Ir gandrīz deviņi vakarā. Irina atslēdz savas privātmājas durvis un ātrā solī dodas uz guļamistabu. Tur viņa nometas ceļos ikonas priekšā un sastingst. Ja neskaita suni, trīs kaķus un zivtiņas akvārijā, jau divus mēnešus Irina lielajā mājā dzīvo viena pati. Viņas ģimene - vīrs un meita - ir devusies bēgļu gaitās tālāk prom no Doņeckas pievārtē notiekošā kara. 

Pirms divām stundām Irina vēl bija savā skaistumkopšanas salonā Doņeckā, kad pēdējā kliente pavēstīja viņai šausminošos jaunumus par Malaizijas pasažieru lidmašīnas MH17 notriekšanu virs Ukrainas teritorijas. Irina ir kosmetoloģe, viņas dzīve pārsvarā ir pagājusi sieviešu kolektīvā un ir saistīta ar rūpēm par skaistu ādu, lūpām un matiem. Netālu notiekošais karš viņai līdz šim likās pārāk tāls, bet jaunumi par notriekto lidmašīnu lika asinīm sastingt dzīslās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kliente stāstīja par Ukrainas armijas vainu noziegumā. MH17 atlūzas un cilvēku ķermeņu daļas no desmit kilometru augstuma ir nokritušas pusstundas brauciena attālumā no Irinas mājām, bojā ir gājuši visi lidmašīnas pasažieri, kopā 298 cilvēki. Irinai bija ļoti jāsaņemas, lai pabeigtu klientei pigmenta balināšanas procedūru.

Nebūdama īpaši ticīga un nezinot nevienu pašu lūgšanu, Irina tagad jau pusstundu uz ceļiem ikonas priekšā atkārto vienu un to pašu: - Lūdzu, lai tā nav Ukraina! Lūdzu, lai tā nav Ukraina!

Pirmīt, kad Irina klientei jautāja, kurā televīzijas kanālā viņa uzzinājusi par notriekto lidmašīnu, tā atbildēja, ka skatoties tikai Krievijas kanālus. Tas Irinai nav liels pārsteigums - Donbasā lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo Krievijas informatīvajā zonā. Zinot Kremļa propagandas melus, Irinai vēl ir cerība, ka ziņas par Ukrainas vainu lidmašīnas notriekšanā nav taisnība. 

Irina beidzot pieceļas kājās un ar drebošām rokām dodas pie datora, lai uzzinātu, ko vēsta masu mediji.  Šovakar viņas apziņā vietu atrod trula apskaidrība, ka bruņotais konflikts Doņeckas pievārtē ir īsts, nežēlīgs liela mēroga karš, kas nekur nepazudīs tāpat vien. Viņas dzimtajā rajonā atrodas tādi ieroči, ar kuriem var notriekt pat lidmašīnas daudzu kilometru augstumā. Šī doma stindzina Irinas prātu.

Pirms ģimene devās prom, viņa sevi un vīru pārliecināja, ka nedrīkst atstāt nepieskatītu māju ar lielo pagalmu, puķu dobēm, gurķiem un tomātiem siltumnīcā. Ir pagājuši četri mēneši, kopš nemiernieki pārņēma kontroli pār Doņecku, Luhansku un citām Austrumukrainas pilsētām. Ukraina paziņoja par pretterorisma operāciju sākšanu un sāka pilsētu atbrīvošanu. Likās - vēl nedaudz un tad jau viss beigsies, viss atgriezīsies normālās sliedēs. 

Palikusi viena, Irina vairs nebaiļojas par ģimeni. Ja ir risks, tad tas attiecas tikai uz viņu pašu. No nesen atbrīvotās Slavjanskas puses Doņeckai tuvojas Ukrainas armija, un Irina ar kādu savu kosmētikas salona klienti nolemj braukt tai pretī, nodibināt kontaktus un piegādāt palīdzību. Savējie atrodas tikai pāris desmitu kilometru attālumā no Irinas mājām. Lai piekļūtu viņiem, ir jāizkļūst cauri separātistu blokposteņiem un jāapbrauc apokaliptiska paskata uzspridzinātais dzelzceļa tilts, pār kuru joprojām karājas kravas vilciena sastāvs - vagoni un naftas cisternas.

FOTO: Scanpix/ Dmitry Lovesky

Pirmā tikšanās ar Ukrainas armijniekiem nav tāda, kādu Irina bija to iedomājusies. Karavīri ar sievietēm sarunās neielaižas - ja grib palīdzēt, lai izkrāmē atvesto, bet uzreiz jādodas prom. Bet abas sievietes ar jaunu palīdzības kravu atgriežas jau nākamajā dienā. Un arī aiznākamajā. Draudzenei pat rodas doma, ka viņas varētu braukt divreiz dienā. Pārmaiņus ar Irinas auto un draudzenes auto viņas karavīriem ved augļus, dārzeņus, kamuflāžas tērpus, medikamentus un citādas pirmās nepieciešamības preces. Drīz karavīri sadraudzējas ar sievietēm, stāsta par savām vajadzībām un lūdz sagādāt viņiem konkrētas lietas. Lai spētu samaksāt par pirkumiem, Irina Doņeckā vāc ziedojumus. Lai atskaitītos ziedotājiem, kopā ar karavīriem veic fotofiksācijas ar nogādāto palīdzību. 

Irina, Ukrainas armijas karavīri un sagādātā palīdzība

FOTO: No privātā arhīva

Viņas dzimtajā pilsētā daudzi zina, ka Irina palīdz Ukrainas armijai. Pie aptiekas durvīm viņu satiek kāda kaimiņiene un interesējas, kāpēc Irinai rokās tik liels maiss ar zālēm. Irina neslēpj, ka tas viss tiks nogādāts Ukrainas karavīriem. Neskatoties uz to, ka Doņeckā pamazām izgaist normāla dzīve, Irina vēl neapzinās, ka vajadzētu būt piesardzīgākai. Irinai šķiet, ka visi grib Doņeckas atbrīvošanu. Kas tur var būt bīstams, ja Ukrainas pilsoņi palīdz paši savai armijai? Tāds sievišķais skatījums uz karu - viss būs labi, ja rīkojas pareizi. Dzīve būs taisnīga, jo tu jau neko sliktu nedari. 

Tuvojas vasaras beigas, ir pagājis pusotrs mēnesis, kopš Irina sāka palīdzības vešanu armijai. Doņeckā viss kļūst arvien briesmīgāk un briesmīgāk. Kaut arī pilsēta ir Ukrainas armijas aplenkta un tās tuvumā notiek kaujas, Irinai sāk parādīties pirmās aizdomas, ka ukraiņiem neizdosies atbrīvot Doņecku. Separātisti pilsētā ir ieviesuši komandantstundu, pilsētas dzīve naktīs ir apstājusies. Tie, kuri pārkāpj noteikumus, tiek izģērbti līdz apakšveļai un tādā paskatā karstajā vasaras saulē ir spiesti rakt tranšejas separātistiem. Pilsētas centrā notiek smagas autoavārijas, kuras izraisa kaujinieki alkohola reibumā. Viņi ar ieročiem rokās draud cietušajiem, bet milicijas, pie kā vērsties pēc palīdzības, vairs nav.  

Arvien vairāk proukrainisko iedzīvotāju dodas bēgļu gaitās prom no Doņeckas. Arī Irinas vīra kolēģis, kurš pirms došanās uz Mariupoli ir piestājis pie Irinas mājas. Viņš solās nogādāt Irinas vīram sievas sūtītās paciņas. Starp nosūtāmajām mantām Irina ievieto arī planšeti, kurā viņa glabā visas savas fotogrāfijas no tikšanās reizēm ar ukraiņu armijniekiem. Nedrošā situācija pilsētā ir padarījusi viņu bažīgu, un Irinai šķiet, ka šos pierādījumus būtu labāk izdabūt ārā no okupētās teritorijas. 

Pēdējā kontrolpunktā pie izbraukšanas no okupētās teritorijas vīra kolēģim neiztur nervi un viņš cenšas izbraukt, nereaģējot uz aicinājumu apstāties. Tas viņam neizdodas, un viņš tagad tiek pakļauts bargai nopratināšanai. Bailēs no nošaušanas viņš kaujiniekiem atklāj, ka mašīnā viņam ir ukropovkas Irinas Dovhaņas mantas un viņam ir vērtīga informācija par Irinas sadarbošanos ar Ukrainas armiju un arī to, ka viņa savā mājas pagrabā slēpj ukraiņu karavīrus.

GŪSTĀ

Jasinovataja ir Doņeckas piepilsēta. Pilsēta ir iegrimusi klusumā. Daudzas mājas šeit ir cietušas apšaudēs, citas - pamestas tukšas, cilvēku palicis mazāk. Irina, ģērbusies treniņbiksēs, krekliņā un iešļūcenēs, rušinās dārzā, kad izdzird mājas otrā pusē braucam automašīnu. 

- Paskat, mašīna! - viņa nodomā. 

Tad viņa saklausa vēl vienu mašīnu, kas tuvojas mājai no otras puses. Auto apstājas tieši pie Irinas pagalma vārtiem. Šajā brīdī viņa saprot, ka ir slikti.

No mašīnas izkāpj vairāki vīrieši armijas formās un, daudz nedomājot, sāk ar automātu laidēm dauzīt vārtus.

Saprotot, ka nav, kur likties, Irina pieceļas no dobes un iet atvērt vārtus. Vārtiem atveroties, viņa saņem spēcīgu sitienu ar automāta laidi pa plecu, tad bez jebkādām runām viņai galvā tiek uzmaukts maiss, bet rokas stingri savilktas aiz muguras un saslēgtas rokudzelžos. Vīrieši iemet Irinu mašīnā, bet paši dodas uz māju. No viņu sarunām Irina noprot, ka kaujinieki ir gatavi konfrontācijai ar it kā Irinas mājā noslēptiem ukraiņu karavīriem. Vienatnē paiet aptuveni pusstunda. Kaujinieki atgriežas, izrauj Irinu no mašīnas, ieved viņu mājā un noņem no galvas maisu. Irina ierauga savu viesistabas grīdu piekrāmētu ar vairākām mantu kaudzēm. No sienas noplēstu televizoru, vīra un meitas datoriem, Vācijā iegādāto galda piederumu komplektu, piekrāmētām somām ar dažādām mantām un daudz ko citu. Kaujinieki ir arī atraduši seifu, un viņiem no Irinas ir vajadzīgs kods tā atvēršanai. Seifā viņi ierauga dolārus un gaiseni un ir priecīgi par atradumu. 

Jasinovatajas milicijas iecirknis. Šeit kaujinieki ir ierīkojuši štābu. Pie ēkas piebrauc automašīnas, un no vienas no tām tiek izrauta Irina ar maisu galvā un joprojām aiz muguras saķēdētām rokām. Viņa ir ietīta lielā Ukrainas karogā, kuru kaujinieki atrada Irinas mājā. Spēcīgu roku vadīta, viņa iet sev nezināmā virzienā un dzird kliedzošu un ņirdzošu vīriešu balsis sev visapkārt. Viņa tiek vesta cauri vīriešu pūlim. Neredzamas rokas lien zem viņas biksēm, rauj nost drēbes, ķer aiz krūtīm. Irina jūt iestājamies absolūtu bezpalīdzības un šoka stāvokli.  Sagūstītāji viņu ieved milicijas ēkā un ieslēdz kamerā. Irinai ļoti sāp saķēdētās rokas, galvā vēl joprojām ir maiss, un viņa neko neredz. Bet viņa dzird, kā blakus kamerā kāds kliedz. 

Kamerā viņa pavada vairākas stundas, līdz tiek izvesta ārā no ēkas un atkal iesēdināta mašīnā. Pa ceļam uz auto viņa tiek atkal izvesta cauri vīriešu ierindai, kuri apgramsta Irinu. 

Doņeckas pilsētas administrācijas ēka. Agrāk pavasarī nemiernieki ieņēma šo ēku, sabūvēja ap to riepu barikādes un ierīkoja tur sev štābu. 29. maijā ēku aplenca kāds cits militārais grupējums - šoreiz labi bruņoti karavīri ar “Vostok” bataljona atpazīšanas zīmēm un Georga lentītēm izrotātiem ieročiem un uniformām. Koku pavēņos sasēdušu ziņkārīgo pilsētas iedzīvotāju priekšā viņi bruņotā operācijā izsvēpēja no administrācijas ēkas iepriekšējo nemiernieku grupējumu un ievācās tur paši. Plaši pazīstamā Krievijas militārās struktūras - “Vostok” bataljona parādīšanās Doņeckā izraisīja jaunus jautājumus par Maskavas lomu šajā konfliktā. “Vostok” bataljons, kuru 1999. gadā dibināja čečenu karavadonis Sulims Jamadajevs, piedalījās Čečenijas otrajā karā, 2008. gadā Dienvidosetijā palīdzēja prokrieviskajiem separātistiem Krievijas-Gruzijas karā. Tagad bataljona komandieris ir bijušais Ukrainas slepenā dienesta vadītājs Aleksandrs Hodokovskis un tas ir ieradies Doņeckā. 

Irina tagad ir pieķēdēta pie radiatoriem “Vostok” bataljona štābā un gatavojas nāvei.

Viņa tiek nežēlīgi pratināta, sista, spīdzināta. Ik pa brīdim viņai atnāk pakaļ un viņa tiek aizvesta uz nopratināšanas telpu. Pirmās nopratināšanas veic vietējie Donbasa ukraiņi - prokrieviskie separātisti. Nopratināšanas ir mokoši garas, pratinātāji ir labi informēti par Irinu. Viņi zina Irinas skaistumkopšanas salona adresi un prasa: vai tur tiek glabāta nauda? Joprojām ietītu karogā, viņi Irinu ved uz turieni. Kamēr notiek salona pārmeklēšana, Irina, sarga pieskatīta, stāv mājas pagalmā, kur notiekošajā noskatās trīs ziņkārīgas kaimiņienes. Jaunākā no viņām nāk pie Irinas, sāk kliegt un spārdīt viņu. 

- Man tevis nav žēl ne drusciņas! - viņa kliedz Irinai sejā. Kaujinieks, kas pieskata Irinu, neiejaucas.

- Man nav vajadzīga tava žēlastība, - atbild Irina un par to saņem vairākus sitienus no sievietes. 

- Ko mums ar šo ukropovku iesākt? - sievietēm jautā kaujinieks. Kāda cita bilst, ka varbūt jau pietiks un jālaiž vaļā.

Pirms prombraukšanas sitēja no kaujiniekiem saņem balvu - Irinas salona atslēgas. 

Vairākas nopratināšanas veic jauns ukraiņu milicis ar iesauku Opers. Viņa īstais vārds ir Artjoms, un viņam patīk parunāties ar pazemoto Irinu. Viņš stāsta par savu sievu un diviem maziem bērniem, kurus aizvedis uz Astrahaņu drošībā. - Tu domā, viņiem tur ir labi? - viņš jautā Irinai un tad turpina: - Sieva man visu laiku stāsta, ka viņi nevienam tur nav vajadzīgi. Sieva grib atgriezties Doņeckā. Bet es nevaru atvest viņus uz šejieni, jo te no katra stūra uz viņiem skatīsies tādi kā tu, - viņš baksta Irinu. 

Kādā reizē Artjoms izvelk šļirci un stāsta, ka tūlīt Irinai ielaidīs vēnā patiesības serumu. Pēc tā viņa izstāstīšot visu - vārdus un adreses visiem tiem, kuri ar Irinu kopā palīdzēja ukraiņu armijai. Pēc tam viņa gan palikšot par dārzeni. Viņi grib uzzināt adresi draudzenei, ar kuru Irina kopā veda palīdzību armijai. Irina mēģina glābties un uz dullo nosauc kādu adresi. Uz brīdi ir miers, bet pēc kāda laika kaujinieki atgriežas pārskaitušies. Viņi sit Irinu, un tad Artjoms nolemj nopratināšanu uzticēt osetīniem no Putina Alanu bataljona (Ала́ны Путина)*. 

Nopratināšanā kaujiniekus interesē divas lietas - nauda, ko varētu izspiest no Irinas un viņas radiniekiem, un to cilvēku saraksts, kuri ziedoja naudu palīdzības vākšanai Ukrainas armijai. Pie viņiem tagad ir Irinas planšete ar visām fotogrāfijām un arī ziedotās naudas summas, kuras kopā saskaitījuši viņi brīnās. 

- Trīs tūkstoši dolāru, tāda nauda! Kāpēc ukropiem, ne mums? Tu taču esi doņeckiete, dzimusi Donbasā! 

Viņus izbrīna, ka Donbasā var atrast Ukrainai lojālus pilsoņus.

Par vienu vienīgu bildi vien, kur Irina ir redzama pozējam pie Ukrainas armijniekiem, viņiem esot tiesības viņu nošaut. Par Donbasa un sava reģiona nodevību. Bet vēl ne, jo tiek gaidīta biedru atgriešanās no Ilovaiskas kaujas, kuriem Irina noderēs seksuālai atslodzei. Vai Irina var iedomāties, kā izskatīsies viņas dzimumorgāni, kad tai pāri būs pārgājuši 200 cilvēki? - viņi jautā Irinai.

Smacējoša bezcerība pārņem Irinu. Savu spīdzinātāju acīs viņa nav nedz sieviete, nedz cilvēks. - Pret saviem dārza augiem es izturos ar lielāku cieņu un jūtām, - izmisumā caur Irinas galvu skrien domas. Bailes un sāpes ir pārdzīvojamas, bet tas, ka nevari paļauties ne uz kādām cilvēciskām jūtām, ir šausmīga dzīves pieredze. 

Irinas meitai ir tikai 15 gadi. Viņa drīz būs tajā vecumā, kad sāks satikties ar puišiem, atradīs sev vīru, dibinās ģimeni, bet Irinas nebūs blakus. Viņa nevarēs palīdzēt meitai ar padomiem. Irina taču apsolīja vīram, ka viņi kopā sagaidīs vecumdienas. Irina domās lūdz ģimenei piedošanu par savu muļķīgo neuzmanību.

Kaujinieki stāsta par plāniem uzfilmēt Irinas izvarošanas video, pēc kura noskatīšanās viņas vīrs rāpus atrāpošot no Mariupoles uz Doņecku ar naudas žūksni zobos un lūgs pārtraukt sievas mocīšanu. Irina klusībā lūdzas, lai izdotos sagaidīt nāvi kaut cik cilvēka cienīgi.

STABS

24. augustā - Ukrainas neatkarības dienā - Doņeckā notiek karagūstekņu parāde. Tieši tajā pašā dienā, kad Ukrainas prezidents Petro Porošenko Kijevā uzrunā tautu, separātisti ielās izved sagūstītos ukraiņu karagūstekņus. Ar aiz muguras sasietām rokām un nodurtām galvām pa Doņeckas ielām virzās nožēlojama paskata gūstekņu kolonna. Cits klibodams, cits ar apsaitētu galvu, kāds vienkārši treniņtērpā. Viņus pavada bruņoti kaujinieki, nomērķējuši pret viņiem bajonetes un kalašņikovus, dažiem pavadās līdzi vācu aitu suņi. Procesijai aiz muguras brauc smagās mašīnas ar ūdens cisternām un skalo asfaltu, pa kuru tikko ir gājuši gūstekņi. Kā simbolu tam, ka pa Doņeckas ielām ir gājuši netīrie ukraiņi. 

Ielu malās ir sapulcējušies cilvēku tūkstoši, kas noskatās gājienā. Gaisu piepilda svilpieni un gūstekņiem adresēti lamuvārdi. Aktīvākie laužas cauri apsargiem, spļauj un sper gūstekņiem. No rēcošā pūļa procesijas virzienā lido dažādi priekšmeti. Virs galvām paceltas daudzas rokas, kas filmē gājienu, citiem rokās Krievijas, pašpasludināto Doņeckas un Luhanskas tautas republiku karogi. Daži tālāk stāvošie uz pleciem sev uzsēdinājuši sievietes. Doņeckas centrālajā laukumā - Ļeņina laukumā apskatei ir izliktas kara trofejas - sašautā Ukrainas armijas bruņutehnika. Notiekošais tiek translēts Krievijas televīzijas tiešraidē. 

Karagūstekņu parāde Doņeckā

FOTO: SCANPIX

Nākamajā dienā pēc gūstekņu parādes pa Doņeckas centru brauc amerikāņu žurnālists Endrjū Krāmers un brazīliešu fotogrāfs Mauricio Lima. Viņi atgriežas no intervijas ar vienu no separātistu komandieriem. Izkļuvuši cauri osetīnu kontrolētajam blokpostenim “Motelis” (par godu blakus esošajai viesnīcai), viņi pamana īpatnēju ainu - kādu Ukrainas karogā ietītu sievieti, kas stāv pie staba ielas malā, un baru cilvēku ap viņu. Viņi apstādina mašīnu un dodas staba virzienā, kur paveras baiss skats. Sieviete ir ietīta lielā Ukrainas karogā, galvā viņai ir stīpiņa ar radziņiem Ukrainas karoga krāsās. Rokās tur plakātu ar uzrakstu “VIŅA NOGALINA MŪSU BĒRNUS. SLEPKAVU AĢENTS“. Kāds kaukāziešu izcelsmes kaujinieks ar granātām pie jostas ir nomērķējis savu ieroci pret sievieti un imitē viņas nošaušanu. Apkārt stāvošie fotografējas kopā ar izmisušo sievieti, spļauj, spārda un apsaukā viņu. Blokpostenim cauri braucošie cilvēki tiek aicināti izkāpt no mašīnām, doties pie sievietes un piedalīties viņas publiskajā sodīšanā.   

Mauricio Lima neuzkrītoši uzņem dažas fotogrāfijas, un abi žurnālisti ātri dodas atpakaļ uz mašīnu. Viņi abi ir redzējuši daudz briesmīgu Doņeckā notiekošu ainu, bet tikko redzētais viņus ir satriecis. Endrjū Krāmers telefonā uzspiež tikko intervētā kaujinieku komandiera palīga telefona numuru. Jau pēc dažām minūtēm pie blokposteņa piebrauc kāda automašīna, no kuras izkāpj “Vostok” kaujinieki un brīdi runā ar osetīnu kontrolētā “Moteļa” blokposteņa kaujiniekiem. Tad atbraucēji savāc sievieti un aizbrauc. Tagad neapmierinātie osetīni nāk uz žurnālistu mašīnu un liek viņiem izkāpt - viņiem ir zināms, kas zvanīja un pauda bažas par Irinas pazemošanu. Pēc aptuveni 15 minūšu ilgas dokumentu pārbaudes, nopratināšanas un mantu kratīšanas žurnālisti tiek atlaisti. 

Nākamajā dienā pasaules medijus pāršalc Limas uzņemtā fotogrāfija. Tajā ir redzamas divas sievietes un vīrietis. Vienai no viņām - nomocītai, sitiena gaidās sarāvušamies un ietītai Ukrainas karogā, pa kājstarpi sper otra. Fonā stāvošais vīrietis armijas formā un ar automātu rokās noskatās notiekošajā un neiejaucas.  

ATBRĪVOŠANA

Šī ir Irinas piektā diena gūstā. Viņa atkal ir pieķēdēta pie radiatora. Kopš publiskās pazemošanas pie staba Doņeckas centrā ir pagājušas divas dienas. Tad visi, kas vien vēlējās, Irinu apspļaudīja, apmētāja ar tomātiem, spārdīja, sita. Kāds čečenu kaujinieks solīja Irinai ar automātu sašaut ceļgalus, cits - bārdainis ar zelta zobiem un iesauku Babajs - visu priekšā čamdīja Irinas krūtis un paziņoja, ka viņa ir second hand. Esot nederīga tradicionālajam seksam. Visas šīs dienas ar pārtraukumiem kaujinieki ir situši un spārdījuši Irinu. Viņa sāpēs ir locījusies uz grīdas mocītāju priekšā, bet viņi smējās, vilka viņai nost bikses un jautāja, vai viņa labāk gribētu mutē vai dibenā? Tās bija dzīvnieciskas bailes, no kurām Irina nekur nevarēja dēties. Šķita, ka tās ilgst bezgalīgi. Irinas ķermenis bija tā sasists, ka bija neiespējami sameklēt tādu vietiņu, kas apguļoties nesāpētu. Naktīs, kad viņa iemiga, pie viņas klusiņām pielavījās apsargs un ar lāzeru spīdināja acīs. Uztrūkusies no miega, Irina nesaprašanā skatījās sarkanajā starā, un viņai šķita, ka tas šauj tieši smadzenēs. Tumsā iegrimušo zāli piepildīja Irinas šausmu kliedzieni. 

Kad ap pusnakti viņai atnāk pakaļ, Irina ir pārliecināta, ka tagad viņa tiks atdota grupveida izvarošanai. Viņa tiek vesta lejā pa tumšajām kāpnēm un mēģina pieķerties pie visa, kur iespējams, un izmisumā kliedz. 

- Aizveries, kuce, tev laikam ir paveicies! - Irinai uzbļauj viens no vedējiem. 

Viņi izved Irinu cauri kādam pagalmam un ieved cilvēku pilnā telpā. Visi te ir armijnieki, bet blakus durvīm Irina pamana arī vairākus, kuriem galvā ir ķiveres, bet mugurā bruņuvestes ar uzrakstu PRESS. 

Pie galda sēž “Vostok” komandieris Aleksandrs Hodokovskis. Viņš skatās uz Irinu, kura stāv visu priekšā un dreb tā, ka ceļi milzīgā ātrumā sitas kopā. Komandieris prasa Irinai: vai viņa kaujinieki ir situši viņu? Saņēmis apstiprinājumu, viņš prasa pierādījumus. Irina novelk zemāk treniņbikses, un visiem atklājas ar brūcēm un zilumiem noklātās Irinas kājas. Hodokovskis grib zināt: kurš devis pavēli sist? Irina saka, ka nezina, komandieris ceļas kājās, atspiežas pret galdu un uzstājas ar runu, kurā sanākušajiem stāsta, ka šī sieviete nav ienaidnieks, bet gan apmaldījusies avs, kuru nevajadzēja sist, bet gan pārmācīt. Doņeckas republikas fundaments tiks uzbūvēts uz šādām ideālistēm kā Irina. 

Irina stāv un klausās ar vēl joprojām neprātīgi trīcošām kājām. Pēc runas Hodokovskis pasniedz Irinai viņas automašīnas atslēgas, un viņa tiek aizvesta uz blakus istabu parakstīt apliecinājumu. Šajā dokumentā Irina ar parakstu apliecina, ka viņai ir atdots viss viņas īpašums un viņai nav nekādu pretenziju pret kaujiniekiem. Turpat pie galda sēž viņas spīdzinātājs Artjoms un stāsta Irinai, ka viņa vēl nav brīva. Bez “Vostok” Doņeckā ir vēl citi bataljoni, kuri viens otram nepakļaujas. Viņš uz lapiņas uzraksta savu telefona numuru un sniedz Irinai. Ja ievajadzēsies palīdzību. 

Žurnālisti ved Irinu uz “Ramada” viesnīcu Doņeckā, kur uzturas ārzemju mediju pārstāvji. Viņa sēž mašīnas aizmugurējā sēdeklī starp diviem žurnālistiem un jūt, kā smird viņas vairākas dienas nemazgātās, netīrās drēbes, un Irinai ir kauns. Žurnālisti ir sarūpējuši Irinai istabiņu, kur viņai pārlaist atlikušo nakts daļu līdz rītam, kad viņi visi dosies ārā no okupētās teritorijas uz Mariupoli. Ir jau nakts, kad viesnīcā ierodas Hodokovskis ar vēlmi pavakariņot kopā ar Irinu un žurnālistiem. Tā nu viesnīcas restorānā pie galda sēž Irina, vairāki žurnālisti un Hodokovskis. Visi, izņemot Irinu, parunājas par šo un to un paēd vakariņas. Irina neko daudz nerunā, vienkārši sēž pie galda, iespējams, dīvainākajās savas dzīves vakariņās.

Vēl vēlāk, kad Hodokovskis ir prom un visi ir izklīduši pa savām istabiņām, Irina nokāpj lejā reģistratūrā un palūdz telefonu. Viņa izvelk no kabatas Artjoma zīmīti un uzspiež viņa numuru.

- Artjom, tu saproti, tu man esi parādā? Man vajag savākt suni no mājas, palīdzi!

Pēc 20 minūtēm pie viesnīcas Irinas automašīnā piebrauc Artjoms un vēl viens, kuram pie formas uzraksts Komars. Irina atstāj reģistratūrā zīmīti amerikāņu žurnālistam Endrjū Krāmeram, dodas ārā no viesnīcas un iesēžas mašīnā. Nakts melnumā auto izbrauc no Doņeckas virzienā uz Jasinovataju. 

Ir agrs rīts. Irina iet cauri savai mājai, no kuras kaujinieki viņu nolaupīja pirms piecām dienām. Šo skatu viņa atcerēsies visu mūžu. Pagalmā mētājas meitas drēbes, māja ir izlaupīta praktiski tukša - virtuvē ir pazudusi sadzīves tehnika, citās istabās lielā gulta, paklāji. Uz grīdas mētājas tukšas kumodes atvilktnes, tukšas pudeles un izlietotas šļirces. Viņas uzticīgais suns, piecas dienas neēdis, ir sagaidījis savu saimnieci. Arī divi no trim kaķiem. 

- Kā es varēšu dzīvot tālāk? - Irina jautā Artjomam, klimstot pa savu māju. Viņš neatbild.

Savākusi mājdzīvniekus, Irina sēžas atpakaļ mašīnā, un viņi brauc atpakaļ uz Doņecku. 

- Irina, jūs esat dīvaina sieviete, - noskaities saka Endrjū Krāmers, kad Irina atgriežas pie viesnīcas.  Žurnālistu bariņš jau ilgāku laiku stāv pie busiņa viesnīcas priekšā un gaida Irinas atgriešanos. Ir agrs rīts, un pēc plāna viņiem kopā ar Irinu bija jābūt jau ceļā uz Mariupoli - ārā no separātistu okupētās teritorijas.

Artjoms un Komars pavada Irinu līdz pēdējam separātistu blokpostenim. Tālāk mašīnā Irina paliek viena kopā ar suni un kaķiem. Viņiem pa priekšu brauc žurnālistu busiņš. Abas mašīnas iebrauc ukraiņu kontrolētajā teritorijā, tālumā ir dzirdami lādiņu sprādzieni. Saule jau sāk cepināt - mašīnā kļūst karsts, smakojošais suns nemitīgi mēģina ierāpties saimniecei klēpī. Irinu pārņem slikta dūša un vājums - pēdējo piecu dienu laikā viņa ir ēdusi vien zupu viesnīcas restorānā pirms dažām stundām. Šo pusotras stundas garo ceļu uz Mariuopoli Irina atcerēsies kā pašu briesmīgāko savā mūžā. Viņa divas reizes gandrīz zaudē samaņu un ir spiesta piestāt ceļa malā, lai atgūtos. Žurnālisti lec ārā no busiņa un mēģina viņai palīdzēt saņemties. 

Mariupoles nomalē ceļa malā Irinu gaida vīrs. Pirms dažām stundām viņa vīram zvanīja no reģistratūras žurnālistu viesnīcā Doņeckā, bet neko daudz nespēja parunāt. Tikai raudāt klausulē. Viņa apstājas aiz vīra mašīnas, viņš nāk pretī viņai, bet Irinai nav spēka izkāpt. 

Žurnālisti, nodevuši Irinu vīram, dodas tālāk. Kopš tās reizes Irina viņus vairs nav redzējusi. 

POST SCRIPTUM

Vairākus gadus vēlāk Irina no saviem bijušajiem kaimiņiem Jasinovatajā uzzināja, ka dažas dienas pēc viņas sagūstīšanas tuvākais kaimiņš sētā starp viņu īpašumiem izzāģēja caurumu, Irinas verandā izsita logu un ar ķerru uz savu māju pārveda Irinas mēbeles. Tagad, sešus gadus vēlāk, Irinas mājā dzīvo ar ukrainieti precējies korejietis Nikolajs Dons, kurš ar ģimeni tur ievācās 2014. gada novembrī. Dona sociālajos tīklos publicētajās fotogrāfijās viņa atpazīst savu māju - fotogrāfija ar motociklu ir uzņemta viņas pagalmā, viņa vecākā meita dzīvo Irinas meitas istabā. Dona meita arī apmeklē to pašu skolu, kurā mācījās Irinas meita. Irinai ir informācija, ka jau gadu Dons atrodas apcietinājumā par laupīšanas laikā izdarītu slepkavību. Viņa sieva karo separātistu rindās pret Ukrainas armiju.   

Irinas īpašumā dzīvojošā Nikolaja Dona ģimene

FOTO: no sociālajiem tīkliem

Sieviete, kura par Irinas sišanu no kaujiniekiem saņēma balvu - Irinas skaistumkopšanas salona atslēgas, no turienes ir iznesusi visas mēbeles un aparatūru. 

Sadarbībā ar nevalstisko organizāciju “Миротворець”, kas pēta noziegumus pret Ukrainas  nacionālo drošību, mieru, un cilvēkiem, Irina ir pavadījusi daudz laika internetā, pētot kaujinieku publiski pieejamās fotogrāfijas un atpazīstot daļu no viņiem.  

Pirms diviem gadiem kopā ar palīdzības grupu “Pilsoniskās iniciatīvas centrs” Irina piedalījās dokumentu iesniegšanā Starptautiskajai Hāgas tiesai par 175 sagūstīto Ukrainas pilsoņu gadījumiem. Irinai tagad ir 59 gadi, un viņa nav pārliecināta, vai savas dzīves laikā kādreiz sagaidīs tiesu un notiesājošus spriedumus par šiem noziegumiem.

Karogs, kurā Irina bija ietīta gūsta laikā, tagad ir Nacionālā Ukrainas muzeja eksponāts. 

Irina Dovhaņa

FOTO: Jānis Vingris

* Čečenijā 2004. - 2005. gadā notika masveida aresti un tika piespriesti lieli cietumsodi. Gan ieslodzītajiem, gan atbrīvotajiem pēc ieslodzījuma beigām ir jānopelna tiesības atgriezties Čečenijā. Karošana Ukrainā Putina Alanu bataljona (Ала́ны Путина) rindās ir viens no veidiem, kā to izdarīt.

Piezīmes: notikuma gaita tika rekonstruēta sarunās ar Irinu Dovhaņu un Endrjū Krāmeru