Vai tiešām citās valstīs lidostas ar termokamerām kontrolē emocijas? (13)

“Manuprāt, normālā valstī jau sen vajadzēja būt sakārtotai enter-exit [tullk. ieejas-izejas] sistēmai ar attiecīgiem automātiskiem vārtiem, ar digitālo datu vākšanu, tur vajadzēja būt termokamerām, kuras spēj kontrolēt ne tikai cilvēku temperatūru, bet arī emocijas. Tie ir pieejami rīki, kas ir šobrīd,” raidījumā Delfi TV ar Jāni Domburu, kritizējot neizdarīto lidostā saistībā ar jaunā koronavīrusa pandēmijas izraisīto krīzi, stāstīja iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV LV). Viņš minēja, ka tas ir noderīgi, lai pieķertu cilvēkus, kas, šķērsojot robežu, veic prettiesiskas darbības.

No Ģirģena teiktā izriet, ka “normālās valstīs” termokameras tiek izmantotas arī emociju noteikšanai, taču Re:Check neizdevās atrast tam pierādījumus. Re:Check analīze arī liecina, ka šādas metodes lietošanai, lai konstatētu ļaunprātīgus nodomus, nav pierādījumos balstīta pamatojuma.

Cilvēkiem nav Pinokio deguna

Amsterdamas universitātes Sociālās un biheiviorālās zinātnes fakultātes pētnieks Bruno Vershīere (Bruno Verschuere), kas pēta maldināšanu un melu atklāšanu, Re:Check e-pasta sarakstē pauda – izteikums, ka normālā valstī termālās kameras varētu izmantot drošībai, ir neparasts. Viņš vērtē, ka kameru lietošana šādam mērķim patiesībā Latviju padarītu par izņēmumu.

Jautājums ir, vai kamera var būt noderīga, lai konstatētu maldināšanu un sliktus nodomus, jo uztraukumā cilvēkiem pieaug temperatūra. Vershīere norāda – masu pārbaudei noteikti ne. Viņš pauž, ka nav fizioloģisku reakciju, kas ļautu viennozīmīgi patiekt, vai kāds melo. “Pinokio deguna nav,” norāda pētnieks un uzsver: “Ar kameru iespējams novērot trauksmi un stresu. Taču to nevar uztvert kā signālu ļaunprātīgiem nodomiem, jo daudzi pasažieri jūt stresu vai bailes. Līdz ar to šāds pielietojums viennozīmīgi būtu ļoti problemātisks.”

Vershīere stāsta, ka šādas kameras pielietojamība ir ierobežotāka nekā cilvēkiem mēdz likties – tā var noderēt intervijas laikā ar precīzi sagatavotiem jautājumiem.

Taču pat šādā kontekstā nepieciešamība termokameras izmantot ir strīdīga. 2011.gada pētījumā akadēmiskajā žurnālā Law and Human Behavior tika salīdzināts, cik precīzi melus izdodas noteikt intervētājiem, kas izmanto termokameras, ar tiem, kas neizmanto. Rezultāti liecina, ka intervētāji, kas izdarīja slēdzienus neatkarīgi no kamerā uzrādītajiem rezultātiem, to spēja izdarīt precīzāk.

Citā, 2014.gadā publicētā pētījumā secināts, ka termālā kamera pareizi melus no patiesības atsijā pat 87% gadījumu. Tomēr uzmanību jāpievērš nelielajam pētījuma dalībnieku skaitam – vien 25 cilvēki.

Lieto cīņā ar vīrusu

Re:Check jautāja ministram, kurās “normālās valstīs” kameras tiek izmantotas arī emociju noteikšanai un potenciālo likumpārkāpēju atrašanai. Vaicāts par “normālajām” valstīm, kur šo tehnoloģiju izmanto pielieto arī emociju vērošanai, Ģirģens pēc ilgākas sarunas nosauca Ķīnu, Singapūru, Apvienotos Arābu Emirātus, piebilstot, ka ar “normāls” šajā kontekstā domājis tehnoloģiju esamību, nevis atzinību to politiskajiem režīmiem.

Re:Check uzrunāja šo un arī vairāku citu Eiropas valstu lielākās lidostas, lai apvaicātos, vai kāda no tām lieto termālās kameras emociju kontrolei. Vairums uz jautājumu neatbildēja, tomēr Amsterdamas Šipholas lidostā šādas tehnoloģijas nelieto, savukārt Singapūras galvenajā Čangi lidostā termālās kameras lieto tikai Covid-19 izplatības ierobežošanai.

Vēlāk Ģirģens rakstiski norādīja arī uz ASV Tēvzemes drošības departamenta (Department of Homeland Security) 2015.gada dokumentu par treniņprogrammu, lai novērtētu vai profesionāļi spēj pēc uzvedības identificēt pasažierus ar ļaunprātīgiem nodoiem. Dokumentā gan minēts, ka mērķim lietotas novērošanas kameras, nevis termokameras.

Ministrs intervijā piesauc termālās kameras lietošanu arī vīrusa izplatības kontrolei. Šādiem mērķiem kameras tiešām lieto plaši. ASV medijos, piemēram, atrodamas liecības, ka cūku gripas un citu slimību ierobežošanai valstī tās izmanto jau gadiem. Īpaši Covid-19 pandēmijas laikā pieprasījums pēc tām strauji audzis visā pasaulē, liecina raksts portālā Forbes. Arī ministrs Re:Check korekti uzskaitīja vairākas valstis, kur tās lidostās lieto temperatūras mērīšanai – Turcija, Indija, Itālija.

Vēl Ģirģens norāda, ka par kameru izmantojumu esot informācija, kas nav publiski pieejama. Tāpat viņš arī skaidroja, ka nozīme būtu ne tikai kamerai: “Robežsardze strādā pēc zināmiem algoritmiem – kas ir tā persona, kas brauc, kāds ir viņa vecums, no kurienes viņa ielido, no Latīņamerikas vai no kurienes. Ir vesela rinda risku, par kuriem es jums nestāstīšu.” Līdz ar to apturētu ne katru, kurš uztraucas.

Rīgas lidosta ieviest neplāno

Re:Check jautāja arī Rīgas lidostai, vai šādas tehnoloģijas apsvērts ieviest. Tās pārstāve Laura Karnīte stāstīja, ka lidosta nepārtraukti pilnveido darbību arī ieviešot jaunas tehnoloģijas, taču izvērtējot vēlmes vajadzības un iespējas. Sākoties Covid-19 krīzei, kopā ar veselības aprūpes iestādēm apsvērta arī termokameru ieviešana, tomēr secināts, ka tas izmaksātu dārgi pret iespējamo efektu. “Piemērs šādas aktivitātes neefektivitātei ir situācija Itālijā, kas bija viena no pirmajām valstīm, kas uzsāka temperatūras mērīšanu lidostās, tomēr tas nepasargāja valsti no slimības uzliesmojuma,” Karnīte skaidroja.

Tāpat viņa norāda, ka, lai gan citur pasaulē eksperimentālā kārtā ievieš dažādus risinājumus sejas vaibstu un emociju nolasīšanai, “tie ir ārkārtīgi dārgi un to efektivitāte un darbības drošība ir nepietiekami stabila, lai tie būtu plaši izmantojami lidostu ikdienas darbā”.

Secinājums: Nav zinātnisku pierādījumu, lai termālās kameras uzskatītu par uzticamu tehnoloģiju emociju nolasīšanai. Lai gan šādas kameras plaši ieviestas siastībā ar pūliņiem ierobežot jaunā koronavīrusa izplatību, to pašu nevar teikt par to izmantošanu emociju nolasīšanai un iespējamo likumpārkāpumu atklāšanai.