Saprotams, ka dzīve pēc vīrusa Covid-19 uzliesmojuma noslēguma nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija līdz šim. Mainīsies cilvēku ikdiena, pilsētas un arī mājokļi. Tomēr šī nav pirmā pandēmija vēsturē. Tās jau iepriekš ir radikāli ietekmējušas cilvēku ikdienas kārtību.
19. gadsimta beigās cilvēki cits pēc cita slimoja ar tuberkulozi, kas tolaik bija nāvējoša slimība, kuras ietvaros tika ieviesti vairāki regulējumi cilvēku ikdienā, vēsta portāls “Smithsonian”.
1890. gadā Ņujorkas veselības departaments izstrādāja iespaidīgu kampaņu “Karš pret tuberkulozi” ar mērķi samazināt slimības izplatību sabiedrībā. Tolaik kampaņa aicināja cilvēkus nedzert no vienas glāzes ar svešiem cilvēkiem, nespļaut uz ietvēm, sabiedriskajā transportā, uz sabiedrisko ēku grīdām un citur, bet gan kabatlakatiņos. Pirms tam cilvēki pie dzērienu automāta lietoja visi vienu un to pašu glāzi un spļāva uz ielām, bet šī kampaņa ieviesa izmaiņas, kas ir ietekmējušas arī mūsdienu sabiedrības normas.
Taču šīs bija sīkākās pārmaiņas cilvēku uzvedībā – būtiskāk tuberkuloze ietekmēja pilsētnieku tīrību. Portāls “Smithsonian” apgalvo, ka 19. gadsimtā cilvēki ASV lielākajās pilsētās dzīvoja ārkārtīgi netīrīgi – uz ielām mēdza mest atkritumus un turpat iztukšoja naktspodiņus, kuru saturu pēcāk uz tuvāko ostu aizslaucīja īpaši nakts strādnieki. Mūsdienām pilnīgi nepieņemama, bet tolaik normāla situācija bija beigti zirgi pilsētu ielās – Ņujorkā smaga dzīvnieka ķermeni cilvēki nemaz necentās aizvākt vai apglabāt, tāpēc tie ielās gulēja, līdz sadalījās un strādnieki tos varēja pienācīgi aprakt, stāsta Kolumbijas universitātes profesors Deivids Rozners.
Taču, kad pilsētās viļņveidīgi plosījās tuberkuloze, holēra vai pēcāk jau tīfs, iedzīvotāji sāka saskatīt pilsētas tīrības un sabiedrības veselības korelāciju. Pilsētu pašvaldības izstrādāja speciālas atkritumu likvidācijas normas un noteikumus, lielākajās pilsētās radīja pazemes kanalizācijas sistēmas, dzeramā ūdens krātuvēs uzstādīja īpašas smilšu filtrācijas sistēmas un hlora attīrīšanas iekārtas.
Līdz ar izmaiņām pilsētā cilvēki daudz nopietnāk pievērsās mazmājiņām. Pirms tuberkulozes uzliesmojuma izlīdzējās ar sauso tualeti, naktspodiņu un sabiedriskajām tualetēm, bet slimība veicināja samērā nesen izgudroto “slapjo” tualetes podu noietu. Tolaik, 1891. gadā, amerikānis Tomass Krapers radīja uzlabotu noskalojamā tualetes poda modeli, kuru jau varēja savienot ar tā laika kanalizācijas sistēmām, un tie bija saprātīgā cenā, lai podus varētu uzstādīt pilsētu dzīvokļos.
Slimība arī radikāli mainīja arī mājokļu arhitektūru – 19. gadsimta ārsti secināja, ka laba ventilācija un svaigs gaiss uzlabo cilvēka veselību, tāpēc mājām tika būvēti plašāki logi ievērojami lielākā skaitā, nekā bija ierasts pirms tam. Stādīja arī parkus, kur pilsētniekiem pavadīt laiku svaigā gaisā.
Savukārt 1910. gadā, kad pasauli iekaroja pirmie kinoteātri, sabiedrības veselības uzņēmumu aicināti, filmu veidotāji izstrādāja pirmās reklāmas pasaulē, kas filmu skatītājus informēja par tuberkulozes un poliomielīta profilaksi un inficēšanās riskiem. Pēcāk tā kļuva par veselības organizāciju standarta rīcību slimību uzliesmojumos, proti, iedzīvotāji tika informēti ar izglītojoša satura reklāmām medijos.
