Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā ar koronavīrusa izaicinājumiem tiks galā ekonomikas, kuras mūs ietekmē, – Vācija un Skandināvija. «Mēs nevaram izolēties pilnībā un domāt – pat ja mēs tiekam galā ar šīm problēmām un citas Eiropas valstis tik ātri netiek galā, ka mēs vienkārši varēsim atsperties,» raidījuma «Pasaule kabatā» intervijā pauda ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

Ņemot vērā, ka Ārlietu ministrija pēdējās dienās ir sākusi diezgan lielu mūsu pilsoņu repatriācijas operāciju ar mērķi atgriezt valstspiederīgos Latvijā, cik tālu sniedzas Ārlietu ministrijas spēja sniegt palīdzību saviem pilsoņiem ārkārtas situācijā šajā laikā? Ko darīt tiem cilvēkiem, kuri kaut kādu apsvērumu dēļ nevar izmantot valsts sniegtās iespējas un ir spiesti palikt tajās valstīs, kurās tie pagaidām uzturas?

Pēc tam kad Latvijas valdība lēma par visu veidu starptautiskās pasažieru satiksmes pārtraukšanu un ļoti daudzas citas Eiropas un pasaules valstis ieviesa ierobežojumus – gan robežu kontroli, gan šo robežu slēgšanu, gan aviosatiksmes pārtraukšanu, ļoti daudz Latvijas valstspiederīgo nonāca ne pārāk apskaužamā situācijā. Piemēram, tie ir cilvēki, kas studē un kas ir bijuši darba braucienos.

Šobrīd laikam varam uzskatīt, ka tā ir lielākā pilsoņu repatriācijas operācija Latvijas vēsturē. 20. martā mums konsulārajā reģistrā bija 4273 šādu gadījumu, un šobrīd ir 2382. Pamatoperācija tiks veikta 27. martā, bet arī pēc tam mēs turpināsim strādāt pie individuālu risinājumu atrašanas. Ir skaidrs, ka pilnīgi visu jūsu minēto iemeslu dēļ – dažādi ierobežojumi, karantīna, satiksmes traucējumi - dažādiem cilvēkiem (īpaši tiem, kuri atrodas ārpus Eiropas Savienības) nav iespējams atgriezties savlaicīgi.

No tāda viedokļa raugoties, skaitļi rāda, ka mēs varam kopā ar Satiksmes ministriju, AirBaltic, pārējām Baltijas valstīm un citām ES valstīm diezgan efektīvi palīdzēt cilvēkiem atgriezties. Tas notiek par viņu pašu līdzekļiem. Šeit nu jāsaka, ka tomēr savi repatriācijas izdevumi ir jāsedz katram. Par to mēs esam arī vienojušies valdībā. Mums ir, protams, valstis (it sevišķi ārpus Eiropas Savienības), kur noteikti šie jautājumi būs jārisina arī pēc 27. marta. Mēs jau pašlaik plānojam reisu no Frankfurtes 30. martā ar cerību, ka ar repatriācijas reisiem no Latīņamerikas, Eiropas, Āzijas vēl cilvēki spēs atlidot. Līdz ar to es domāju, ka mūsu spējas, ņemot vērā apkārt notiekošo haosu, manuprāt, ir adekvātas.

FOTO: LR Ārlietu ministrija

Ko darīt cilvēkiem, kuri nevar atļauties segt repatriācijas izdevumus no privātajiem līdzekļiem? Vai ir apspriestas arī kādas palīdzības programmas?

Nē, šobrīd palīdzības programmas nav. Vēlreiz – mēs ļoti daudz diskutējām par šo jautājumu un tāpēc varbūt vienu brīdi bija pretrunīga informācija, bet salīdzinot citu valstu gadījumus, kur repatriē un pēc tam šos izdevumus atmaksā, mēs tomēr izšķīrāmies par to, ka cilvēkiem (turklāt daudzas aviokompānijas atgriež naudu) repatriācija ir jāsedz pašiem. Tādu līdzekļu budžetā nav, un šobrīd nekādi kompensācijas mehānismi nav paredzēti, un es domāju, ka tas tomēr ir arī taisnīgi pret sabiedrību un pret citiem nodokļu maksātājiem.

Mēs nodrošinām iespēju un nodrošinām maksimālu daudzumu reisu, kā arī informatīvu palīdzību, bet jāsamaksā ir pašiem.

Kā ar riskiem, ka šie repatriētie pilsoņi varētu tālāk izplatīt Covid-19 epidēmiju? Vai Ārlietu ministrija var garantēt, ka šie cilvēki atradīsies karantīnā pēc to atbraukšanas, vai šis ir jautājums tikai par pašu pilsoņu atbildību?

Pirmkārt, Ārlietu ministrijā nestrādā epidemiologi, ārsti un mediķi. Mēs pat šos cilvēkus reāli fiziski neredzam, un Ārlietu ministrijas pamatuzdevums ir sniegt informāciju un nodrošināt maksimālo palīdzību. Mums ir ļoti laba sadarbība ar kolēģiem no Veselības ministrijas. Lidostā, ostā šos cilvēkus sagaida mediķi. Tie, kuriem ir kādi simptomi vai sūdzības, var uzreiz nodot analīzes. Pilnīgi visiem obligāti ir pašizolācija, bet, ja mēs paskatāmies uz vispārējo praksi, tad repatriāciju nodrošina ļoti daudz valstu gan Eiropā, gan pasaulē. Ir speciāli reisi, un katram ir varbūt sava metodoloģija, bet prasīt no Ārlietu ministrijas tai neraksturīgu funkciju laikam būtu absurdi – ar to nodarbojas dienesti, kuri ir attiecīgi tam sagatavoti.

FOTO: LR Ārlietu ministrija

Es domāju, ka tā situācija ar pārbaudēm, ar obligāto deklarāciju aizpildīšanu ir stipri uzlabojusies, bet būsim arī reālisti – neviena karantīna, neviena kaut kāda plaša mēroga represiju darbība nevar aizstāt cilvēku pašu darbību un apzinīgumu. Ja kāds cilvēks vēl nav aptvēris, ka viņu sagaida 14 dienu pašizolācija, lai nesaslimtu pats un neinficētu citus, tad diemžēl jāsaka, ka tādi cilvēki ir noteikti jādeklarē.

Es domāju, ka kaimiņiem un apkārtējiem cilvēkiem ir iespēja ziņot policijai un pret šādiem cilvēkiem ir jāveic arī noteiktas represīvas darbības.

Mēs ar šo vīrusu varam tikt galā tad, ja visi saprotam, kas ir jādara katram pašam un ko dara valsts veselības aizsardzības sistēma. Diemžēl, cik es lasu ziņojumus no citām valstīm un skatos ziņas, šī problēma ar cilvēku apzinīgumu ir pilnīgi visur.

Vai jūs esat apsvēris arī variantu cilvēkus nerepatriēt uz Latviju, bet vienkārši sniegt tiem finansiālu palīdzību turpat uz vietas? Es saprotu, ka situācijas var būt dažādas, bet varbūt izdevīgāk būtu vienkārši pārskaitīt naudu un neradīt liekus Covid-19 izplatības riskus, kuri var rasties no cilvēku iebraukšanas Latvijā?

Pirmkārt, varbūt nesāksim tracināt un nemitīgi baidīt sabiedrību, ka visi, kas iebrauc, ir slimi. To es ik pa brīdim dzirdu gan publiskā telpā, gan sociālajos tīklos. Paskatīsimies uz statistiku. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri atbrauc veseli, un arī ļoti daudzi, kuri saslimst šeit. Otrkārt, mēs neapsvērām finansiālas palīdzības sniegšanu tur uz vietas. Tādu budžeta līdzekļu nav nevienam – Ārlietu ministrijai vēl jo mazāk. Turklāt mēs arī nevaram izvērtēt (sevišķi valstīs ārpus ES, kurās nav Latvijas vēstniecības), kādā veidā mēs varam sniegt šo finansiālo palīdzību.

Mums šobrīd ir vairākas kategorijas, ar ko strādājam. Pirmā kategorija ir tie, kas ir īslaicīgi izbraukuši darba vai studiju braucienos un kuriem patiešām dzīvesvieta ir Latvija, un kuriem patiešām ir jāatgriežas un jāpalīdz atgriezties. Otra kategorija ir tie cilvēki, kas šobrīd atrodas varbūt garākos komandējumos – piemēram, studenti. Viņiem ir pašiem izvēle, vai atgriezties, jo tiem jau stipendijas turpina maksāt, bet mēs nepieciešamības gadījumā tāpat sniedzam repatriācijas palīdzību. Savukārt trešā kategorija ir Eiropā ilgstoši dzīvojošie un strādājošie, kuri drastisko vīrusa apkarošanas pasākumu dēļ ir zaudējuši darbu vai ko citu un cenšas nokļūt atpakaļ pie mums. Tos gan mēs lūdzam pagaidīt, jo viņiem ir gan viņu valsts sociālās apdrošināšanas sistēma, gan, teiksim, dzīvesvieta un iespēja šo pārlaist.

Turpinot par repatriāciju, nesen pie Polijas un Lietuvas robežas norisinājās neliels incidents. Medijos it kā tika ziņots, ka caur Poliju drīkst izbraukt automašīnu kolonna un attiecīgi – Latvijas un Lietuvas iedzīvotāji varētu nokļūt mājās. Tomēr pēdējā brīdī Polija šīs mašīnas atteicās laist. Jūsu preses sekretārs Jānis Beķeris jau minēja, ka Polija esot pārdomājusi, jo mašīnu skaits, kas vēlējies šķērsot robežu, esot bijis ārkārtīgi liels. Vai Ārlietu ministrija var kaut ko darīt, lai šādu situāciju iespējamību mazinātu?

Šī situācija izveidojās brīdī, kad Polijas valdība pieņēma lēmumu slēgt savu sauszemes robežu. 15. martā uz Vācijas-Polijas robežas radās kravas automašīnu sastrēgumi, jo kravas joprojām bija iespējams sūtīt cauri Polijai, bet tur bija ieviesti papildu veselības aizsardzības pasākumi un no Vācijas, Beniluksa valstīm, Čehijas, citām Eiropas valstīm uz Baltiju ceļojošie šoferi pēkšņi atdūrās pret slēgtu robežu.

FOTO: LR Ārlietu ministrija

Mēs ar Baltijas valstu kolēģiem strādājām kopā ar Polijas Ārlietu ministriju un valdību, lūdzot organizēt vai nu koridoru, vai īpašu konvoju, lai vismaz tie, kas ir sapulcējušies uz robežas, varētu tikt cauri. Sākotnēji tika runāts par to, ka varētu vai nu koridora, vai konvoja veidā pilnīgi visu autotransportu izlaist. Mēs arī organizējām informācijas ievākšanu un lūdzām pieteikties cilvēkus, kas stāv uz robežas, lai organizētu un iesniegtu visu informāciju Polijas pusei par šā konvoja vai koridora plānoto aptuveno apjomu.

Tomēr tad Polijas puses pozīcija tika precizēta - autobusi, sākot no 7 pasažieriem un uz augšu, konvoja veidā var tikt cauri. Tāpat cilvēkiem, kas bija gatavi atstāt mašīnas, – paliek viens šoferis, bet pasažieri varēja izmantot dzelzceļa pakalpojumus (tam bija speciāls vilciens). Taču par vieglajām mašīnām Polijas puse teica, ka nevar nodrošināt konvoju - skaits ir par lielu un riski ir par augstu. Tādēļ vieglajām automašīnām mēs organizējām papildu prāmi.

Krīzes situācijā bieži mainās lēmumi – tie tiek precizēti, atcelti. Tāpēc tā arī ir krīzes situācija. Taču šobrīd (nu jau labu laiku) mēs redzam, ka situācija ir normalizējusies gan ar kravas transportu, gan arī vairs vieglās automašīnas nebrauc.

Šobrīd mēs labi saprotam, ka līdz vīrusa pandēmijas apkarošanas beigām, visticamāk, ka šīs robežas paliek slēgtas. Mums vēl kursē prāmis no Liepājas uz Vāciju, kuram ir arī satiksmes ministra atļauja uzņemt pasažierus (nepieciešamības gadījumā). Tā plūsma, manuprāt, ir noregulējusies.

Taisnības labad gan jāsaka, ka haoss, kas izveidojās uz robežas, bija bēdīgi, un tas parāda, ka pilsoņu repatriācija un iedzīvotāju kustība bija tā, kas pašā sākumā kaut kādā mērā iztrūka. Tā nu ir viena mācība visiem.

Tad tagad varam apgalvot, ka situācija ir uzlabojusies un koordinācija ir daudz labāka?

Vispirms, neviena vieglā automašīna Polijas teritoriju šķērsot nedrīkst. Es domāju, ka tas ir tagad visiem skaidrs un tur vairs tās nepulcējas. Saistībā ar kravas plūsmām situācija ir ievērojami uzlabojusies. Ir atvērti robežpunkti, un Polijas puse veicina kravu plūsmu – notiek sevišķas medicīnas pārbaudes, un tā situācija, salīdzinot ar to, kas bija 15., 16. un 17. martā, ir ievērojami uzlabojusies. Tomēr šobrīd nav pilnīgi brīvas iespējas vienkārši šķērsot Polijas robežu (kā tas bija pirms krīzes). Teikt, ka tagad dzīvojam tā, kā dzīvojām pirms mēneša, noteikti nevaram, bet situācija ir uzlabojusies.

Jūs iepriekš minējāt, ka Ārlietu ministrija repatriācijas nodrošināšanā ir sadarbojusies arī ar AilBaltic. Cik ļoti šī kompānija ir bijusi atsaucīga sniegt palīdzību, un kura puse tad īsti noteica konkrētos repatriācijas reisus?

Repatriācijas reisus lūdzam veikt mēs. AirBaltic un satiksmes ministrs mums ir bijuši ļoti atsaucīgi. Šeit es gribu uzslavēt visus – Rīgas lidostu, policiju, Neatliekamās medicīnas palīdzības dienestu. Sadarbība ir tiešām ļoti laba. Tomēr tas algoritms ir tāds – mēs aptuveni pēc konsulārā reģistra datiem, epastiem, telefona zvaniem nosakām, kurā pilsētā un kurā lidostā noteiktā laikā savācas pietiekams cilvēku skaits. Ir arī repatriācijas forma, kuru ir iespējams aizpildīt AirBaltic mājaslapā. Pēc tam mēs šos datus salīdzinām un, redzot pietiekamu plūsmu (tie nav 2-3 cilvēki un nav arī 10), lūdzam AirBaltic organizēt reisus un Satiksmes ministrijai tos atļaut. Attiecīgi mēs brīdinām dienestu, ka tādā un tādā datumā tikos un tikos būs reiss. Pēc tam attiecīgi ir jābūt klāt gan mediķiem, gan visu veidu dienestiem.

FOTO: LR Ārlietu ministrija

Zinu arī vienu piemēru, ka Latvijā tieši pirms starptautisko pasažieru pārvadājumu pārtraukšanas bija ieradies pāris – Latvijas pilsonis un Īrijas pilsone. Tad kad robeža tika slēgta, viņi abi bijuši spiesti palikt šeit. Vai šādā situācijā ārvalstu pilsonim pienākas arī kāda Latvijas valsts palīdzība? Vai arī ir iespējams vērsties tikai pie Īrijas valdības? Kā ar ES spējām sniegt palīdzību?

Principā ir tā, ka šie pilsoņi var atbilstoši visām Eiropas regulām un likumiem uzturēties te arī tālāk. Viņiem var tikt sniegts viss tas pats pakalpojumu grozs, kas var tikt sniegts Latvijas pilsonim jebkurā citā ES dalībvalstī. Ja cilvēks vēlas repatriēties, tad viņam ir jāvēršas attiecīgi Īrijas vēstniecībā, kas ar šiem jautājumiem arī nodarbojas.

Kopumā mums ir bijuši gadījumi un arī Ministru kabineta rīkojumā ir ierakstīts, ka mēs ļaujam humānu apsvērumu dēļ robežas šķērsot gan Latvijas valstij piederīgajiem, gan tiem, kam ir pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Mēs esam skaidrojuši, ka robežas šķērsošana humānu apsvērumu dēļ sevī ietver arī situācijas, kad vīrs vai sieva ir Latvijas valstij piederīgais, otra puse ir kādas citas valsts pilsonis, bet viņi ir oficiāli reģistrējuši savu laulību. Ģimenes var ceļot kopā, un mēs visas problēmas cenšamies arī palīdzēt atrisināt.

Kas attiecas tieši uz šo gadījumu, kad cilvēks vēl pirms visiem liegumiem ir iebraucis Latvijas teritorijā un tagad ir spiests tur palikt, uz viņu kā Eiropas Savienības pilsoni attiecas visas tās pašas tiesības un pienākumi, kas Latvijas pilsonim.

Ja nemaldos, tad komandējumi un starptautiska pieredze ir Ārlietu ministrijas darba neatņemama sastāvdaļa. Šajā kontekstā vēlējos pajautāt, vai jūsu ministrija pati kaut kādā veidā ir nodrošinājusies pret iespējamību, ka darbinieki varētu inficēties ar šo vīrusu? Vai darbinieku vidū tiek ievērotas arī kādas pašizolācijas normas?

Protams. Mums šobrīd lielākā daļa darba tiek organizēta attālinātā režīmā.

Mēs arī specifiski veidojam darbinieku grupas, kas var viena otru nomainīt gadījumā, ja ir jāstrādā klātienē (gadījumā, ja kāds patiešām saslimst ar vīrusu vai ir spiests doties pašizolācijā).

Mēs īstenībā jau faktiski divas nedēļas diezgan daudziem darbiniekam esam lūguši un viņi arī paši saprot, ka ir jāievēro pašizolācija. Neaizmirsīsim, ka šī ir visceļojošākā ministrija un mums faktiski komandējumi beidzās ap 12. martu. Vēl, teiksim, ir cilvēki, kas ir bijuši gan Kanādā, gan Eiropas valstīs (kā to nosaka darba specifika). Liela daļa šo cilvēku strādā attālināti pašizolācijā, un daudzi jau šo procesu drīz būs noslēguši (14 dienas būs pagājušas, ja mēs skaitām no 12. un 13. marta). Tomēr mēs arī esam diezgan daudz investējuši, lai darbinieki varētu pilnvērtīgi strādāt elektroniski arī no mājām, un tas arī faktiski notiek.

FOTO: LR Ārlietu ministrija

Kā ar kapacitāti? Labojiet mani, ja es kļūdos, bet jūs esat aptuveni 500 Centrālajā aparātā un vēl 200 vēstniecībās un pārstāvniecībās. Vai jums pietiek kapacitātes, lai visiem šajā krīzes situācijā palīdzētu un, iespējams, risinātu arī kādus politiskus jautājumus?

Mēs esam aptuveni 300 centrālajā aparātā un 300 pārstāvniecībās. Jā, pietiek kapacitātes. Protams, tad, kad tika pieņemts lēmums par starptautisko pasažieru reisu pārtraukšanu, konsulārās palīdzības telefons karsa, un mēs uzreiz pieslēdzām 6 līnijas un pēc tam vēl 6. Tad ar 12 līnijām un papildu darbiniekiem, brīvprātīgajiem no ministrijas darbinieku vidus, mēs spējām apkalpot cilvēkus. Kā parasti, cilvēki sākotnēji bija ļoti neapmierināti, ka uzreiz nevar sazvanīt un ka viņiem uzreiz nevar iedot precīzu padomu. Saprotu cilvēku izmisumu, bet es ceru, ka arī saprot to, ka ne vienmēr mēs spējam noorientēties strauji mainīgajā vidē.

Saistībā ar konsulārās palīdzības kapacitāti gan Rīgā, gan vēstniecībās bija, protams, ļoti saspringti mirkļi. Sevišķi daudz bija jāstrādā mūsu vēstniecībai Vācijā Polijas-Vācijas robežas situācijas laikā. Daudz strādāja arī vēstniecība Polijā. Tomēr faktiski lielākā daļa diplomātu pēdējo nedēļu visās valstīs, kur mums ir vēstniecības, ir pavadījuši, palīdzot cilvēkiem ar padomu un informāciju. Tas pats notiek arī Rīgā. Turklāt tas neatceļ arī mūsu ikdienas darbu. Jā, komandējumi nenotiek, bet notiek ļoti daudz videokonferenču. Pats esmu bijis vairākās videokonferencēs – Vācijas-Baltijas valstu ārlietu ministri, Ziemeļu-Baltijas valstu ārlietu ministri. Vakar es piedalījos virtuālajā Ministru kabineta sēdē. Kopumā kapacitātes pietiek, mēs strādājam un šobrīd ļoti daudz redzam, ko varam darīt citādāk un varbūt efektīvāk attālināti. Tomēr tajā pašā laikā ir arī lietas, kur ir skaidrs, ka ir jābūt personiskajam kontaktam.

Ja ieskicējam situācijas attīstību nākotnē tīri no starptautiskās dimensijas - vai taisnība, ka Latvijas ekonomiku nevarēsim atvērt pat tad, ja koronavīrusu mūsu valstī izdosies ierobežot? Tīri tikai tāpēc, ka to potenciāli nedarīs mūsu kaimiņvalstis?

Ziniet, es domāju, ka mēs šobrīd redzam tik ļoti daudz dažādu pretrunīgu vērtējumu par to, cik ātri mēs ar vīrusu tiksim galā, kāda ietekme būs uz ekonomiku un tādā garā. Ir tie slavenie trīs burti – V (pēc ļoti strauja krituma sekos ļoti strauja atkopšanās), U (kritums un tad mazlietiņ recesija, un tad viss ies uz augšu), L (kritums un palikšana uz vietas). Mums ir jādomā par to, lai, apkarojot vīrusu, mūsu ekonomika netiktu pilnībā aizslēgta. Tieši tāpēc valdības pieņemtie lēmumi pagaidām balstās uz diviem principiem – efektivitāti un samērīgumu.

FOTO: LR Ārlietu ministrija

Jāatceras, ka mēs savās darbībās balstāmies uz epidemiologu ieteikumiem un, ja tie iesaka slēgt to vai citu ekonomikas nozari, tad mēs to darām, saprotot, ka mūsu interesēs ir izdarīt visu, lai veselības aizsardzības sistēma spētu tikt galā ar milzīgo pārslodzi. Kā būs tālāk, ir tiešām ļoti labs jautājums, jo mēs redzam, ka vēl tieši Eiropā vīruss plosās un uzņem arvien lielākus apgriezienus Amerikas Savienotajās Valstīs. Savukārt par Āziju mums nāk samērā pretrunīgi dati. Vienā vietā tūlīt izskatās, ka dzīve sāks atjaunoties, bet citā vietā pēkšņi nāk otrais vilnis.

Manuprāt, mums šobrīd ir jārēķinās ar laiku, kas ir ilgāks par mūsu kabineta noteikto ārkārtas situācijas laiku.

Visticamāk, ka atbilstoši apstākļiem un reālajai situācijai šie lēmumi būs jāpagarina. Tomēr tad būs jāsaprot, kā tiešām ar šiem izaicinājumiem tiks galā lielās ekonomikas un valstis, kuras mūs ietekmē, – Vācija, Skandināvija. Ar šīm valstīm mums ir daudz ciešas sasaistes rūpniecības jomā.

Es šobrīd teiktu, ka mums ir jāizdara viss, lai mūsu veselības sistēma ar šo izaicinājumu tiktu veiksmīgi galā, un es pagaidām redzu, ka mediķi dara vienkārši neiedomājamu darbu, salīdzinot ar to, kas notiek pavisam netālu. Jo mēs vieglāk izejam cauri šai veselības krīzei, jo vieglāk pēc tam ir atsperties gan sociāli, gan ekonomiski. Es domāju, ka tā gan ir aksioma. Tomēr jebkurā gadījumā nevaram izolēties pilnībā un domāt - pat ja mēs tiekam galā ar šīm problēmām un citas Eiropas valstis tik ātri netiek galā, ka mēs vienkārši varēsim atsperties.

Kā Covid-19 krīze varētu ietekmēt ES iekšējās robežas? Vai tas, kas ir uzcelts pagaidām, varētu kaut kādā veidā arī palikt pēc tam?

Ļoti labs jautājums. Sāksim ar pirmo dimensiju – pasauli. Pirms turpat 20 gadiem notika 11.septembris.

Šis absolūti neiedomājamais terorakts lika domāt par to, ka pasaules aviācija vairs neatkopsies, un bija kompānijas, kuras bankrotēja. Tāpat bija daudz stingrāki drošības mehānismi. Tomēr aviācija atkopās. Es domāju, ka ar šo vīrusu būs tieši tas pats.

Mums šobrīd liekas, ka viss jūk un brūk un vairs nebūs tā, kā agrāk, taču es domāju, ka mēs šo to iemācīsimies. Manuprāt, daudz nopietnāka nozīme starptautiskajā ceļošanā  būs dažādiem prevencijas pasākumiem. Iespējams, cilvēki daudz vairāk ceļos ar sejas maskām un tiks vairāk dezinficētas lidmašīnas. Tomēr es domāju, ka cilvēki eventuāli atsāks ceļot, jo tas ir cilvēku dabā un  digitālie rīki nespēs pilnībā aizstāt tiešu socializēšanos. Es arī ceru, ka šī krīze liks saprast, ka tādām organizācijām kā Pasaules Veselības organizācija (WHO) ir jāpievērš tikpat liela uzmanība kā vienai otrai citai. Gribētos cerēt, ka valstis liks kopā vairāk resursu un pūliņu, lai pētītu šāda veida vīrusu un efektīvi apmainītos ar labākām ierobežošanas praksēm.

FOTO: LR Ārlietu ministrija

Otrā dimensija – Eiropa. Veselības politika tomēr ir dalībvalstu kompetence. Tā nav Eiropas Savienības kompetence (kā, piemēram, ārējās tirdzniecības organizēšana, konkurences regulēšana vai vēl vesela rinda). Tā ir daļēji problēma un daļēji arī varbūt lieta, par ko būs jādomā. Pagaidām ir jautājums, cik daudz mēs būsim gatavi šobrīd diskutēt par kopēju budžeta ieguldījumu Eiropas Savienības pūliņos attīstīt gan medicīnas pētniecību, gan dažāda veida slimību kontroles pasākumus Eiropas līmenī, kur var būt atkal informācijas apmaiņa. Katrā gadījumā pagaidām ir pierādījies tas, ka spējam daudz labāk koordinēties pilsoņu repatriācijas jautājumos, taču mums ļoti ir pietrūcis koordinācijas robežu šķērsošanā. Turklāt vienā otrā gadījumā aizkavējas kritiskais aprīkojums un reaģenti. Šur tur pat ir mēģinājumi rekvizēt šīs Covid-19 apkarošanai vajadzīgās preces.

Paldies par interviju!

Paldies!