Šajā dīvainajā laikā, kad visi publiskie koncerti ir atcelti, man ir īpašs prieks atkal nedaudz padziļināti pievērsties katra melomāna pamatnodarbei - mūzikas ierakstu baudīšanai un vērtēšanai. Lai arī albumu recenzijas gandrīz nevienu vairs neuztrauc - atverot mūzikas straumēšanas aplikāciju, katrs pats tagad kritiķis, ik pa laikam tomēr piedāvāšu jums savas pārdomas par jaunākajiem ierakstiem. Lūk, pirmie iespaidi par ilgi gaidīto Ņujorkas dendiju "The Strokes" jauno plati. 

The Strokes "The New Abnormal"

(Cult Records/RCA)

10/12

Pirms ķeros klāt jaunajam albumam, atgādināšu, ka "The Strokes" ar savu raupjo garāžroka skanējumu spilgti debitēja gadsimta sākumā, pieliekot punktu tā dēvētajam ņūmetālam un postgrandžam, kas tobrīd jau līdz nelabumam, subjektīvi, protams, blakus Britnijai un Kristinai Agilerai dominēja mūzikas topos. Grupas lieliskais debijas albums "Is This It" (2001) ievadīja jaunu ēru rokmūzikā - tādas grupas kā "The White Stripes", "Kings Of Leon", vēlāk arī britu salu atbilde "The Libertines", "Arctic Monkeys", "Franz Ferdinand", atgrieza ticību autentiskam sešdesmito, septiņdesmito roka formātam. 

Grupas albumu triloģija, kas noslēdzās ar nedaudz smagnējo 2005. gada "First Impressions Of Earth", iezīmēja pirmo radošo posmu grupas attīstībā. 2009. gadā seko solista Džuliana Kasablankasa (Julian Casablancas) sānsolis - albums "Phrazes for the Young". 

Pienākuma pēc vīri ar jaunu plati "Angles" atgriezās 2011. gadā, savukārt pēdējā kopā sanākšana studijā rezultējās ar 2013. gada veikumu "Comedown Machine", ja neskaitām 2016. gada EP "Future Present Past". Paralēli savus vaibstus mainīja visa mūzikas industrija - uzvaras gājienu sāka urbānā mūzika, rokmūziku nostumjot ēnā, par pelnošākajiem kļuva tehno dīdžeji, kuri vienā vakarā pamanījās, paspaidot pogas vairākos festivālos, nopelnīt miljonus, kā arī pamazām mainījās mūzikas klausīšanās paradumi (Spotify, iTunes utt).

Visi "The Strokes" mūziķi ir personības ar saviem blakusprojektiem, ģimenes dzīvi, ambīcijām, kas bieži vien traucējušas sastrādāties. Tāpēc divdesmit divu gadu laikā, kopš grupas rašanās 1998. gadā, šomēnes izdotais albums ir tikai sestais grupas diskogrāfijā. 

Pirmo dziesmu aizmetņi radušies jau pirms četriem gadiem, taču pats albuma ieraksts pamatā tapis vien pagājušogad pie slavenākā mūzikas industrijas bārdaiņa Rika Rubīna (Rick Rubin) viņa "Shangri La" studijā Malibu, Kalifornijā.

Ja par pirmajiem iespaidiem, tad tie ir pozitīvi. Neliegšos, "The Strokes" mani ir iepriecinājuši.

Ir sajūta, ka lielie ego ir nolikti malā, un mūziķi atkal ir draugi, nevis konkurenti.

Tas jūtams publicētajos albuma promo video "5guys talking about things they know nothing about" ("5 džeki runā par lietām, no kurām neko nesaprot"), kur katrs šajā pašizolācijas laikā piedalās sarunā attālināti no savām mājām. 

FOTO: Ekrānuzņēmums

Video: "5guys talking about things they know nothing about".

Iepriecināja jau grupas pirmie publicētie singli "At the Door", "Bad Decisions" un "Brooklyn Bridge to Chorus".

"At the Door", kas pirmo reizi atskaņota politiķa, sociālista Bērnija Sandersa (Bernie Sanders) priekšvēlēšanu pasākumā, ir liriska balāde par nepiepildītiem sapņiem, nesasniegtiem mērķiem un ilgām. Dziesmas pamatā sintezatora akordi, kas pēdējā skaņdarba minūtē no konkrētām krāsām izplūst abstraktā, ambientā ainavā. Lielisks ir arī futūristiskais animētais video. 

"Bad Decisions", kas tika izdots kā otrais singls, ir jau tradicionālāks roka singls, tam piedziedājumā izmantota klasiskā Bilija Aidola melodija "Dancing With Myself". Savukārt trešais albuma vēstnesis "Brooklyn Bridge to Chorus" atgādināja, ka gan Kasablankass, gan pārējie strouki ir lieli astoņdesmito gadu sintpopa cienītāji. Skaņdarbs iesākas ar nedaudz komiskām klavierītēm, kas atgādina Dr. Alban "It's My Life", savukārt piedziedājumā, kad pilnskanīgi galvu paceļ ģitāras, atveras ar sen nebijušu jaudu. Nezinātājs šo dziesmas daļu varētu sajaukt ar Rietumjorkšīras rokgrupu "The Cirbs". Kāds vēl atceras viņu lielisko albumu "Men's Needs Women's Needs Whatever"?

Fantastisks ir albuma ievadošais skaņdarbs - šķietami bezbēdīgais "The Adults Are Talking", kas balstās uz postpanka ģitāras rifa un lauzīta bungu ritma. Piedziedājums ir tik salds, ka gluži vai neticas, ka tie ir "The Strokes". Seko gaisīgais un melanholiskais attiecību skaņdarbs "Selfless", kas varētu iederēties arī kādā Bruklinas apvienības "Grizzly Bear" albumā. Lielisks ir "Eternal Summer", kuram piedziedājuma melodija aizgūta no 1984. gada "The Psychedelic Furs" hita "The Ghost in You".

Vairākās dziesmās Kasablankass izvēlas dziedāt falsetā, kopā ar grūvīgo pavadījumu radot dīvaina astoņdesmito gadu R&B sajūtu.  

Lūrīdiska (Lou Reed) deklamācija ieskanas skaņdarbā "Why Are Sundays So Depressing?" ("Kāpēc svētdienas ir tik depresīvas?"), relaksēta softroka klātbūtne jūtama dziesmā "Not the Same Anymore", kurā Džulians atskatās uz savām daudzajām izjukušajām attiecībām. "I was afraid, I fucked up," dzied Kasablankass. 

Albumu noslēdz apcerīgs veltījums dzimtajai Ņujorkai "Ode to the Mets" - vienlaikus veltījums Ņujorkas beisbola komandai "Mets" un filozofiska atskatīšanās uz "The Strokes" karjeru. 

Jā, varbūt pēdējās trīs dziesmas nedaudz nosēdina albumu, prasītos uz beigām vēl kāds enerģisks uzrāviens, taču kopumā šis ir kvalitatīvs, pārdomāts piecu nobriedušu vīru veikums, kas uz brīdi atgriež ticību rokmūzikai. 

Noklausies albumu.

Albuma vāku rotā amerikāņu gleznotāja Žana Mišela Baskjā (Jean-Michel Basquiat, 1960–1988) 1981. gada glezna "Bird on Money".

The Strokes "The New Abnormal"

FOTO: publicitātes

Izdošanas datums - 10.04.2020.