Vācijas izdevniecība "Dienacht Publishing" laidusi klajā Arņa Balčus fotogrāmatu "Myself, Friends, Lovers and Others" ("Es, draugi, mīļākie un citi"), kurā iekļautas vairāk nekā simts fotogrāfijas, kas lielākoties tapušas laikā starp 2000. un 2004. gadu. Tā ir intīma un drosmīga ikdienas dokumentācija, kas tagad kļuvusi par veselas paaudzes portretu. Kāds noskaņojums valdīja gadu tūkstoša sākumā, kādi bija jaunieši toreiz un tagad? Aicināju talantīgo fotogrāfu uz nelielu attālinātu sarunu. 

Grāmata veiksmīgi izdota, taču acīmredzot iecerētā svinīgā prezentācija ar draugiem un viesiem, arī grāmatas varoņiem - frizieri Pēru Bogomazovu, stilisti Danu Dombrovsku, dzejniekiem Kārli Vērdiņu, Pēteri Dragunu u.c. - nav šajā pandēmijas laikā iespējama. Vai nav žēl un kā pats jūties šajā dīvainajā sociālās distancēšanās laikā?   

Ir žēl, bet kopumā jūtos labi. Es daudz staigāju un fotografēju, cenšos dokumentēt vides izmaiņas šajā laikā. Cilvēkus, protams, šobrīd fotografēt ir daudz grūtāk, bet reizēm tomēr sanāk. Esmu no tiem, kas šajā izaicinājumā mēģina saskatīt pozitīvos aspektus.

Ko fotogrāfijās redzamie tā laika jaunieši tev teikuši par jauno grāmatu, kādas pirmās atsauksmes? 

Nav bijusi iespēja satikt, daudzi vēl galarezultātu nav redzējuši. Pēram patika. Toties daži šodienas jaunieši jau izteikuši komplimentus.

FOTO: publicitātes

Pats esi teicis, ka laikā, kad tapa šīs fotogrāfijas, cilvēki mazāk sevi apzinājās kameras priekšā. Kad notika lūzums, kad sākās selfiju trakums un kā tas ietekmēja mūsu prāta stāvokli?

Lūzums noteikti bija Instagram un telefona kamera, kas deva iespēju uzņemt selfijus. Un tas mainīja izpratni par to, kas un kā jāfotografē, sākot ar noteiktām pozām un estētiku, lai iegūtu laikus, un beidzot ar krūšu galu un intimitātes cenzūru. Tas viss ir izveidojis noteiktu rāmi jeb standartus, pēc kuriem tiek radītas vairums fotogrāfiju sociālajos tīklos. Sekas tam, protams, ir liela vienveidība tajos attēlos, ko mēs ikdienā caurskatām, paši radām un šērojam.

Grāmatā redzamie jaunieši ir tavi laikabiedri, vai ne? Kāds ir aptuveni vidējais vecums? Vai pieskaitījāt toreiz sevi kādai subkultūrai, un kas vispār nodarbināja jūsu prātus?

Tie tolaik bija plus mīnus vienaudži, agrīnie 20. Neesmu pārliecināts, ka tolaik sevi apzinājos kā daļu no kādas subkultūras, es vienkārši fotografēju. Taču, protams, varētu teikt, ka man pārsvarā apkārt bija radošas personas, bet vai tāpēc tā ir subkultūra - var jau būt.

Foto no Arņa Balčus grāmatas "Es, draugi, mīļākie un citi" ("Myself, Friends, Lovers and Others")

FOTO: Arnis Balčus

Nu, deviņdesmitajos jaunieši dalījās pa subkultūru grupiņām - metālisti, reperi, britpoperi utt. Šodien robežas ir izplūdušas. Tāpēc jautāju, jo fotogrāfijās attēlotais laika posms - gadu tūkstoša sākums, vēl bija tāda kā deviņdesmito atbalss.

Tādā gadījumā varu teikt, ka biju starp subkultūrām.

Mūzikas ziņā noteikti biju indie boy, bet man vienmēr bijušas problēmas iekļauties kaut kādos grupējumos vai kolektīvos, savā ziņā esmu bijis autsaiders starp autsaideriem.

Iespējams, ka tieši tāpēc man bija fotogrāfija, kas palīdzēja iekļauties, un tāpēc it kā biju visur iekšā, bet reizē vēroju no malas. Bet svarīgi arī neaizmirst, ka tas, ko mēs šodien redzam fotogrāfijās, tā ir mana pasaule, mana vīzija, kur nav skaidras robežas starp fantāziju un realitāti.

Fotogrāfijās ir daudz kailuma, Rīgas mikrorajonu dzīvokļu kolorīts, vēl deviņdesmito gadu elpa, interjers... Pastāsti: kā veidoji fotogrāfiju atlasi?

​Man jau bija atlase jeb sērijas kodols, kas jau daudzus gadus kalpo kā pamatmateriāls šai sērijai, kad tā tikusi izstādīta. Taču es gāju cauri arī veciem negatīviem, atlasīju attēlus, kas nekad nav rādīti. Pēc tam kopēju mazas bildītes, līmēju uz sienas, tad kombinēju pa pāriem utt, līdz beigās atlasījās kodols - ap 150 bilžu. Grāmatā ir 109. Lai arī šī nav foto sērija, kur ir klasisks naratīvs, grāmatu tomēr caurvij noskaņa un, strādājot pie atlases, es domāju par tādiem kopējā stāstījuma elementiem kā dramaturģija, secīgums, kaut kāds nosacīts atrisinājums. Līdz ar to arī emocionālā gamma ir plaša - sākot no dzīvespriecīga pacēluma, beidzot ar bēdām un izmisumu. Tāpat man bija svarīgi, lai līdzās intimitātei parādās arī sociālais fons.

Kādā intervijā minēji, ka vienu bildi tomēr tev palūdza nepublicēt. Vai vari par to pastāstīt detalizētāk?

Labāk ne, bet nekas sensacionāls tur nav.

Labi, pastāsti par fotogrāfiju tehnisko pusi. Tas viss ir tapis no filmiņām, vai ne?

Jā, viss bildēts ar Olympus Mju II analogo ziepjutrauku.

Kāds ir tavas autoritātes Latvijas fotogrāfijā? 

Deviņdesmitajos mācījos pie Andreja Granta, viņš noteikti arī bija un joprojām ir lielākā autoritāte.

Nesen Latvijas Mākslas muzejs sāka iepirkt Latvijas fotogrāfijas klasiķu fotogrāfijas, arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) sāk veidot kolekciju topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam. Kur tu pats sevi redzi šajā kultūrvides ainavā?

Manu sēriju "Amnēzija" savulaik nopirka ABLV banka, kas veidoja topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekciju. Kur tā ir tagad, nezinu. Par LNMM laikam jau jāsaka, ka varētu būt arī sliktāk, tāpēc labi, ka vismaz dažu autoru atsevišķi darbi ir to kolekcijā. Šai kontekstā gan ir pilnīgi skaidrs, ka fotogrāmata ir viens no labākajiem veidiem, kā saglabāt fotogrāfa mantojumu, it īpaši, ja grāmata nav vienkārši darbu katalogs, bet autonoms mākslas objekts.

FOTO: publicitātes

Vai seko līdzi fotogrāfiju cenām pašmāju mākslas tirgū? Izsolēs? Pats esmu novērojis, ka mākslas kolekcionāri ir diezgan konservatīvi, galvenokārt dod priekšroku glezniecībai, grafikai, porcelānam. Retu reizi izsolēs parādās kāds Gunāra Bindes, Jāņa Gleizda darbs... 

Nesekoju. Fotogrāfija īsti nav šādu pašmāju izsoļu redzeslokā, pēc tās nav pieprasījuma.

Dokumentālists Ivars Zviedris ir sācis veidot filmu par aktuālo situāciju valstī, aicina cilvēkus iesūtīt savu Covid-19 pieredzi. Ja visa šī mājās sēdēšana un pašizolācija ievilksies, kāds ir tavs plāns? 

Domāju, ka ievilksies. Galvenā problēma, ka nevar būt pasākumi, tas tiešā veidā ietekmē gan manu žurnālu ("Foto Kvartāls" - aut. piezīme), gan festivālu ("Rīgas fotomēnesis"), bet skaidrs, ka publiskie pasākumi būs paši pēdējie, ko atļaus, jo tajos inficēties ir vislielākais risks. Es turpināšu fotografēt un meklēt veidus, kā uzlabot dzīves kvalitāti, jo šajā laikā deģenerēties ir ļoti liels risks.

Ja tev būtu jāizvēlas trīs vai pat viena fotogrāfija no šīs grāmatas, tāds kā koncentrāts, kura tā būtu?

Teorētiski varētu būt tās, kas uz grāmatas vāka, bet tā nav, tām ir cita funkcija. Grūti izvēlēties, bet viena, manuprāt, ikoniska bilde ir "Pašportrets ar Andu, Rīga, 2002", tā arī tikusi izmantota plakātos un katalogos. 

Arnis Balčus "Pašportrets ar Andu, Rīga, 2002"

FOTO: Arnis Balčus

500 eksemplāros izdoto grāmatu ar autora parakstu var pasūtināt Balčus mājas lapā, tā tiks piegādāta pa pastu vai pa tiešo uz pastkastīti. Vēlāk grāmata būs pieejama arī grāmatnīcās Rīgā un ārzemēs.

Grāmatas izdošana bija iespējama, pateicoties pūļa finansēšanas kampaņai Kickstarter platformā.

Par fotogrāfu

Arnis Balčus studējis Latvijas Universitātē un Vestminsteras Universitātē Londonā. 2016. gada beigās iznāca Balčus iepriekšējā grāmata "Victory Park", kuras centrā bija pretrunīgais Uzvaras parks Rīgā. Savos pēdējo gadu fotoprojektos Balčus pēta Latvijas identitāti, vēsturi, padomju mantojumu, latviešu un krievu attiecības un nacionālismu. Balčus ir fotogrāfijas medija "Foto Kvartāls" galvenais redaktors un festivāla "Rīgas fotomēnesis" direktors.