai. 

Pandēmija, kas maina visu

“Specializēto ārkārtas brigādi noorganizējām maksimāli ātri,” iesāk jaunais centra vadītājs Rafaels. Viņš īsti nepaspēja startēt karjerā, kad vienā dienā kļuva arī par krīzes situācijas vadītāju. Rafaels daudz smaida, runā ātri, vienlaikus pa telefonu atrisinot dažas lietas, un šķiet absolūti mierīgs, it kā situācijā, kad pasaule ir stresā un panikā, justos kā zivs ūdenī. Rafaela nonākšana “ātrajos” zināmā mērā bija likumsakarīga: viņš nāk no mediķu ģimenes - mamma medmāsa skolā, tēvs ātrās palīdzības feldšeris - nu jau pensijā. Un viņš ir Ciekurs, nevis Čiekurs.

“Draugi smejas, ka manam uzvārdam “Ciekurs” pazudis jumtiņš, jo es esmu tik traks, ka metos visur iekšā un tā vien šķiet, arī man jumta nav.”

FOTO: No personīgā arhīva

“Bez Covid-19 mums ir līdz pat 28 izsaukumu dienā - saindēšanās, traumas, reanimācijas pasākumi. Ir tie paši slimnieki, kas vienmēr, bet saprotam, ka izsaukumu būs aizvien vairāk, jo ambulatorie pakalpojumi, ņemot vērā apdraudējumu, tiek minimalizēti. Poliklīnikās koncentrējas cilvēki ar dažādām saslimšanām, nomāktu imunitāti, un nedod Dievs, ja ierodas kāds Covid-19 pacients. Redzot, kas notiek Itālijā, Spānijā un citur, visiem ir izteikts satraukums.

Saprotam, ka arī pie mums būs cilvēki, kas, inficējoties ar Covid-19, zaudēs dzīvību.

Nedomāju, ka skaitļi būs milzīgi, līdzīgi kā Itālijā, jo Itālija saslimšanai nebija gatava. Varu teikt, ka Latvijas NMPD epidēmijai bija labi sagatavojies - mums bija individuālie aizsargtērpi un mēs zinājām kā reaģēt. Kad pirms dažiem gadiem izplatījās Ebolas vīruss, sākām izstrādāt algoritmu bīstamām infekcijām, tapa video, kā uzvilkt un novilkt aizsargtērpu. Tā uzvilkšana un novilkšana ir jāadaptē katrai iestādei ar savu specifiku. Ārstniecības iestādes var atvēlēt telpas aizsargtērpa uzvilkšanai, bet ātrās palīdzības brigādei, kurai pēkšņi jādodas pie Covid-19 pacienta, to jāspēj uzvilkt mašīnā. Kad decembrī nāca  paziņojumi no Uhaņas, dienesta direktore Liene Cipule izdeva rīkojumus par individuālo aizsardzības līdzekļu iepirkšanu, lai gan nezinājām - būs tie vajadzīgi vai ne. Līdz ar to mēs pandēmiju esam sagaidījuši samērā veiksmīgi.”

Rafaels saka, ka notikumi attīstās tik strauji, ka jāpielāgojas zibenīgi, un tas attīsta kritisko domāšanu.

Kamēr sarunājamies, pa skaļruni sievietes balss rāmi un  biedējoši saka: “Brilles, cimdi, maskas.” Jā, tūlīt ceļā dosies Covid-19 brigāde.

“Ātrie” dodas pie pacienta, kuram jau apstiprināta Covid-19 diagnoze un veselības stāvoklis pasliktinājies. Viņi vērtēs - nepieciešams stacionēt vai ne. Un vēl: Rīgas reģiona NMP mediķi ir tie, kas sagaida no ārvalstīm atbraukušo simtus - ostās, lidostā un stacijā.

“Jāatzīst, ka asaras sariešas, domājot par darbu, ko šobrīd dara mani kolēģi, mēs visi - tas nav vārdos aprakstāms,” turpina Rafaels, kurš “ātro” ikdienu pārzina pamatos, jo sāka kā sanitārs un ilgus gadus nostrādāja kā feldšeris. “Kad sasaucām ārkārtas sapulci, lai vienotos par krīzes darba organizāciju, gaisā bija jūtama spriedze, bet tam visam pāri bija gatavība iet un darīt, lai gan visiem mediķiem ir ģimenes, ir bērni ar īpašām vajadzībām, vecāki ar hroniskām slimībām. Kāds kolēģis ļoti uztraucas par savu omīti, kas viņu izaudzināja.”

Kad "Covid" džinkst ausīs

Šobrīd Rafaelu uztrauc tas, ka pacienti sākuši melot! “Viņi izsauc ātro palīdzību un melo, ka nav bijuši ārzemēs, bet mūsu brigāžu personāls ir kā Agata Kristi - ienākot telpā, uzreiz novērtē situāciju kopumā. Kādam reibst galva, bet aiz naktsskapīša paslēptas divas degvīna pudeles.

Kāds saka, ka nav bijis ārzemēs, bet istabā ir koferis, uz kura vīd uzlīme ar iebraukšanas datumu.

Cilvēki melojot apdraud mūsu brigādi un līdzcilvēkus. Kāpēc? Tā ir vieglāk… Pacienti vispār ir ļoti egoistiski, un tas ir normāli - tāds kļūst ikviens, kad viņam sāp, ir slikti. Tad cilvēks domā tikai par sevi.” 

Vai baiļu, neziņas un psiholoģiskās spriedzes gaisotnē saasinās hroniskās slimības? Vai paredzams, ka pasliktināsies situācija pacientu ar psihiskām saslimšanām vidū, būs smagas depresijas?

Rafaels saka: mediķi ir gatavi - saprot, ka ekonomiskā lejupslīde veicinās bezdarbu un attiecīgi spēju nodrošināt ģimeni, tātad depresijas būs smagas. “Nenojaušot par krīzi, Veselības ministrija  pagājušajā gadā garīgai veselībai piešķīra papildu līdzekļus. Cilvēks domā, Dievs dara! Cilvēki ir satraukti, un tas veicina asinsspiediena izmaiņas, bet, lai teiktu, ka saslimšanu ir vairāk …Dotajā brīdī mēs to vēl nenovērojam.” Tomēr dienests ir gatavs neordinārām, vienkāršāk sakot, pilnīgi trakām situācijām.

“Cilvēki ir atgriezušies no ārzemēm, un brigādes atzīmē, ka notiek ballītes un dzeršana. Turklāt šobrīd visneaizsargātākie ir cilvēki, kuri algu saņēma aploksnēs, tāpēc katram būtu jāaizdomājas, vai tie pārdesmit eiro ilgtermiņā dod labumu.

Kad viss ir labi, cilvēki domā “ar mani tas nenotiks”, bet tagad redzam, ka tas var notikt ar visiem un uzreiz.

Jebkuru ekonomisko krīzi pavadošs faktors ir skumju un sāpju remdēšana alkoholā. Atceramies, kā iepriekšējās ekonomiskās krīzes laikā pieauga pašnāvību skaits. Cerēsim, ka līdz tam nenonāksim, bet mēs gatavojamies. Situācija ir nokaitēta, bet brigādes ar lielu entuziasmu ir gatavas cīnīties līdz galam. Teikt, ka koronavīrusa epidēmija ir uzpūsta un no gripas nomirst vairāk cilvēku, ir absurdi. Gripa ir novērota un pētīta gadu desmitiem, bet globālai pandēmijai nevar ļaut izplatīties nekontrolēti. Tā var runāt līdz brīdim, kad no Covid-19 nomirst tava mamma vai vecmāmiņa. Mums jābūt atbildīgiem par sabiedrību kopumā. Es piekrītu veselības ministrei Ilzei Viņķelei, kura saka, ka tad, kad to pārdzīvosim, mēs kā sabiedrība kļūsim labāki - līdzatbildīgāki un līdzestīgāki.”

Rafaels piebilst: lai gan parasti politiķus “klapējam” 24/7 bez pārstājas, šoreiz mediķi  veselības ministres Ilzes Viņķeles darbu vērtē atzinīgi.

“Arī darbs, ko šobrīd dara mediji, ir ārkārtīgi svarīgs, jo mēs, mediķi, varam braukt, bet, ja cilvēkam nav informācijas…”

Šobrīd galvenās lietas  par Covid-19 cilvēkiem ir zināmas, bet tik un tā katrs grib, lai atbilde būtu pielāgota viņa situācijai. Kad zvana draugi un radi, Rafaels viņiem nosūta jau iepriekš sagatavotu aprakstu. 

Jā, iet kā “trakonamā”, bet vienlaikus šis ir vēsturē nebijis process, ko piedzīvot ir interesanti, turpina Rafaels. “Esam sākuši lasīt Albēra Kamī “Mēri” - par to, ka pilsēta tiek izolēta, bet tajā vēl saglabājušās vīna mucas, un kā cilvēki izdzīvo." 

Protams, mēs katrs izcīnām pats savu personisko cīņu. Man vārds Covid jau ausīs džinkst.

Tā jau ir tā dzīves garša!

Jautāts, cik apdraudēta šajā laikā ir viena no sabiedrības neaizsargātākajām daļām ar zemu imunitāti, bezpajumtnieki, Rafaels pasmaida. “Jūs neticēsiet - viņi slimo mazāk nekā mēs. Man liekas, ir otrādi - viņiem ir spēcīga imūnsistēma, spējīga pielāgoties dzīves un klimatiskajiem apstākļiem. Mēs tādā vidē nedēļu neizdzīvotu, bet viņi dzīvo gadiem. Par šo cilvēku spēju izdzīvot varētu disertāciju uzrakstīt.”

Tā ir: Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes pašaizliedzīgi dodas ne vien pie Covid-19 pacientiem, bet arī pie bezpajumtniekiem, vietās, kur normāls cilvēks kāju nespertu. Sniedz palīdzību piedzērušiem, smirdošiem, utainiem, ar baisām ēdēm un čūlām klātiem cilvēkiem. Un arī tas ir varoņdarbs. “Tā jau ir tā dzīves garša, kāpēc mēs te strādājam,” šķiet, Rafaela optimismam un apņēmībai nav robežu. “Kad kārtējo reizi ir tāds gadījums, tu atgriezies stāsti: “Ārprāts, es domāju, kas tas par specefektu uz sienas - tā kustas!

Ir taču viens naktī, domāju, varbūt man acis vairs nerāda. Izrādās, siena ir kukaiņu pārņemta.

Pēdējā izsaukumā aizvedu pacientu uz slimnīcu. Dežurējošais ārsts saka: “O, paskaties, kādas utis pacientam galvā!” Mums tās jāpamana, lai varam veikt papildu dezinfekciju. Nu ko, saku: “Re, kāda viena liela, bet otra maza.” Virs ūdens mūs spēj noturēt tikai melnais humors. Jā, skati ir baisi, bet mēs nekad neesam atteikušies sniegt palīdzību cilvēkam tikai tāpēc, ka viņam ir sapuvusi kāja.

Ir bijis tā, ka novelku viņam kurpi un tai līdzi nokrīt pirksts.

Neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā nav divu vienādu izsaukumu, nav divu vienādu situāciju un nekad nav rutīnas darbs. No rīta mēs varam pieņemt dzemdības, pusdienas laikā saskarties ar  smagu infarktu, vakarā sniegt palīdzību notriektam riteņbraucējam ar smagām politraumām, jo, jāatzīst, ka mēs, neatliekamās palīdzības mediķi, esam universāli kareivji. Tu esi viss - ginekologs, traumatologs, kardiologs, terapeits, pediatrs, psihiatrs, narkologs. Tas nav viegli, bet tāpēc mēs esam te - ar misijas apziņu, maksimāli mobilizējušies. Tieši tāpēc nereti, kā rīkoties, mums prasa gan ginekologi, gan ķirurgi.”  

Katra dežūra ir tik piepildīta notikumiem un iespaidiem, ka atcerēties kādu vienu spilgtāko nav iespējams. “Es vienmēr domāju, ka jāpieraksta, jo visa ir tik daudz, ka aizmirstam.  Valentīndienā cilvēkam bija infarkts. Teicām: “Nu re, varēsiet atcerēties, ka Visu mīlētāju dienā, kad pasaule pilna ar salauztām sirdīm, jums bija plašs infarkts un mēs spējām palīdzēt. Lai gan to neatbalstu, cilvēki mūs tomēr mēģina atrast sociālajos tīklos un pateikt paldies. Ir jau tā, ka neatliekamās palīdzības mediķi tiek aizmirsti - cilvēki stacionējas slimnīcā, nodaļā ir ārsts, kuram saka paldies par izārstēšanu, bet vitāli svarīgs ir pats sākums - vai notriekts cilvēks tiek pareizi imobilizēts.”

Ir kāda tēma, par ko “ātro” mediķi bieži aizdomājas. Tas ir jautājums par netaisnību. “Cilvēks alkohola reibumā izraisa satiksmes negadījumu un viņam ne skrambiņas, bet divu bērnu mamma, skolotāja, kuru viņš notriecis, mirst notikuma vietā. Sieviete pie stūres neievēro noteikumus, brauc lielā ātrumā un notriec motociklistu - puisi, kurš tikko nopircis motociklu, ievērojot visus noteikumus, vizina meiteni. Mēs ieradāmies pēc trim minūtēm un 40 minūšu laikā nogādājām viņu slimnīcā, kur jau gaidīja traumatologu komanda. Es tikai vēlāk uzzināju, ka viņam nevarēja palīdzēt - puisis palika bez spējām pārvietoties patstāvīgi.

Vai arī bezpajumtnieks, kuram gandrīz tramvajs pārbrauc, bet viņš bēdu nezina. Kāpēc tāda netaisnība?

Mēs, “neatliekamie”, domājam, ka katram tas liktenī  ierakstīts. Kad man paciente saka: “Nu tagad man tā nekas, bet kā būs no rīta?”, es atbildu: “Kundze, jēziņ, es pats nezinu, vai atvēršu savas acis rīt. Mēs tādus jautājumus nelemjam.””

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Elpojam dziļi!

 Kā mediķi tiek galā ar pārslodzi un stresu? “Šobrīd ar pārslodzi tikt galā nevaram, jo  tā ir iekodēta kā norma un atelpa nevar būt, bet tā ir tāda kā zaļā enerģija, kas dzen uz priekšu. Protams, vienā brīdī pulveris būs izšauts līdz galam. Palīdz sabiedrības atbalsts un izpratne, ka darbs, ko darām, ir smags.

Ir labi, ja grūtā situācijā tu nejūties viens un līdzcilvēki saka: “Malači, turieties!”

Tas veicina spēju mobilizēties un darīt darbu par visiem 500 procentiem. Iniciatīva “Hospiss LV”, kurai atsaukušies vairāki restorāni, mums piegādā pusdienas, “Mans Rimi” sagādā “spēka paciņas”. Tas ir tik ļoti patīkami! Ja epidemiologi, infektologi, laboranti var izvairīties no tiešas saskarsmes ar Covid-19, mēs ejam visiem pa priekšu frontes pirmajā līnijā, bet katram mediķim ir sava dzīve, bēdas, pārdzīvojumi un prieki.”

Jā! “Ātro” mediķi ir neaizsargāti ne vien saistībā ar Covid-19, bet arī dodoties uz izsaukumu, kas var izrādīties pritonā, kur notiek dzērāju kautiņš, pie neadekvātiem pacientiem. “Nesen feldšere guva galvas traumu, kad alkohola reibumā esoša sieviete izrāva viņai no rokām planšeti un sāka ar to sist kolēģei pa galvu. Paciente smagā alkohola reibumā kļuva agresīva un pieprasīja veikt Covid-19 analīzes. Situācija ir sakāpināta un kļūst aizvien trakāk, bet brigādes tik un tā ir gatavas darbam.” 

Lai mazliet izkrāsotu smago ikdienu, Rafaels lūdza, lai uztura speciālisti iesaka, kā stiprināt imunitāti, un psihologi dod padomu, kā uzveikt stresu. “Kad ir pārslodze un redzu, ka kāds kļūst dusmīgs, saku: “Elpo dziļi “te un tagad”, izlasi un apdomā. Brīvajā laikā palīdz pastaigas dabā un ieteikums dalīties ar emocijām, piemēram, iepostojot bildes. Ieteikumu atvēlēt laiku sev un izgulēties ir grūti izpildīt, jo mediķim, kas visu dienu bijis izsaukumos un dežūru pabeidzis vienos naktī, ir izteikts hiperuzbudinājums un ir grūtības iemigt. Tu visu laiku esi “pauerā” (power).

Interesants likās uztura speciālistes Ilzes Luteres ieteikums imunitātes stiprināšanai lietot prebiotikas saturošus augļus un dārzeņus: zaļos banānus, sparģeļus, ceptus sīpolus, pilngraudu auzas. Jēziņ, kas ir prebiotiķi? Paši īsti nezinājām un meklējām atbildi.” 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Pasaules vēsturē nekā tāda vēl nav bijis

Rafaels ir ieturēts, uzsvērti pieklājīgs un vienlaikus ambiciozs. Viņš neslēpj: vienmēr gājis uz savu mērķi. Rafaelam ir ne vien feldšera izglītība, bet arī maģistra grāds veselības aprūpē. “Lai gan maģistra grāds darbam brigādē nav vajadzīgs, vienmēr esmu teicis, ka slikts tas zaldāts, kurš negrib kļūt par ģenerāli. Jā, es esmu karjeras cilvēks. Kad koledžā mācījos par ārsta palīgu, pasniedzēja teica: “Kurš vispār izdomāja tādu nosaukumu “ārsta palīgs”. Kādam ārstam tu palīdzi, ja esi brigādes vadītājs?” Kad ieguvu maģistra grādu, nācās sevi lauzt, jo auditorijā tev stāsta, “kā jābūt”, bet, nonākot slimnīcas vidē, redzi, ka nekā no tā, ko māca, nav. Dekāne Inga Millere teica: ”Rafael, kad tādi kā tu sasniegs kritisko masu, jūs sāksiet mainīt.” Es mērķtiecīgi gāju uz vadītāja amatu nevis tāpēc, ka gribētu iesēsties siltā vietā, bet tāpēc, ka gribu darīt tā, kā man mācīts, - pēc labākajiem kanoniem.” Jautāju, vai tad šefa krēslā nepietrūkst “draiva”? O, nē, bez tā Rafaels nevar! Sestdienās viņš pārtop feldšerī un dodas uz izsaukumiem. 

Sarunas noslēgumā viņš saka:

“Nu, ja es ŠITO nostāvēšu, tad varēšu jebko! Nekas tāds vēsturē vēl nav noticis, nekur nav uzrakstīts, kā jābūt, - mācāmies procesā.”