46 gadi cietumā par slepkavību, ko pastrādāja kāds cits. Nepatiesi apsūdzētā stāsts (8)

Filipss 1972.gadā tika notiesāts par slepkavību. Tolaik viņš bija 26 gadus vecs, viņam bija sieva un mazi bērni, raksta raidorganizācija CNN. Filipss iesniedza apelācijas 1974. un 1975. gadā, taču tās bija neveiksmīgas. Desmit klašu izglītību ieguvušais Filipss pieteicās darbā auto numurzīmju rūpnīcā, kurā tika nodarbināti cietumnieki. Par nopelnīto naudu viņš plānoja noalgot labāku advokātu. Alga bija briesmīga pēc "ārpasaules" standartiem, bet cietumniekam gana laba - apmēram 100 dolāri mēnesī un papildu piemaksas. Apmēram pēc četriem gadiem viņš bija sakrājis pietiekami daudz naudas, lai noalgotu vienu no labākajiem advokātiem Mičiganā. Viņš nosūtīja naudu un gaidīja, kad atkal būs brīvs. Gaidīt nācās vēl ilgi.

Pusaudža gados Filipss bija iepazinies ar Fredu Mičelu. Viņi kopā bastoja skolu, spēlējās ar gāzes pistolēm un dzēra alu māju pagalmos. Viņi bija mazgadīgie noziedznieki ceļā uz kļūšanu par rūdītiem noziedzniekiem Detroitā - pilsētā, kur noziedzība bija visapkārt.

1967.gadā Mičels atzinās slepkavībā - kāda cita jauna vīrieša nošaušanā. Taču Filipss tolaik bija izvēlējies citu dzīves ceļu. Pēc tam, kad mašīnas nozagšana un izbraukāšanās tajā noveda pie īslaicīga cietumsoda, Filipss pabeidza mašīnrakstīšanas kursus un ar jaunajām prasmēm iekārtojās labā darbā "Chrysler" rūpnīcā Hemtremkā. Viņš uz darbu devās uzvalkā un arvien mazāk laika pavadīja ar vecajiem draugiem.

Filipsam un viņa mīļotajai sievietei Terēzei piedzima meita, viņi apprecējās, un pēc tam pasaulē nāca dēls. Viņš bērniem sniedza lietas, kuru pašam bērnībā trūka: mīlestību, modernas drēbes un kaudzi dāvanu zem eglītes Ziemassvētkos.

Taču 1971.gadā, kad Filipsam bija apritējuši 25 gadi, dzīve atkal sāka ievirzīties nepareizajās sliedēs. Darbā savstarpējā ķircināšanās aizgāja par tālu: kāds kolēģa bikšu aizmugurējā kabatā iemeta degošu cigareti un vainoja pie tā Filipsu. Viņš teica, ka nav vainīgs, bet darbu zaudēja tik un tā. Ap to laiku no cietuma iznāca Freds Mičels, kurš tagad pavadīja laiku ar būdīgu cietumā satiktu balto vīrieti, kas bija iesaukts par Dago. Trijotne sāka vakaros izklaidēties, niekojoties ar narkotikām. Filipss dzīvoja dubultu dzīvi - dienas laikā pieskatīja bērnus, bet vakaros pazuda uzdzīvē.

1971.gada 6.septembra notikumi risinājās šādi: divi vīrieši iegāja pārtikas veikalā netālu no Detroitas. Melnādainais vīrietis vaktēja pie durvīm, kamēr baltādainais izvilka ieroci un pieprasīja kasierim atdot naudu. Viņi notikuma vietu pameta ar mazāk nekā desmit dolāriem. Kāds vietējais pamanīja dīvaini braucošu auto un izsauca policiju. Mašīnas numurzīme bija reģistrēta uz Ričarda Palombo jeb Dago vārda. Viņš iepriekšējo nakti bija pārlaidis "Twenty Grand Motel" viesnīcā ar Mičelu un Filipsu.

Palombo atzina vainu bruņotā laupīšanā, taču atteicās nosaukt sava līdzzinātāja vārdu. Drīz pēc Palombo tika aizturēti Filipss un Mičels, un notikušā aculieciniekiem bija jāatpazīst līdzzinātājs. Abi vīrieši bija līdzīgi. Divi liecinieki sacīja, ka laupītājs esot bijis Filipss.

Palombo klusēja turpmākos 39 gadus. Lai arī tiesas prāvā viens no aculieciniekiem svārstījās starp Mičelu un Filipsu kā Palombo līdzzinātāju, zvērinātie atzina Filipsu par vainīgu bruņotā laupīšanā. Viņam piesprieda vismaz septiņu gadu cietumsodu. Taču ar to vēl viss nebeidzās. Nākamajā ziemā sniegā tika atrasts 21 gadu vecā Gregorija Herisa līķis. Jaunietis 1971.gada jūnijā bija izgājis nopirkt cigaretes, bet mājās neatgriezās. Nākamās dienas vakarā Herisa sieva atrada viņa zaļo automašīnu, uz kuras sēdekļiem bija asins traipi.

Detroitas policijas dokumenti liecina, ka kādu laiku pēc tam Herisa māte saņēma zvanu no kāda nezināma cilvēka. "Es vairs nespēju klusēt. Freds Mičels un puisis vārdā Dago izrāva jūsu dēlu no automašīnas uz Lasalla ielas. Iešāva viņam galvā un nogalināja. Tad viņi aizbrauca līdz tuvējam ceļam un izsvieda viņa līķi no auto," teica zvanītājs.

15.martā Mičels atkal tika aizturēts par bruņotu laupīšanu un neatļautu ieroča nēsāšanu. Nākamajā dienā viņš policijai paziņoja, ka viņam esot informācija par Gregorija Herisa nāvi - Herisu esot noslepkavojuši Palombo un Filipss. Policijai nebija ne lietisko, ne arī kāda cita veida pierādījumu. Taču, paļaujoties uz viena cilvēka zvērinātu liecību, slepkavība tika uzskatīta par atklātu.

Mičiganas tiesa, balstoties uz Mičela liecību, izvirzīja savu versiju par notikušo - Mičels esot dzirdējis, kā Palombo un Filipss kaļ plānus nogalināt Herisu, jo viens no Herisa brāļiem esot aplaupījis narkodīleri - Palombo brālēnu. Vēlāk Palombo tēvs liecināja, ka nekāda brālēna nemaz neesot. Filipsa tiesas piešķirtais advokāts bija ārkārtīgi pasīvs - neapstrīdēja Mičela stāstīto, neizsauca nevienu pašu liecinieku un neiesniedza pierādījumus. Viņš neļāva liecināt pat pašam Filipsam, jo raizējās, ka viņu iztaujās par iepriekšējām apsūdzībām saistībā ar bruņoto laupīšanu.

Pēc četras stundas ilgām pārrunām zvērinātie atzina Palombo un Filipsu par vainīgiem slepkavības plānošanā un pirmās pakāpes slepkavībā. Kad Filipsam tika dots vārds, viņš apgalvoja, ka neesot vainīgs.

Cietumā valdība bezcerība, bailes un vardarbība. Filipss redzēja, kā citus ieslodzītos apciemo bērni. Cietumsargi pārbaudīja autiņus, vai tajos nav paslēpta kāda kontrabandas prece. Filipss izlēma, ka aiztaupīs saviem bērniem šādu bērnību; viņš uzrakstīja sievai vēstuli, lūdzot nenākt ciemos, nevest uz cietumu bērnus, bet dzīvot tālāk un atrast citu vīrieti. Pēc laika viņa to arī izdarīja.

Cietumā lēni vilkās gadi. Filipss rakstīja dzeju, bet pēc tam sāka gleznot. Cietumā viņš ieguva vidusskolas diplomu un 1. līmeņa profesionālo izglītību uzņēmējdarbībā. Paralēli tam viņš turpināja iesniegt apelācijas sūdzības un cerēja, ka atradīsies tiesnesis, kurš viņā ieklausīsies. 90.gadu sākumā Palombo un Filipsa lieta nonāca tiesneses Helēnas Braunas rokās. Izlasījusi tiesas lēmumu, viņa bija šokēta - abi vīrieši bija notiesāti par slepkavību, pamatojoties uz vienu vienīgu liecību, ko nebija apstiprinājis nekas cits. "Turklāt izskatījās, ka visi pierādījumi patiesībā ir pret liecinieku," vēlāk norādīja Brauna. Viņai bija aizdomas, ka prokuratūra bija vienojusies ar Mičelu - viņš palīdz atrisināt slepkavības lietu, bet viņam par to piespriež maigāku sodu par bruņotu laupīšanu. Brauna 1991. un 1992. gadā lika vēlreiz tiesāt Palombo un Filipsu, pret ko ar juridiskiem līdzekļiem sāka cīnīties Veina apgabala prokuratūra. Mičiganas apelāciju tiesa lēma, ka trūkstot pierādījumu par prokuratūras nolaidību, tāpēc lieta tā arī netika pārskatīta.

Filipss cietuma kamerā turpināja gleznot. 2009.gadā Filipss bija 63 gadus vecs, un 38 no tiem viņš bija pavadījis ieslodzījumā. Viņam bija iespēja kandidēt uz priekšlaicīgu atbrīvošanu. Viņš publiskā sēdē atkārtoja to pašu, ko līdz šim, - ka viņam ar Gregorija Filipsa slepkavību nav nekāda sakara.

Palombo visu šo laiku bija klusējis. 2019.gadā viņš telefonintervijā raidorganizācijai CNN atzina, ka esot baidījies no Freda Mičela. "Es turēju muti, jo viņš bija draudējis nogalināt mani un manu ģimeni," teica Palombo. "Viņš teica, lai klusēju, un es to arī darīju."

2010.gadā Palombo padzirdēja, ka Mičels esot miris, tāpēc sēdē par pirmstiesas atbrīvošanu izstāstīja jaunu versiju par notikušo. Viņš izstāstīja, ka ar Mičelu esot plānojis aplaupīt veikalu, taču viņiem esot bijušas domstarpības par plānu. Pēc brīža Mičels un Heriss esot ieradušies automašīnā, un Palombo iekāpis pa aizmugurējām durvīm. Heriss apstājās, lai nopirktu cigaretes. Kamēr Heriss bija veikalā, Mičels paņēma Palombo ieroci un pateica, ka Heriss esot viņa mātei nozadzis 500 dolārus. Kad Heriss atgriezās, Mičels lika viņam iebraukt klusā ielā. Mičels izvilka ieroci un vairākas reizes iešāva Herisam galvā. Palombo un Mičels izbrauca no pilsētas un atbrīvojās no līķa labības laukā.

Šajā stāstā trūka vienas personas. "Pastāstiet man par Filipsa kungu," teica viens no komisijas locekļiem.

"Es nesatiku Filipsa kungu līdz 1971.gada 4.jūlijam svinību laikā pie Mičela kunga. Tas bija apmēram astoņas dienas pēc slepkavības," atbildēja Palombo.

Palombo tā arī neiznāca no cietuma. Viņš tur joprojām atradās 2020.gada pavasarī, kad pasauli pārņēma globālā pandēmija. Palombo saslima ar Covid-19 un nomira 19.aprīlī. Viņš bija 71 gadu vecs.

Cietuma dokumentos nav nekādu indikāciju, ka kāds no komisijas locekļiem, kuri dzirdēja Palombo 2010.gadā stāstīto, būtu ar šo informāciju kaut ko iesācis. 2014.gadā Palombo nolēma rīkoties pats. Viņš ar advokāta starpniecību vērsās pie organizācijas "Michigan Innocence Clinic", kuras dibinātājs Deivids Morans ar saviem studentiem strādā pie lietām, kurās kāds, iespējams, nepatiesi apsūdzēts. Viņiem izdevās panākt, ka Filipss tika tiesāts otrreiz. 

2017.gada decembrī Veina apgabala tiesnesis Kevins Kokss izdarīja ko slepkavības lietai neiedomājamu: ļāva Filipsam pamest cietumu pret 5000 dolāru galvojumu. Kamēr vien Filipss ap potīti valkāja elektronisko aproci un ieradās uz tiesas sēdēm, viņam nekas nebija jāmaksā. Filipss pirmoreiz 46 gadu laikā varēja atgriezties ārpasaulē.

Esot cietumā, Filipss 35 gadu garumā sarakstījās ar kādu sievieti, kura pie sevis paglabāja apmēram 400 viņa gleznas. Pēc iznākšanas brīvībā viņš aizbrauca tām pakaļ un Ferndeilā sarīkoja izstādi ar apmēram 50 no tām. Apmeklētāju bija daudz, un viņš tovakar pārdeva apmēram 20 gleznas - katru par 500 dolāriem. Par Filipsu sāka rakstīt vietējos medijos, draugi palīdzēja izveidot mājaslapu. Drīz vien Filipss savas gleznas tirgoja par 5000 dolāriem. Par sapelnīto viņš varēja noīrēt dzīvokli un nosūtīt daļu naudas vēstuļu draudzenei, kura ilgus gadus bija glabājusi viņa darbus pie sevis. Viņš iegādājās auto un atguva braukšanas iemaņas.

2018.gadā Filipss tika attaisnots. Gadu vēlāk tika nolemts, ka Filipsam pienākas 1,5 miljonu dolāru kompensācija. Mičiganā attaisnotie noziedznieki var pretendēt uz 50 000 dolāru par katru cietumā pavadīto gadu. Filipss saņēma kompensāciju tikai par 30 no 46 cietumā aizvadītajiem gadiem, jo viņš bija sodīts arī par bruņotu laupīšanu, ne tikai slepkavību.

Esot brīvībā, gleznošanai vairs laika neatlika. Viņu aicināja sniegt runas publiskos pasākumos, sūtīja īsziņas ar laba vēlējumiem un ielūdza ciemos pie draugu ģimenēm. Taču Covid-19 pandēmija, kas īsā laikā pārņēma visu pasauli, atkal ieslodzīja viņu vientulībā. Tagad viņš savas dienas vada gleznojot, klausoties džezu un sazvanoties ar dēlu, kurš patlaban ir 50 gadus vecs. Pirms Filipss iznāca no cietuma, Ričards Filipss jaunākais tēvu pēdējoreiz redzēja divu gadu vecumā. Filipsa meita pārcēlusies uz Franciju un tēvu negrib satikt. Nekādi attaisnojoši spriedumi nespēj saliedēt izjukušo Filipsu ģimeni.

Jautāts, vai kādreiz ir iztēlojies, kāda būtu viņa dzīve bez Freda Mičela, Filipss atbild: "Par to ir ļoti grūti pat domāt. Kāda būtu mana dzīve? Ļoti iespējams, ka es būtu miris. Tādā virzienā dzīve mani līdz tam veda. Nevaru sūdzēties, jo es esmu 73 gadus vecs, bet 95% puišu, kurus pazinu, ir miruši. Tātad..."

Mičels 49 gadu vecumā nodzērās līdz nāvei.