Bēgšana no koronavīrusa astrofiziķim beidzas ar degunā iesprūdušiem magnētiem

Magnēti. Ilustratīvs attēls

FOTO: pixabay.com

Austrāliešu astrofiziķis Daniels Rīrdons centās izgudrot ierīci, kas neļautu pieskarties savai sejai, tomēr beigās attapās slimnīcā ar magnētiem degunā. 

Melburnas Universitātes pētnieks strādāja pie ierīces, kas izdod skaņas signālu, ja cilvēks grasās pieskarties savai sejai. Lai arī izgudrojums ir atjautīgs un šajā laikā, kad pieskaršanās sejai var nozīmēt tūlītēju infekciju ar jauno koronavīrusu, būtu īpaši noderīgs, tomēr zinātniekam nepaveicās. 

27 gadus vecais astrofiziķis, kurš studē pulsārus un gravitācijas viļņus, atklāja, ka bija pamatīgi nogarlaikojies pašizolācijā, tāpēc centās sevi izklaidēt ar četriem spēcīgiem neodīma magnētiem. 

“Man ir dažas elektroniskās iekārtas, tomēr pavisam nav pieredzes ķēžu un lietu veidošanā. Man bija ierīces, kas uztver magnētisko lauku, tāpēc es domāju - ja izveidotu ķēdi, kas uztvertu magnētisko lauku, un ap rokām valkātu magnētus, tad, pietuvinot rokas sejai, varētu iedarbināt trauksmi. Neliela garlaicība izolācijā lika man tā domāt," viņš stāstīja izdevumam “The Guardian". 

Tiesa, akadēmiķis saprata, ka elektronikas daļas, kas viņam bija, dara tieši pretējo, proti, veido ķēdi, kad magnētiskā lauka nav tuvumā. 

“Es nejauši izgudroju ap kaklu apliekamu ierīci, kas nemitīgi zvana, ja vien tu nepietuvini sejai roku. Pēc šīs idejas atmešanas es joprojām garlaikojos un turpināju spēlēties ar magnētiem. Piekabināju magnētus pie ausīm un pie nāsīm. Kad to izdarīju, magnēts degunā ieskrēja visai ātri," stāstīja zinātnieks. 

Rīrdons stāstīja, ka divus magnētus viņš ievietoja deguna iekšpusē un divus ārpusē. Kad viņš aizvāca magnētus no deguna ārpuses, abi iekšpusē esošie magnēti salipa kopā. Par nelaimi, pētniekam radās ideja izmantot atlikušos magnētus, lai dabūtu salipušos magnētus ārā no deguna. 

“Tajā brīdī mana partnere, kura strādā slimnīcā, sāka smieties par mani. Es mēģināju izvilkt magnētus no deguna, tomēr deguna apakšā ir izcilnis, kuram grūti tikt pāri. Pēc 20 minūtēm mocīšanās es nolēmu problēmu risināt ar Google palīdzību un atradu stāstu par 11 gadus vecu zēnu, kuram bija tieši tāda pati problēma. Atrisinājums slēpās vēl vairāk magnētos, kas jāliek klāt degunam no ārpuses. Cenšoties atbrīvoties no magnētiem, man pazuda tvēriens, un beigās viens magnēts palika manā kreisajā nāsī, bet otrs labajā. Tajā brīdī man beidzās magnēti," turpināja Rīrdons. 

Pirms došanās uz slimnīcu Rīrdons centās magnētus no deguna izvilkt arī ar knaiblēm, tomēr tās no degunā esošajiem magnētiem magnetizējās.  

“Katru reizi, kad degunam pietuvināju knaibles, magnēti tiecās to virzienā. Tas bija nedaudz sāpīgi. Partnere aizveda mani uz slimnīcu, kur viņa strādā, jo gribēja, lai visi viņas kolēģi var par mani pasmieties. Ārstam arī tas likās smieklīgi, jo viņš situācijā uzreiz vainoja pašizolāciju un garlaicību.” 

Slimnīcā divi ārsti, izmantojot atsāpinošu līdzekli, manuāli izvilka magnētus no pacienta deguna. 

Astrofiziķis pēc tam paziņoja, ka metīs mieru tālākiem eksperimentiem ar magnētiem un labāk atradīs citu veidu, kā izvairīties no sejas aiztikšanas un garlaicības kliedēšanas mājās. 

“Patiesībā es padaru daudz darba. Strādāt attālināti nav nemaz tik slikti. Mēs arī remontējam māju, es būvēju plauktus un mēbeles," beigās piemetināja Rīrdons. 

Uz augšu