Pēc krīzes viss būs mazliet savādāk. Mēs aizvien vairāk digitalizēsimies; darba devēji pārdomās, vai vērts īrēt dārgus birojus pilsētas centrā, ja var strādāt attālināti, sabiedrības atbalstu gūs cilvēku izsekošana; uzplaiksnīs nacionālais sentiments; ļaužu pilnāka būs Latvijas Nacionālā bibliotēka, pieaugs finansējums veselības aprūpei, un vēl mēs sapratīsim, ka eksistē draudi, kuriem neesam gatavi. Tā sarunā ar TVNET pēckrīzes dzīves scenārijus iezīmē Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorijas līdzīpašnieks un vecākais analītiķis Roberts Ķīlis.

SARS, MERS, Ebola, pirms tam Spāņu gripa, buboņu mēris un tā tālāk. Epidēmijas un pandēmijas pasaules vēsturē nav nekas jauns. Ja koronavīruss SARS-CoV-2 izplatītos kaut kur tālu, lokālā teritorijā, visticamāk, mēs tam īpašu uzmanību nepievērstu un “paslaucītu zem paklāja”. Bet šoreiz situācija ir vēsturē nepieredzēta - notikumi attīstās strauji, jāpielāgojas zibenīgi. Kas šajā krīzē ir specifiskais, kam jāpievērš uzmanība?

Specifiskais šajā gadījumā ir tas, ka nav vakcīnas. Otrs: valstis reaģē ar novēlošanos un tām nav lielas rezerves. Latvijā  griķus ieveda no Polijas, jo tie kādā brīdī bija izpirkti. Arī cilvēki nav raduši uzkrāt rezerves. Turklāt šī situācija var ievilkties gana ilga, bet noteikumi ir masīvi, līdz šim nepieredzēti, sākot ar sejas maskām, dezinfekciju, ķermeņa temperatūras mērīšanu, ieejot iestādēs, jebkādu pasākumu pārtraukšanu. Nekad šādu iemeslu dēļ nav pārcelta olimpiāde.

 “Lido” ir ciet, un tas ir skandalozi.

Kopš koronakrīzes Latvijā pagājis nepilns mēnesis. Vai iezīmējas jauni sociāli fenomeni? 

Satrauc tas, ka nav zināms, kā notikumi virzīsies tālāk. Mana meita, kas mācās Aberdīnā, pirms mēneša teica: “Ai, nekas pie mums nenotiek.” Tagad viņa ir satraukta par notiekošo, tātad nepilnu četru nedēļu laikā  ir mainījusi domas. Tas, ka cilvēki tik strauji maina viedokli un priekšstatus, ir kaut kas nebijis un liecina par to, cik viss ir nopietni. Lai gan, vēsi skatoties uz statistiku… Nepilni 600 saslimušo - tas ir skaudri, bet nav ļoti daudz.  Ja vīruss izplatīsies tādā tempā, saslimušo skaits varbūt varētu uzkāpt līdz 1000. Lielākais satraukums ir par to, ka nav zāļu, ar ko ārstēt un apturēt slimību, kā arī par to, ka vīruss varētu mutēt.  Šādā gadījumā ir bažas, ka nelīdzētu arī radītā vakcīna. Man liekas, ka visvairāk cilvēkus satrauc neziņa, ne vien par vīrusu - kā tas attīstīsies, bet kas notiks darba vidē, attiecībās, visās dzīves jomās. 

Mobilo sakaru operatori izseko cilvēkus, kuriem jāatrodas 14 dienu karantīnā. Viņus pārbauda policija, kaimiņi ziņo par pārkāpumiem. Par to, ka īslaicīgie noteikumi nākotnē var kļūt par dzīves sastāvdaļu, paverot durvis totālai pilsoņu izsekošanai ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību, kas attīstās milzu ātrumā, raksta izraēliešu futurologs Juvals Noa Harari. Vai pēc šī “sociālā eksperimenta” mēs turpināsim dzīvot pastiprinātas kontroles apstākļos? 

Ja, ejot Londonā pa ielu, paceļam galvu, redzam daudz kameru. Londona, iespējams, ir visvairāk filmētā pilsēta pasaulē, un tā ir milzīga. Cilvēku izsekošana dažādos veidos, tostarp ar digitāliem līdzekļiem, notiek jau kādu laiku.

Manuprāt, koronavīrusa krīze var veicināt sabiedrības atbalstu cilvēku izsekošanai, bet noteikti to neizraisa.

Izsekošana turpinātos arī citos apstākļos, bet jautājums ir par tempu, kas var pieaugt, ja tuvākajā laikā neradīs vakcīnu. Ir arī lietas, kas runā pretim izsekošanai, - ir slēgti teātri, bāri, spēļu zāles, veikali, sporta zāles. Cilvēkus nepieņem pat Minesotas programmā, jo ir karantīna. Līdz ar to cilvēku neatrašanās sabiedriskās vietās apgrūtina izsekošanu. Turpmāk cilvēki aizvien vairāk orientēsies uz sakaru veidošanu un darījumu kārtošanu digitālā vidē - biznesa, izglītības, finanšu jomā. Mainīsies viss, kas saistīts ar darbu, - jau šobrīd daudzi uzdod jautājumu, vai viņiem vajadzīgs biznesa ofiss, ja var strādāt attālināti. Virtuālā vidē notiek sapulces, diskusijas, attālināti strādā mediji, un tas ir reāls sociāls fenomens. 2008. gadā no visiem finanšu darījumiem digitāli bija 10%, bet 2019. gadā jau 60%, un šis process turpināsies. Darījumi ar skaidru naudu ies mazumā.

Vai mainīsies attiecības ar tuviniekiem, draugiem un paaudžu starpā?

Šobrīd vēl grūti pateikt, bet ārkārtas situācijas laikā komunikācija ir virtuāla, nevis fiziska.

Mainās arī romantiskās un seksuālās attiecības, jo cilvēki nevar aiziet uz bāru vai teātri, iespējas ir sašaurinājušās.

Var pastaigāties gar jūras malu, bet tās ir nopietnas izmaiņas. Ja Lieldienās nevar aiziet uz baznīcu - tas ir kaut kas! Cilvēki atrodas mājās un vairāk pasūta pārtiku, nebrauc ceļojumos. Vai jaunais dzīvesveids kļūs par paradumu? Visticamāk, ka ne. Būtiskākais jautājums nav par Covid-19 statistiku, bet bailēm no nezināmā. Valdības un privātfirmas iegulda milzu līdzekļus, lai atrastu medikamentus, bet tas neuzmundrina.

Ņemot par pamatu iepriekšējo epidēmiju datus psihiskās veselības jomā, psihiatrs Māris Taube prognozē, ka krīzes ietekmē saasināsies psihiskās slimības, būs depresijas, trauksmes sajūta, miega traucējumi, arī pašnāvības. Kādu, jūsuprāt, ietekmi notiekošais  atstās uz cilvēku garīgo labsajūtu?

Ir sens socioloģisks arguments: ja cilvēki ir vieni - un daudziem vienatnē jāpavada 14 dienas -, pašnāvību risks pieaug. Sociologs Emīls Dirkheims 1897. gadā grāmatā “Pašnāvība” raksta par to, kāpēc cilvēki izdara pašnāvību, un viens no cēloņiem saistīts ar sociālajiem kontaktiem -  ja cilvēks ir viens, viņam nav mijiedarbības ar citiem cilvēkiem, ir lielāka varbūtība, ka viņu piemeklēs suicidālas domas.

Jau pieminētais Juvals Noa Harari runā par to, ka īslaicīga karantīna ir vajadzīga, lai apturētu vīrusu, bet ilglaicīga izolācija novedīs pie ekonomikas kraha, nenodrošinot aizsardzību pret infekcijas slimībām. Kā pretindi epidēmijai viņš piedāvā nevis segregāciju, bet sadarbību valstu starpā. 

Cilvēki ir spējīgi pielāgoties, un šī spēja mums palīdzēs - pagaidām nezināmā veidā. Kamēr nav risinājuma cīņai ar Covid-19, valstis lieto dažādu politiku, lai ierobežotu kontaktus, tomēr iespēja, ka eskalēsies negācijas, ir vērā ņemams scenārijs, un tas var nozīmēt nepatīkamas lietas. Kādam varbūt tas, ka sabiedriskajā transportā uz krēsliem ir uzlīmēti krusti, šķiet vienkārša detaļa, bet patiesībā tas ir kaut kas nopietns. Es domāju, ka noteikti jāveic aktīvs sociāls, psiholoģisks un psihiatrisks pētījums, lai saprastu, kā cilvēkiem palīdzēt.

Ziņas jau nedēļām līdzinās šausmu trillerim. Medijos, sociālajos tīklos - visur ir tikai koronavīruss. Kā tolerēt masīvo informatīvo spiedienu?

Informācija par Covid-19 piedzīvos inflāciju - cilvēki vienkārši to vairs nepatērēs, jo piegriezīsies.

Pēc jūsu domām, cik ilgi Covid-19 krīze varētu turpināties?

Iespējams, līdz 2021. gada februārim, kad sāks lietot vakcīnu.

Bet kas notiks ar ekonomiku, cilvēku dzīvi?

Nosacījumus mainīs, jo vasarā nevar būt tik stingri ierobežojumi. Pretējā gadījumā būs citi procesi, iespējams, protesti, kas liks pārskatīt noteikumus. Es nedomāju, ka ārkārtas situācija ar līdzšinējiem noteikumiem turpināsies ilgāk par maija beigām, - kaut kādā formātā dzīve atjaunosies.

Publiskais sektors tāpēc ir publiskais, ka palīdz cilvēkiem šādās situācijās.

Ja nepalīdzēs, būs dumpis, jo cilvēki nevar sakravāt čemodānu un doties projām.

Tomēr tas, ar kādiem zaudējumiem un ieguvumiem iziesim no krīzes, būs atkarīgs no situācijas Eiropā un visā pasaulē.

Sabiedrība digitalizēsies, un tas kļūs par sabiedriski akceptētu normu. Ir jāuztraucas tiem, kam pieder ēkas ar birojiem. Mēs redzēsim pilnāku Latvijas Nacionālo bibliotēku un kopstrādāšanas vietas, ko cilvēki izmantos intensīvāk. Darba organizācija galvenokārt būs saistīta ar projektiem. Būtiski lielāks būs veselības aprūpes finansējums, jo cilvēki sapratīs, ka ir jāiegulda veselībā. Uz dažiem gadiem uzplaiksnīs nacionālais sentiments, bet globalizāciju tas neapturēs.

Kas ir pozitīvais koronavīrusa stāstā?

Izaicinājums visu zinošajai cilvēcei, un tas ir pozitīvi.

Krīze mācīs, ka ir draudi, kuriem neesam gatavi, liekot pārdomāt, kā sagatavoties šādām lietām. Šī krīze ir citāda - tā nav saistīta ar finanšu krahu vai militāru konfliktu, un pasaules iedzīvotāji saprot, ka ne valstis, ne sabiedrības nav gatavas tam, kas notiek saistībā ar vīrusu.            

Daži pētnieki spriež, ka šo pandēmiju mēs zināmā mērā varam uztvert kā ”treniņu” rīcībai ekstremālā situācijā, jo teorētiski nākotnē nav izslēgti arī nāvējošāku infekciju draudi, piemēram, ja slimību pārnēsātu putni, kuriem robežas nevar slēgt.

Manā izpratnē uzbrukums ir ne tik daudz no vīrusa, kā no tā, kādā veidā valstis reaģē - tas ir lielākais drauds cilvēkiem. Šobrīd mēs rīkojamies tā, kā jārīkojas, un argumenti liekas ticami, bet ir skaudri atcelt centralizētos eksāmenus, pārcelt olimpiādi, dziesmusvētkus.

Ir valstis, kas riskē un neievieš tik striktus nosacījumus…

Tas būs kā tests, kas nākotnē rādīs, kā kura valsts izies no krīzes. Tāds normāls sociālais eksperiments.