/nginx/o/2020/04/07/13044389t1h0fb5.jpg)
Itālijā, kas ir pašreizējais Covid-19 epidēmijas epicentrs, mirstība no jaunā koronavīrusa izraisītās slimības marta beigās bija 11%. Savukārt, piemēram, Vācijā no Covid-19 mirst vien aptuveni 1% inficēto. Ķīnā, kur vīrusa epidēmija sākās, mirstība bija 4%, bet zemākais mirstības līmenis pasaulē fiksēts Izraēlā - vien 0,35%. Lielbritānijas raidsabiedrība BBC pēta, kāpēc mirstības līmenis dažādās pasaules valstīs ir tik krasi atšķirīgs.
Šīs atšķirības lielā mērā skaidrojamas arī ar to, ka valstīm ir dažāda pieeja vīrusa upuru uzskaitē.
Zināmu sajukumu rada apstāklis, ka Covid-19 kontekstā eksistē divi dažādi mirstības līmeņi.
Viena grupa ir mirušie cilvēki, kuriem bijis apstiprināts pozitīvs Covid-19 tests, tātad ārsti ir pārliecināti, ka pacienta nāve ir inficēšanās sekas.
Savukārt otra grupa ir pacienti, kuri ir miruši, bet kuriem vīruss nav bijis oficiāli apstiprināts, tomēr ir aizdomas, ka viņi slimojuši ar Covid-19. Tas nozīmē, ka šīs grupas mirstības līmenis ir vairāk uzskatāms par aplēsēm.
Lai labāk saprastu atšķirības starp abām grupām, eksperti min piemēru - 100 cilvēki inficējas ar Covid-19.
Desmit no viņiem slimība norisinās smagi, un viņi tiek nogādāti slimnīcā, kur viņiem tiek veikts Covid-19 tests, kas izrādās pozitīvs. Savukārt pārējiem 90 cilvēkiem tests netiek veikts vispār.
Viens no desmit slimnīcā ievietotajiem pacientiem nomirst, bet 99 pārējie izdzīvo.
Tādējādi rodas situācija, ka mirstības līmenis grupā, kur vīrusa klātbūtne ir oficiāli apstiprināta ir viens cilvēks no desmit jeb 10%. Savukārt mirstības līmenis no visiem saslimušajiem ir viens cilvēks no simts, kas veido mirstības līmeni vien 1% apmērā.
Tas nozīmē, ka mirstības līmeņa atšķirības dažādās valstīs galvenokārt ir skaidrojamas ar atšķirībām vīrusa testu veikšanas apmēros un sistemātiskumā.
Atšķirības dažādu valstu statistikas datos rada arī tas, kas tieši tiek uzskatīts par Covid-19 nāves gadījumu.
Tam vajadzētu būt salīdzinoši vienkārši - ja mirst pacients, kuram apstiprināta inficēšanās ar jauno vīrusu, tad ir pamats uzskatīt, ka viņš miris no Covid-19.
Tomēr bieži ir vērojama situācija, kad pacientam ir bijušas citas nopietnas veselības problēmas, kuras Covid-19 ir tikai saasinājis. Tāpat iespējama arī situācija, kad ar Covid-19 inficējies pacients nomirst, piemēram, no asinsizplūduma smadzenēs vai vēža.
Tas rada zināmus sarežģījumus pacienta faktiskā nāves cēloņa noteikšanā.
Eksperti uzsver, ka epidēmiju laikā ir vērojama tendence, ka ārsti sarežģītus gadījumus mēdz vairāk uzskatīt par attiecīgas epidēmijas tiešu rezultātu, tādējādi rodas situācija, kad statistikas dati var izrādīties drūmāki par reālo situāciju.
Iespējami precīzākās statistikas apkopošanai un analizēšanai ir nepieciešams ilgs laiks - šobrīd veselības aprūpes speciālistu galvenās rūpes visā pasaulē ir saistītas ar pacientu ārstēšanu, tāpēc uz rūpīgu situācijas analīzi var nākties vēl kādu laiku pagaidīt.
