Krīzē paveras iespējas, ko nevajadzētu palaist garām (10)

- Kā Covid-19 krīze ir ietekmējusi investīcijas Latvijā?

- Covid-19 krīze investīciju piesaisti Latvijā ir ietekmējusi tieši, proti, parasti normālos apstākļos investors vairākas reizes aizbrauc uz potenciālo investīciju objektu, tāpat satiek sadarbības partnerus, pašvaldību un valsts pārvaldes iestāžu pārstāvjus. Šobrīd tas ir iespējams tikai attālināti, un tas jūtami šo procesu ietekmē. Protams, daudzas lietas var nokārtot attālināti, taču ne visas. Tāpēc no tehniskā viedokļa tas ir sarežģīti.

No praktiskā viedokļa, investīciju projektu skaita ziņā, ir tādi, kas ir sabremzējušies, jo ir jūtams, ka investors sāk pārdomāt, vai tiešām nepieciešams investēt, sāk pārskatīt sava biznesa daļas un cenšas saprast, vai investīcijas tagad tiešām ir labākais risinājums, kas nepieciešams.

Mums ir arī daļa investoru, kas šobrīd ir mazāk aktīvi, ir parādījušies jauni investīciju projekti, kas meklējami dalīto pakalpojumu centros un citos IT pakalpojumos, kas aktīvi meklē iespēju atvērt birojus un nodrošināt pakalpojumus. Es teiktu, ka investīciju portfelis ir mainījies, un ir mainījies arī investoru profils.

- Kas ir šie projekti, un varbūt ir kādi, kas šīs krīzes dēļ ir atcelti pavisam?

- Pagaidām pavisam atcelti nav. Ir piebremzējušies projekti būvniecībā, ražošanā un tās paplašināšanā. Taču kopumā strādājam ar septiņiem projektiem, kas nākotnē strādās dalīto pakalpojumu vai IT sektorā.

- Vai investīciju apjoma samazinājums var atstāt kādu ietekmi uz ekonomiku?

- Īstermiņā investīciju apjoms noteikti samazināsies, bet jāņem vērā, ka tas notiks ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Izaugsme būs lēnāka, un arī to varēs kompensēt valsts atbalsta instrumenti, kas būs iekļauti ekonomikas atlabšanas plānā.

Tā iespēja būs redzēt, kā mainās investīciju struktūra, un arī piesaistīt svarīgākās investīcijas nozarēs, kas ir ar augstu pievienoto vērtību.

- Kas varbūt jādara valdībai, lai potenciāli uzlabotu situāciju saistībā ar investīciju piesaisti?

- Manuprāt, līdz šim valdība ir rīkojusies diezgan operatīvi, un ekonomikas atjaunošanas plāns, ko izstrādā Ekonomikas ministrija sadarbībā ar citām ministrijām un uzņēmējiem, paredz ekonomiku atjaunot ar eksporta palīdzību.

Respektīvi, sniegt atbalstu tiem uzņēmumiem, kas plāno eksportēt, tādā veidā ievedot valstī naudu, kas pēc tam caur darbiniekiem nonāks ekonomikā.

Tas varētu ļaut uzturēt, piemēram, apkalpojošās sfēras. Plāns ar atbalsta instrumentiem ir ļoti labs, jo tas parāda nevis to, ka “mēs gribam atjaunoties tur, kur bijām”, bet gan izmantojot krīzes momentu transformēties un radīt iespēju uzņēmumiem pārveidot savus produktus, izpētīt tirgu, digitalizēties, kā arī savstarpēji sadarboties, lai radītu jaunus un konkurētspējīgus produktus.

Piemēram, pārtikas uzņēmumi kopā ar IT nozares uzņēmumiem var radīt kādus risinājumus, ar kuriem palīdzēt pārtikas produktiem ilgāk saglabāties svaigiem. Tādi var radīt jaunus tirgus segmentus un nišas.

Šis plāns paredz to, ka mēs varam būt labāki, nekā tur, kur bijām pirms krīzes. Izmantojot krīzi, mēs varam transformēt arī ekonomiku.

- Kopumā runājot par nozarēm – kuras nozares Latvijā ir uzskatāmas par lielākajām zaudētājām, bet kuras – par ieguvējām?

- Lielākie zaudētāji ir nozares, kas ir saistītas ar tūrismu. Protams, mēs tagad nevaram iet uz restorāniem. Tāpat arī kultūras nozare, jo mēs nevaram iet uz teātri, apmeklēt operu, pasākumi nenotiek. Tie, kas apkalpo šos pasākumus, ir zaudējuši faktiski 90% no apgrozījuma un cieš vissmagāk.

Tas pats attiecas arī uz aviāciju, kas kopumā ir smagā situācijā. Tomēr redzam, ka “airBaltic” cenšas izmantot šo situāciju, lai straujāk tiktu pie jaunas flotes, kas būs piemērotāka “pēc-Covid” pasaulei – ekonomiskākas, “zaļākas” lidmašīnas, kas mazāk izmaksās un kurās būs mazāk sēdvietu. Līdz ar to nebūs vajadzības pārpildīt reisus, lai tie atmaksātos. Mēs varam atrast arī iespējas šajā krīzē.

Runājot par ieguvējiem – tie ir uzņēmumi, kas spēj savu ražošanu ātri pārorientēt individuālo aizsardzības līdzekļu – sejas masku, dezinfekcijas līdzekļu ražošanai. Tas pasaulē ir kļuvis ļoti pieprasīti. Ja ir izpratne par to, kādas ir tehniskās specifikācijas, kā to ražot, tad viņi ir ieguvēji.

Arī pārtikas nozarē ir uzņēmumi, kas strādā ar pilnu jaudu, jo ir pieprasījums. Šeit jāmin produkti ar ilgu derīguma termiņu, piemēram, milti, makaroni... Tie ir pieprasīti visā pasaulē, un šo produktu ražotājiem arī paveras kanāli uz tirgiem, kas normālos apstākļos nav bijuši iespējami. Sarunās ar uzņēmējiem mēs cenšamies viņus motivēt, ja ir iespējams, tad kaut nedaudz no kopējiem apjomiem pārdot arī jaunajiem sadarbības partneriem.

Jā, no tā peļņa var nebūt milzīga, taču svarīgākais šeit ir kontakti, jo pēc krīzes jau būs zināmas sadarbības iestrādnes. Piemēram, pirms krīzes varbūt kādam nebija iespējams sasniegt Lielbritānijas tirgu, taču tagad briti paši prasa, kādas preces uzņēmums ražo. Tā ir iespēja kaut nedaudz produkcijas novirzīt ārzemju partneriem, kā arī saglabāt šos kontaktus arī pēc krīzes beigām.

- Jūs minējāt, ka tūrisma nozare ir vissmagāk cietusi. Kāds laika posms vajadzētu būt nepieciešams, lai Latvijā un Baltijā varētu atkopties tūrisma nozare?

- Šobrīd ir grūti izteikt prognozes. Kādai daļai, kas izsaka prognozes, tās būs precīzas, bet lielākajai daļai – neprecīzas. Tas, ko mēs tagad darām, ir cenšamies adaptēties. Tā doma ir tāda: lai atdzīvinātu tūrismu, ir jāiedvesmo cilvēkus uz vietējo tūrismu. Brīdī, kad tiks atcelta daļa ierobežojumu un sapratīsim, ka ceļošana pa Latviju ir iespējama, tad ar drošības prasību ievērošanu kaut ko jau var sākt darīt, piemēram, īstenojot Latvijas tūrisma kampaņu.

Premjers ir teicis, ka robežu atvēršana ar pārējām Baltijas valstīm tiks savstarpēji koordinēta. Tajā brīdī, kad būs indikācijas par robežu atvēršanu, tad varam sākt arī kampaņu Baltijas līmenī, lai Lietuvā un Igaunijā cilvēki uzzina par to, kas mums šeit interesants ir.

Baltijas līmenis ir tas, ko var aizsniegt un ko nevajag plānot ilgi. Piemēram, parasti pirms ceļojuma viss tiek plānots dažus mēnešus iepriekš – tiek pirktas biļetes, tiek rezervētas viesnīcas. Attiecībā uz Baltiju – aizbraukt uz Pērnavu, vai arī Latvijā uz Siguldu, Tukumu vai citām pilsētām – tas jebkuram Baltijas līmeņa ceļotājam ir normāls nedēļas nogales brauciens.

Kopējā prognoze ir tā, ka pēc ierobežojumu atcelšanas tūrisms normālus apjomus – tādus, kādi tie bija pirms krīzes, varētu atgūt aptuveni 14 mēnešu laikā.

To mēs ņemam vērā, skatoties uz Āzijas valstu pieredzi, atjaunojot gaisa satiksmi pēc kādu vīrusu uzliesmojumiem. Ir jāsaprot, ka sākotnēji tūrisms būs plašāk pieejams tieši Eiropas līmenī. Varbūt būs arī tūrisms ar kādām konkrētām valstīm. Pagaidām ir grūti ko prognozēt. Taču tad, kad pasaule būs izslimojusi vai arī būs rasta vakcīna pret Covid-19, tad no tā brīža jārēķina vēl vismaz gadu, kad tūrisma nozare atgriezīsies pie pirmskrīzes līmeņa.

- Runājot par darba tirgu, vai nākotnē varētu notikt kādas izmaiņas tajā, respektīvi – strādājošie varētu vairāk pārkvalificēties?

- Šobrīd varam secināt, ka Nodarbinātības valsts aģentūrā ir pieejamas ap sešiem tūkstošiem vakanču būvniecības sektorā. Iespējas strādāt ir, bet protams, ka ir jāmaina profesija, jābūt dinamiskam. Ne visiem tas ir pieņemami. Arī šis ekonomikas atjaunošanas plāns paredz lielu uzsvaru uz izglītību un izglītības programmām. Pārkvalifikācijas programmām ir jābūt saskaņotām ar uzņēmēju un investoru interesēm.

Tas ir ļoti būtisks faktors, ka mēs spējam izmantot bez darba palikušos cilvēkus, viņus pārkvalificējot. Piemēram, dalīto pakalpojumu centros darbinieki būs vajadzīgi, un redzam, ka investorus interesē šādi cilvēki.

Līdz ar to bez darba palikušajiem būs iespēja izvēlēties – vai nu pārkvalificēties un uzreiz tikt pie jauna darba, vai caur bezdarbnieku kursiem iegūt jaunas kompetences, lai pēc tam spētu strādāt par kādu konkrētu speciālistu. Manuprāt, tā ir iespēja, ko mums nevajadzētu palaist garām. Ja šis plāns tiks apstiprināts, tad jāņem vērā, ka tajā ir daudzi soļi, kas jādara. Manuprāt, tas būtu labākais no risinājumiem, lai mēs nenonāktu situācijā, kādā bijām 2008.-2009. gada krīzes laikā, kad radās liela emigrācija.

- Cik liels ir risks, ka pēc Covid-19 krīzes beigām varētu notikt darbaspēka migrācija uz ārvalstīm, un vai tā varētu būt tikpat apjomīga kā pēc 2008.-2009. gada krīzes?

- Manuprāt, šis risks korelēs ar to, kā mēs kā valsts spēsim iziet no šīs krīzes un kā mēs tiksim galā un sadzīvosim ar šo vīrusu. Šobrīd visa pasaule ir krīzē.

Tas risks pastāv tad, ja visa pasaule izies no krīzes ātrāk par mums un sāks aicināt darbaspēku pie sevis, bet mums vēl turpināsies krīze un mēs nespēsim piedāvāt darbavietas vai apmācības.

Šobrīd jāsaka, ka esam labās izejas pozīcijās, un ir jāturpina iesāktais ceļš, lai cilvēkiem būtu skaidrība, kur viņi var mācīties, kādas kompetences iegūs, kāds būs potenciālais darba devēju lauks un kāda būs alga. Tas ir jādara, lai cilvēks varētu objektīvi izvērtēt, vai ir vērts palikt Latvijā, vai varbūt pieņemt kāda sezonāla darba piedāvājumu vienā vai otrā valstī.

Respektīvi – jābūt iespējai salīdzināt, kāda būs starpība dzīves kvalitātes, naudas un kultūras ziņā. Saliekot visu kopā, tad ir jābūt skaidram, braukt vai nebraukt strādāt citur. Mēs nevaram nevienam aizliegt braukt kaut kur citur, vienīgais, ko mēs varam, – piedāvāt pārkvalificēšanās kombināciju ar to, ko varēs strādāt. Piemēram, izvēlēties – palikšu šeit un par tādu un tādu naudu varēšu darīt to un to, bet braucot uz ārzemēm – darīt kaut ko citu un saņemt citu summu, taču mana dzīves kvalitāte, attiecības ar ģimeni būs vairāk ietekmētas.

- Runājot par migrācijas un ceļošanas jautājumiem, kāda ir kārtība, kā pašlaik darbinieki var doties komandējumos?

- Pēc šobrīd esošajiem grozījumiem, uzņēmums, kas vēlas savus darbiniekus sūtīt komandējumos, iesniedz mums iesniegumu, cik cilvēku dosies komandējumā un uz kuru valsti, kā arī orientējošus datumus. Mēs sazināmies ar starptautisko pasažieru pārvadātājiem par pieejamajiem reisiem un dodam ziņu par to, cik cilvēki ir gatavi braukt. Tālāk viņi apzina situāciju, nokomplektē reisu un lūdz atļauju satiksmes ministram izpildīt šo reisu. No savas puses apkopojam tos uzņēmumus, kuri sūta savus darbiniekus komandējumos, un uzņēmumiem ir jāziņo, kurš tajā reisā brauks.

- Cik daudziem cilvēkiem šajā situācijā vajadzētu būt nepieciešamībai doties komandējumos?

- Šobrīd mums ir ap 500 šādiem pieprasījumiem nedēļā. Kopā līdz 21. aprīlim esam saņēmuši 2136 pieteikumus komandējumiem.