Zaiga Gaile par krīzi, pandēmiju un Zuzānu muzeju

Zaiga Gaile

FOTO: Arterritory.com/Ansis Starks

Sadarbībā ar mākslas portālu "arterritory.com", piedāvājam arhitektes Zaigas Gailes krīzes laika komentāru.

Vienu vakaru draugs atraksta:

- Kā izdzīvo?

Esmu vēl birojā un atbildu bez apdomāšanās:

- Baudu! Man patīk tukšā pilsēta, un man nav baiļu, nemaz. Braucu ar riteni agri rītos uz biroju, zīmēt man neviens netraucē. Ar saullēktu ieeju upē. Laimīga!

Piedod,

Zaiga

Andris atbild:

- Skaisti dzīvo ‒ STIPRA

Kāpēc laimīga?

Man ir brīnišķīgs darbs, un man ir iespēja būt vienai.

Pašizolācija ‒ tas, uz ko vienmēr esmu tiekusies, un tagad to var baudīt bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Ja agrāk pamuku no biroja kņadas uz māju pie jūras uz dažām dienām un vienmēr bija vainas izjūta, ka neesmu ar saviem jauniešiem birojā, tagad nekādu šķēršļu sēdēt un zīmēt tukšā birojā, tukšā koka mājā, tukšā Berga Bazārā, tukšā pilsētā. Nupat atslēdza arī apkuri. Aiz loga grabina lietus; lietu vajadzēja, zeme sausa. Un viss plaukst! Katrs stāds ir savā augstākajā radības ziedā un visi kukaiņi, putni un zvēri pa pāriem un gavilē. Šorīt peldējos kopā ar bebru pāri, krastā divas pīles, liepā divi strazdi un tā joprojām. Tagad ir vaļas diezgan uz to visu skatīties un piedzīvot, un visu ko jaunu var ieraudzīt. Pandēmija ir trāpījusi skaistākajā gada laikā, var tikai fantazēt, kas būtu, ja tā būtu novembrī.

Mūsu valsts par mums beidzot rūpējas, un tas dod drošības sajūtu. Es sajūtu šīs rūpes ‒ ātra rīcība, un mums taču ir ļoti labi rādītāji. Un vēl maksā krīzes laika pabalstus! Liekas, ka ir aizmirstas visas sliktās ziņas par kariem, kuri, starp citu, ir pārtraukti, par teroristiem, kuru arī nav, par feministu ālēšanos ‒ piecdesmit gadus pēc pašu inspirētās seksuālās revolūcijas; par autokatastrofām un aviokatastrofām, jo ar mašīnām nekur nebrauc un ar lidmašīnām nekur nelido; par pasaules piesārņojumu un globālo sasilšanu, jo neko neražo un gaiss esot tīrs. Paradīze.

Bērniem ir bailes, un man par to jādomā, kāpēc. Mammai arī ir bailes, bet viņa ir pieradusi dzīvot viena. Mums ar Māri nav baiļu, ne no vīrusa, ne par nākotni. Varbūt tāpēc, ka esam pieraduši riskēt, un tas norūda. Man arī nav bailes no nāves, drīzāk ziņkārība, kā tas varētu notikt, kad pavērsies tas baltais koridors ar gaismu galā. Arhitekta fantāzijas. Bet tam vēl laiks, jāpadara daži iesākti darbi.

Jaunais Rīgas teātris

 

Pēc pandēmijas atsāksies būvniecība. Atkārtotajā būvfirmu konkursā uzvarēja Skonto grupas celtnieki ar zemāko cenas piedāvājumu. Tuvākajā laikā tiks parakstīts līgums ar VNĪ, pēc tam, kad valdības sēdē tiks apstiprināts papildu finansējums. Tik vienkārši! Man ir mierīga sajūta, ka šoreiz izdosies. Nekur pasaulē neviena kultūras būve nav gājusi gludi. Es ļoti ceru, ka ciešanu kauss uz kādu brīdi ir izsmelts un vajadzētu šoreiz veikties. Būvēs pēc jauna modeļa ‒ Design&Build. Tas nozīmē, ka celtnieks uzņemas visu atbildību, gan projektē, gan būvē. Kāds no tā labums un ko tad viņi dizainēs, ja projekts ir sen nobeigts un gan ekspertēts, gan saskaņots?

Labums ir tāds, ka pasūtītājam tiek noņemta atbildība, viņš tikai kontrolē un dod naudu. Tikai...

Mūsu sarežģītajā valsts projektu vadības sistēmā ir it kā vieglāk, es ceru, ka process vairāk orientēts uz praktisko darbību. Ar ReRe gadu mēs būvējām tikai ar cauršūtiem dokumentiem. Es palieku kā projekta autors uz autoruzraudzību arhitektūrai, interjeriem un tehnoloģijai.

Zuzeum

 

Projekts ir gatavs, ekspertēts un saskaņots, ir izvēlēts būvnieks; bija paredzēts maijā sākt būvēt pirmo kārtu ‒ mākslas priekšmetu kolekcijas glabātuvi. Pandēmija aizvēra visas Zuzāna spēļu zāles, un projekts ir apturēts. Taču ticu, ka viss notiks. Glabātuves jaunais apjoms ir projekta pirmā kārta, pēc tam vecās fabrikas rekonstrukcija ar izstāžu zālēm, muzeju un universālo zāli lekcijām, kino, teātrim, ballēm. Uz fabrikas jumta projektēts restorāns ar āra terasi visā fabrikas platumā. Zem Zuzeum dārza paslēpta autostāvvieta, jo Lāčplēša un Satekles ielas kvartālā tiešām nav kur novietot mašīnas. Kā vēl viens kultūras projekts ‒ tam jāpārvar šķēršļi, termiņi, izmaksas, krīzes un pāri visam ‒ pandēmija.

Camera obscura

 

Tas ir Vāgnera teātra projekts, vēl viens kultūras projekts, kuram pašlaik nav finansējuma. Notiek procedūra ar Vāgnera nama nodošanu no Latvijas valsts īpašuma Rīgas Vāgnera biedrībai. Tas ir bezprecedenta gadījums Latvijas vēsturē. Valstij nav finansējuma, un tā īpašumu nodod biedrībai, kura uzņemas savākt nepieciešamos miljonus teātra atjaunošanai un darbībai. Projekta nodošana ir iestrēgusi procesā Saeimā ‒ pēc otrā lasījuma. Pandēmija. Projekta mets ir gatavs, tas ir apstiprināts Rīgas vēsturiskā centra padomē. Pēc Žaņa Lipkes memoriāla veiksmes stāsta ‒ kas ir pilnīga privāta iniciatīva ar ziedojumu piesaistīšanu, valdība uzticas mūsu komandai un piedāvā šādu modeli. Projektam ir divi patroni ‒ Eva Vāgnere un Egīls Levits. Gada sākumā veiksmīgi tika sākta ziedojumu vākšanas kampaņa Vācijā, projektu prezentējām gan Bundestāga Baltijas grupas deputātiem, gan Meceršmidta fondam; Egīls Levits rīkoja pieņemšanu Minhenē projekta atbalstam. Pandēmija uz laiku ir visu apturējusi. Camera obscura, melnā kaste tika izgatavota projekta maketa transportēšanai uz Vāciju, un tas notika veiksmīgi. Prezentācijā melno kasti noliek uz galda, atver vākus, atklājas mājas modelis, iedegas gaismas, sāk skanēt Vāgnera uvertīra operai “Rienzi”, kuru viņš sāka sacerēt Rīgā, 1839. gadā. Pēc tam melno kasti apgriež uz otru pusi, atver aizmugures vāku, noņem Vaļņu ielas fasādes sienu, un atklājas trīs zāļu kārtojums ‒ Vāgnera teātris, Musses zāle un bēniņu zāle. Mēs iegūstam trīs zāles vienā teātra celtnē! Vāgnera teātris ir kā apslēpta pērle Vecrīgas apbūvē: vienīgais iespaids ir ielas fasāde, kuru aplūko, savukārt iekšpusē apmeklētājs maldās pa telpu labirintu, kur neko nevar saprast, kur tad ir tā Vāgnera teātra zāle. Trešajā stāvā ir Musses džentlmeņu kluba zāle, bet tā nav īstā. Vāgnera teātra zāle ir aizbūvēta ar diviem pārsegumiem, to nav iespējams ieraudzīt.

Koka māja Slokas ielā

 

Pandēmijas laika modeli mājai nobeidzām šīs nedēļas sākumā un atdevām pasūtītājam. Liekas, ka visas koka mājas Rīgā jau apzinātas pa šiem aptuveni divdesmit gadiem, kopš nodarbojos ar koka arhitektūras mantojumu. Un tomēr atrodas noslēpušās pērles, kā šī, kuru 20. gadsimta sākumā cēluši baltvācieši pēc vācu arhitekta Kūpfera projekta. Nokrāsota ar brūnu grīdas krāsu un iecelta gruntsgabala dziļumā pie trokšņainās Slokas ielas, tā ir palikusi nepamanīta pat Valsts pieminekļu inspekcijas vadītāja Dambja kunga acij. Mājai ir pārsteidzoši augsta autentiskuma pakāpe, tas nozīmē, ka cauri padomju murgu laikam nav iznīcināti koka galdniecības izstrādājumi ‒ logi, durvis, fasādes apšuvums, kāpnes, pat ģipša veidojumi uz griestiem divās zālēs.

Amulets pret pandēmiju

 

Epidēmijas sākumā iekrita mana dzimšanas diena, 69, un vīrs uzdāvināja rotu. Alda Lorenca darbs. Meita apskatīja un komentēja: "Amulets pret pandēmiju." Tā arī to sajūtu.

2
Uz augšu
Back