Pirts ir ne vien fiziskā un garīgā attīrīšanās, bet arī stāsts par sevis paša izpratni un, ticiet man, tas, ko sevī var ieraudzīt, ne vienmēr ir balts un pūkains. 

Šajā “Latvieša labjūtas koda” raidījumā tikāmies ar labjūtu meistaru Jāni Zustrupu un trīs pirts raganiņām – Lienīti Vītiņu-Zustrupu, Lailu Sējāni un Santu Matveju, lai runātu par dabu, sievietes raganisko pusi un pirtszinību pamatiem, ko var izmantot ikviens pirts entuziasts, lai padarītu savu pirts rituālu patīkamāku.

Šis pirts raidījums, jāsaka, man ir ļoti īpašs, jo šoreiz tiekamies ar pirtnieku, ko man gribētos saukt par savu – Jāni Zustrupu, ar ko iepazināmies, atkal, haha, nejauši pirms vairākiem gadiem šovā “Mana mamma gatavo labāk nekā tavējā”. Tad, tikpat nejauši, satikāmies divos pirtnieku festivālos, kad pirmo reizi iegāju ar Jāni pirtiņā. Un Jānis arī ir to vidū, pie kā pirts atnākusi negaidīti:

Es līdz kaut kādam noteiktam vecumam vispār nesapratu, ko gribu no dzīves. Esmu strādājis gan pa pārdevēju, gan par tehniķi, gan vadījis uzņēmu diezgan labu, līdz es sapratu, vienā brīdī vadot to uzņēmumu, ka nav īsti piepildījuma.

Tas esot bijis ap Ziemassvētku laiku aptuveni sešus gadu atpakaļ, kad Jānis izlēmis, ka vēlas darīt kaut ko, par ko viņš var būt absolūti atbildīgs, un tieši tajā laikā gan Jānis, gan viņa sieva Lienīte iestājušies pirts skolā, un jau pavasarī Jānis pārdevis savas uzņēmuma kapitāldaļas un pievērsies pirtij.

Man ir pieredze diezgan liela pārdošanā, un viens no pārdošanas knifiem ir sadzirdēt un izprast, ko vajag tavam klientam, un par cik parādījās pirtniecība un masāža, viens no noslēpumiem, kā būt veiksmīgam arī šajā sfērā, ir sadzirdēt, ko cilvēkam vajag. Un patiešām ir piepildījums, ir prieks par to darbu, ko es daru.

Līdzīgi, kā citi projekta gaitā satiktie pirtnieki, arī Jānis uzsver, ka ne katrs cilvēks var būt pirtnieks – lai par to kļūtu, cilvēkam jāpiemīt noteiktam prasmju un personīgo īpašību kopumam – tā ir vēlme strādāt ar cilvēku, spēja izprast cilvēka sajūtas, nebaidīšanās no ķermeņa un zināšanas par to, un galvenais – vēlmei rūpēties un iepriecināt citu cilvēku, redzot, kā viņš mainās.

Jānis ir no tiem pirtniekiem, kas savas zināšanas par pirts rituālu ieguvis ne vien pie Latvijas, bet arī ārzemju meistariem, pievēršot lielu uzmanību tieši praktiskajai pirtī iešanai un fizioloģiskajiem procesiem, kas notiek cilvēka ķermenī, ejot pirtiņā. Pēc kāda klienta mudinājuma, Jānis izveidoja pirtī iešanas ABC, kas radās kā zināšanu apkopojums, ar kuru pirtnieks un labjūtas meistars sācis dalīties gan privāti, gan arī uzstājoties ar lekcijām. Pēc neilga laika sadarbībā ar projektu “Dabas spēks un Pirts tradīcijas – sev ģimenei un biznesam!" radās jau taustāms materiāls neliela prospekta izskatā, kurā skaidroti paši pirtī iešanas pamati, atmetot enerģētisko pēršanu un augus, un liekot uzsvaru tieši uz lietām, kas notiek ar cilvēka ķermeni un to, kā katrs pirts entuziasts bez profesionāla pirtnieka palīdzības var padarīt savu pirts rituālu veselīgu un baudāmu.

Šajā pirts reizē man ļoti paveicās, jo ar mani bija kopā 4 pirts meistari reizē, un, blakus Jānim, mani šajā ceļojumā šoreiz pavadīja arī 3 pirts raganas, ceļš līdz pirtij katrai no kurām arī bijis tik dažāds, cik viņas smej, dažādas ir viņas pašas, bet arī šis stāsts ir transformāciju, par sevis meklējumiem un visvairāk par labjūtu sev un citiem.

Pirtniece, SPA speciāliste, Ziedu RaGana Laila Sējāne stāsta, ka kādreiz pati neesot varējusi pirtī ieiet, un ja kāds viņai vēl pirms gadiem trīs būtu teicis, ka viņa kļūs par pirtnieci, viņa neticētu. Taču tad Lailas ģimene izlēma celt pirtiņu un Laila vēlējās iegūt vismaz pamata zināšanas par pirti, ko apguva pie pirtnieka Jura Batņas “Lielzemeņu” pirts skolā.

Kad bija iepazīšanās, Juris mums jautāja, kāpēc mēs esam šeit? Es teicu, ka lai iegūtu sev zināšanas, uz ko viņš atbildēja, ka negrib mani apbēdināt, bet tas, kurš sāk šo ceļu iet sevis pēc, visbiežāk sāk to darīt priekš visiem, un tā arī ir. Un es sapratu, ka tas ir darbs, ko es varu darīt ar sirdi.

Pirtnieces, SPA meistares, Ūdeņu RaGanas Lienītes Vītiņas-Zustrupas stāsts savukārt sācies ar to, ka, savā laikā, strādājot piecas dienas nedēļā, viņa saprata, ka gaida brīvdienas, ka gribas, lai ātrāk paiet darba nedēļa.

Un tad es sapratu, ka tas nav normāli, jo tās piecas darba dienas ir dienas no manas dzīves, un ja es gribu, lai tās paiet ātrāk, tas ir šausmīgi.

Tas esot bijis tieši pavasarī, kad visiem vajag vitamīnus un dabas veltes, kad Lienīte, meklējot apmācību kursus par dabu, atrada pirts skolu, arī ar domu, ka pirtniece gluži viņa nebūs, bet, pabeidzot pirts skolu, tā nu sanāca, ka šobrīd jau aptuveni sešus gadus Lienītes ikdiena saistās ar pirti un labjūtām.

Šī te pirts skola man palīdzēja nostāties uz kājām un ieraudzīt savu pasauli, jo līdz tam es dzīvoju lielajā pasaulē, kur es biju tikai maza daļiņa, bet tagad es dzīvoju savā pasaulē.

Savukārt pirts meistares, Nezāļu RaGGanas Santas Matvejas ceļš uz pirti sācies ar grūtībām dzīvē un sava veida bēgšanu no sevis gan primārā, gan pārnestā nozīmē.

Es ar ceļa somu ar stopiem aizmuku uz pirtnieku festivālu. Pirmajā dienā es staigāju sašutusi par to, kas tur notiek un kā tur notiek, bet otrajā dienā es saņēmos ieiet pirtiņā, un kad es izbaudīju to, kas notiek pirtiņās, (..) es zināju, ka es mācīšos.

Runājot par terminu “ragana”, kas, diemžēl, laika gaitā ir ieguvis primāri negatīvu konotāciju, runājot ar pirts raganiņām sapratām, ka tā tam gluži nav jābūt, un kā saka Lienīte:

Kas gan ir ragana? Tā ir vieda sieviete, kas konkrētajā brīdī zina, ko pateikt, kā mierināt, kā atbalstīt. Jautājums ir tikai, cik daudz mēs katra to sevī atceramies un protam izmantot.

Mūsdienās, kad sievietēm ir jāatbilst tik daudziem standartiem un jāspēj spēlēt dažādas lomas, brīžiem aizmirstot par pašu primāro – būt sievietei un būt sev, ir svarīgi kaut kādā ziņā atsaukt atmiņā šo te pirmatnējo, raganisko, dabai tuvo sievietes būtību, kas palīdz atrast savu ceļu. Un te es ar Lienītes atļauju publicēšu kādu foto no privātā arhīva, kurā, manuprāt, lieliski var vizuāli redzēt, cik ļoti cilvēks mainās un kļūst piepildīts, atrodot sevi īsto. Kreisajā bildes pusē Lienīte ir Dobeles Ceriņu dārzā 2015. gadā, kad, kā saka pati, bija ļoti nogurusi no lielā skrējiena pēc visa un vienlaicīgi nekā. Un labajā pusē savukārt ir bilde no pērnā gada Igaunijā, ciemojoties pie igauņu pirtnieces.

FOTO: Lienīte Vītiņa-Zustrupa

Es biju iemācīta, ka ir jāizmācās vidusskola, ka ir augstskola, tad ir darbs un karjera, un tas jau ir tas, kas to sievišķību pabīda malā. Bet ir brīdis, kad sākam ieklausīties un meklēt savas pamata dzīves vērtības un vajadzības, un saprast to, ka visus pasaules okeānus nepārpeldēsi un visu pasaules naudu nenopelnīsi. Un jāsāk klausīties sevī – kāpēc es to dzīvi dzīvoju un vai patīk, kā es dzīvoju?

Kā teic pirts raganiņas – latviskā dzīvesziņa pati par sevi ir daba, un pirts ir sinonīms vārdam daba rita, rituāla un dabas cikla ziņā, un ja tu caur dabu ej un meklē, tad daba tev arī pateiks, kas tu esi un ko tev vajag. Galvenais ir – ļaut sev būt.