Šodien jāmazgājas varžu kurkuļos, jāspļauj skudru pūznī, lai būtu smuks un vesels!

FOTO: Pixabay

Klāt Ūsiņu jeb Jurģu diena, kas ir kā atskaites punkts starp pavasara un vasaras saulgriežiem. Ko tad parasti darīja šajā dienā bez zirgu laišanas pieguļā? Izrādās, visai amizantas lietas!

23. aprīlī ir Ūsiņa diena, seni latviešu pavasara svētki, kas sakrīt ar kristīgās baznīcas Svētā Jura dienu, kuras ietekmē Ūsiņi latviešu valodā ieguva arī Jurģu jeb Jura dienas nosaukumu.

Pēc šīs svētku dienas sākās pieguļas un ganu laiks. Pēc Saules kalendāra Ūsiņi iezīmēja viduspunktu starp pavasara saulgriežiem (Lieldienām) un vasaras saulgriežiem (Jāņiem), kas pēc Jūlija kalendāra bija 6. maijā.

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimta sākumā Jurģi latviešu kultūrā izveidojās par līgumu izbeigšanās termiņu.

Tradīcijas un ticējumi veselībai un skaistumam

  • Jurģos vajag mazgāties ar varžu kurkuļiem, tāpat bērzu sulā nomazgāt muti, tad būs vesels un skaists.
  • Jāspļauj skudru pūznī, lai skudras šļāc skābumu sejā - šie līdzekļi kalpojuši pret apdegšanu saulē un vasaras raibumiem.
  • Ja pirms Jurģiem staigā basām kājām vai svilpj, piemetas drudzis.
  • Ja pirms Jurģiem pirmo reizi dzird rūcam pērkonu, jāņem no zemes akmens, trīs reizes jāpārvelk pār pieri un jāatliek atpakaļ, tad nesāpēs galva.
  • Jurģu rītā agri jāuzceļas un jāiekur krāsns, lai dūmi izskrien pa skursteni. Kas to pirmais izdarīs, būs laimīgs.

Jurģu dienas maltīte

Ūsiņa mielastam galdā likts no rīta kautais gailis, olas, ceptas karašas un alus.

Jurģa dienas maltītē maizes klaipiem bija jābūt apaļiem, lai tādi augtu zirgi un govis, bija jāēd vai jāmet olas pāri govju mugurām, lai govis augtu apaļas.

Īpaši bieži tiek pieminēti skābi kāposti, kam liela nozīme gan saticības veicināšanā, gan arī lai atnācēji paliktu pēc iespējas ilgāk.

Pirmo reizi lopus ganos izdzenot, saimniece deva arī ganam tik daudz olu, cik govju. Olas vārot, tās apzīmē ar zirgu vārdu, un, kas ar kuru zirgu strādā, tas to olu loba; ja lobās labi, zirgam būs labi, ja ne, tad to labāk atdot projām.

Pieguļā vārīja pantāgu — tradicionālu Jurģu ēdienu. Lejot mieta vai cirvja kāta caurumā un pēc tam šim caurumam uzveļot lielu akmeni virsū, vai arī pirmo kumosu ieliekot nelielā bedrītē un pēc tam to aizberot ar zemi, pantāgu ziedoja Ūsiņam. Tikai pēc tam paši varēja ēst. Līdzi ņēma vārītas un arī jēlas olas pantāga gatavošanai. Pantāgu cepa vīri virs ugunskura.

Pantāgs ir jācep uz atklātas uguns āra pavardā vai ugunskurā. Parasti lietoja apaļu čuguna pannu garā kātā. Virs uguns sakarsē pannu, tad pannā iesit olas un sakuļ dzeltenumu kopā ar baltumu un garšvielām, dažkārt pievieno arī speķi. Pantāgam lieto īpašas garšvielas. Garšvielas ir atkarīgas no cepēju iztēles un izdomas. Bet klāt pielikto garšvielu simboliskā nozīme ir tāda, ka klāt jāliek tas, kā pērnajā gadā ir pietrūcis un kas šogad būtu vajadzīgs.

Uz augšu
Back