Šorīt noskrēju pa liedagu, gar jūru. Lieldienu saule bikli lūkojas caur mākoņu aizkariem un pūpoli naski šūpojas vējā. It kā darītu atbildīgu darbu. Liedagā cilvēku nav. Ir pandēmijas karantīnas laiks. Taču pie kaimiņu mājām gan sabraukušas automašīnas. Aiz baznīcas to ir pa četrām vai piecām pie katras viensētas. Bērni pie vecākiem? Draugi pie radiem? Nav izslēgts, ka pēc 14 dienām avīzēs parādīsies informācija, ka arī šis Dieva sargātais nostūris ir ieguvis savus pirmos Covid-19 pacientus.
Ciemiņi būs atveduši no pilsētas sērgu Lieldienās. Paši to neapzinoties. Kāpēc viņi pārkāpj noteikumus? Vai tāpēc, ka nesaprot?
Tīfa Mērija
Pagājušā gadsimta sākumā, tīfa uzliesmojuma laikā Ņujorkā, tika konstatēts, ka smagās slimības pārnēsātājs pats var izskatīties ļoti veselīgs cilvēks. Tāds, kas citiem neko ļaunu it kā nespēj nodarīt. Par šādu simbolu toreiz kļuva īriete Mērija Malona, kuru mediji toreiz nekautrējās nodēvēt par „Amerikas bīstamāko sievieti“. Lai viņa nevarētu izplatīt tālāk slimību, jauno sievietei ieslēdza piespiedu izolācijā uz daudziem gadiem. Kā tas tā varēja notikt? Vai ir pieļaujams, ka mēs likvidējam kādas personas brīvību tikai tāpēc, ka šī persona (ar savu pārvietošanos) apdraud citus?
Viss sākās ar firziķu saldējumu 1906. gadā. Kādā turīgā amerikāņu ģimenē pēkšņi tika konstatēts vēdertīfa uzliesmojums. Tas notika vasarnīcu rajonā, netālu no Ņujorkas. Smagi saslima 6 no 10 ģimenes locekļiem. Parasti šo sērgu izplata netīrs ūdens, cilvēki, kas nemazgā rokas. Ģimenes galva uzticēja noskaidrot infekcijas izraisītāju „higiēnas inženierim“ Džordžam Soperam, kurš apņēmās atrast vainīgo. Sākumā aizdomās tika turēti dažādi ļaudis, līdz beidzot uzmanība apstājās pie pavāres Mērijas. Meiča bija sākusi darbu šajā ģimenē salīdzinoši nesen. Vai bija iespējams, ka, gatavojot ēdienu, Mērija būtu apzināti inficējusi visu saimnieku ģimeni? Džordžs konstatēja, ka termiski apstrādāts ēdiens nav bīstams. Tātad atliek tikai deserts – svaigu firziķu saldējums. To arī bija gatavojusi Mērija. Pēc tam viņš šo pieņēmumu zinātniski pamatoja pētnieciskā žurnālā, taču Mērija no darba tika atlaista.
No parastas virējas viņa pārvērtās „ļaunākajā sievietē” un kļuva par nīstāko personu Amerikas Savienotajās Valstīs. Kāpēc?
Džordžs bija izpētījis, ka Mērija iepriekš ir strādājusi par pavāri septiņās ģimenēs. Visās viņa bija izraisījusi līdzīgu epidēmiju. 1907. gadā zinātniekam izdevās sadzīt Mērijas pēdas Ņujorkā, kur viņa atkal gatavoja ēdienu citiem. Zinātnieks pieprasīja veikt meičai analīzi, lai noskaidrotu, vai viņa nav smagas slimības pārnēsātāja. Mērija bija sašutusi, apvainojusies un izmeklējumiem pretojās. Viņa uzskatīja sevi par 100% veselu cilvēku un nepiekrita analīzēm. Džordžs aicināja palīgā policiju. Brauciens uz slimnīcu izvērtās dramatiskā akcijā ar kliegšanu, bļaušanu, lamāšanos un spārdīšanos. Testu rezultāts apliecināja aizdomas. Izrādījās, ka Mērija pārnēsā slimību, pati no tās neciešot. Viņa bija paguvusi Ņujorkā inficēt 22 personas. Viens viņas inficētais cilvēks jau bija miris. Lai gan meiča nevienu nebija apzināti aplipinājusi ar tīfu, viņu aizturēja un arestēja.
Vai drīkst veselam cilvēkam aizliegt būt sociāli aktīvam?
Šis jautājums aktualizējies patlaban. Pa ielu pretī nāk divas māmiņas ar ratiņiem, četri puiši lēkā ar kalnu velosipēdiem un divas omes stumj savus ratiņus uz vietējā veikala pusi. Vai visas šīs izdarības nav akceptējamas? Šis jautājums ir aktualizējies pēdējo nedēļu laikā. Visās valstīs. Jūtamies veseli un aiziet!
Zviedriem Covid-19 mirušo līkne turpina pieaugt dramatiski, jo tauta sēž restorānos, pie polārā loka slēpo, kopj savu skaistumu salonos un frizētavās, ēd kūkas kafejnīcās. Tagad jau epidēmija ir ievazāta veco ļaužu pansionātos un vājie mirst straujāk un biežāk nekā citur. Vai tāpēc viņiem slimība beigsies ātrāk, ja visi slimo intensīvāk un mirst straujāk? Ekonomikas glābšanas vārdā? Nedomāju, ka tā notiks. Vai ir iespējams savaldīt amerikāņu jauniešus Svētā Patrika dienas svinību laikā? Floridas svētkos epidēmijas ēnā? Vai drīkst aizliegt veselam cilvēkam būt aktīvam, kustīgam un priecīgam tikai tāpēc, ka citi slimo?
Šī jautājuma sakarībā nāk prātā „Tīfa Mērijas“ liktenis. Jau savā 1996. gadā publicētajā darbā (Typhoid Mary: Captive to the Public's Health) Džudīte Laveta rakstīja par to, ka ir gandrīz neiespējami aicināt parastu, veselu cilvēku ierobežot savas brīvības citu cilvēku dēļ.
Arī tad, ja konkrēti cilvēki pārnēsā slimības un paši no tām necieš. Ir pieņemts uzskatīt, ka izdzīvo spēcīgākais un vājākajam jāpazūd. Domāju, ka tieši šī pati situācija ir novērojama šodien manā Latvijas ciemā, kurā viesi ierodas pie saimniekiem ar slimību, paši to neapzinoties. Pie kam – mums latviešu valodā nav pietiekami spēcīgu vārdu, kas šo brīvprātīgo apkārtnes inficēšanu apturētu. Loģiskā domāšana te nedarbojas.
Mērija neticēja un nepieņēma savu diagnozi
Neraugoties uz to, ka visi testi pierādīja, ka Marija pārnēsā bīstamu slimību, viņa pati visu noliedza. Uzskatīja, ka ārsti viņu apmelo. Trīs gadus Mēriju noturēja piespiedu izolācijā uz salas. Viņa gatavojas sev ēdienu, jutās vesela un dusmojās uz ārstiem, kas ieradās viņu pārbaudīt. Mērijas dienasgrāmatas liecināja, ka meiča psiholoģiski cieš no piespiedu izolācijas. Mediji neskopojās ar nežēlīgām karikatūrām, kurā izolētā Mērija tika attēlota kā ļaunuma iemiesojums, kas vāra sev zupu un cep pusdienas no svešu cilvēku galvaskausiem. Trīs gadus vēlāk viņu atbrīvoja. Viņa nedrīkstēja strādāt par pavāri. Sākumā Mērija par to dusmojās, bet vēlāk piekrita aizliegumam. Taču vēl pēc pāris gadiem – nomainīja vārdu, uzvārdu un turpināja gatavot ēdienu citiem. Tāpēc piecus gadus vēlāk viņu atkal atrod tas pats Džordžs Sopers. Viņam tobrīd jāizmeklē smags tīfa uzliesmojums kādā slimnīcā. Noskaidrojas, ka šajā iestādē strādā par pavāri Mērija. Tā pati Mērija. Šoreiz viņa bija izraisījusi smagu saslimšanu nu jau simtiem cilvēku un tāpēc tika vēlreiz aizturēta, arestēta un nosūtīta uz 20 gadiem izolācijā. Karantīnā. Šodien nosaukums „tīfa Mērija“ apzīmē cilvēkus, kuri ignorē karantīnas un apzināti pakļauj veselības riskam citus cilvēkus. Nesaprotot, cik daudz ļauna viņi citiem nodara.
Vai Mērija bija muļķe?
Šķiet, ka nebija muļķe. Ieradās ASV viena pati no Īrijas, 19. gs. beigās. Bija apņēmīga, strādīga, laipna un sirsnīga. Labi veikusi savu darbu, bijusi atklāta un draudzīga. Daudz lasījusi grāmatas, Čārlzu Dikensu ieskaitot. Bijusi izpalīdzīga, apkopusi tīfa slimniekus, kurus pati aplipinājusi ar šo sērgu. Slaida, kupliem matiem un zilām acīm. Par viņu ir uzrakstītas daudzas grāmatas, un vairums autoru uzskata, ka Mērija tika diskriminēta. Paradoksāli, ka līdz sava mūža beigām Mērija atteicās akceptēt faktu, ka ir pati izplatījusi citiem cilvēkiem bīstamu slimību. Viņa nespēja saprast, kā tas iespējams: pats neesi slims, bet citiem slimību piegādā. Tā nevar būt. Viņas prātam tas nebija aptverams.
Jākonstatē, ka Mērija nav vienīgā. Mums līdzās ir daudz šādu „tīfa Mēriju“. Tepat Latvijā.
Diemžēl.
