Vēsturiski pandēmijas paliekoši mainījušas mūsu pilsētas. Taču kādus aspektus jau šobrīd pilsētvidē aktualizējis Covid-19? Kādu soļus spērušas tās pilsētas, kuras efektīvi risina pandēmijas radītās sekas, un kā tas izmainīs ikdienas dzīvi Latvijas pilsētās, stāsta VEFRESH inovāciju kustības vadītājs Viesturs Celmiņš.
Zaļās infrastruktūras pieejamība
Ja pilsētas ielas kļuvušas tukšākas, tad zaļo zonu un parku apmeklējums pavasarī uzrāda pretēju tendenci. Ne visiem pilsētniekiem ir un būs dzīvoklis ar pagalmu, lauku mājas vai “radi reģionos”, pie kuriem “palikt mājās”. Šo realitāti apliecina norises Rīgas publiskajā ārtelpā - Ziedoņdārzs, Uzvaras parks un Māras dīķa teritorija pulcē cilvēkus gan rītā, gan vakarā. Arī ierodoties Mežparkā, teju katrā nostūrī priekšā atrodam jau piecus citus dabas baudītājus, un pat Meža kapus brīvdienās apmeklē kapusvētku cienīgs skaits. Līdzīga situācija vērojama arī lielākajās Latvijas pilsētās. Citviet pasaulē - Madridē, Parīzē un visās Itālijas pilsētās – lemts parkus apmeklētājiem slēgt. Kā nākotnē izbēgt no tik skarbiem soļiem un nodrošināt, ka zaļās zonas varam baudīt droši?
Ilgtermiņa stratēģija ir skaidra – jāpalielina to skaits, bet īstermiņā tālredzīgi jāizmanto jau esošā infrastruktūra.
Pilsētvides adaptācija
Viļņa šonedēļ paziņoja, ka pilsētas publiskā ārtelpa pārtaps par lielu “āra kafejnīcu” tīklu - dodot iespēju mazajam, vidējam biznesam atsākt darbu, savukārt iedzīvotājiem iespēju baudīt sociālo dzīvi pilsētvidē, ievērojot sabiedrības veselības prasības. Lai nodrošinātu drošas gājēju pastaigu vietas (ieturot 2 m distanci), Portlenda (ASV) un Monreāla (Kanāda) adaptē daļu no dīkstāves brauktuvēm gājēju vajadzībām. Trešais veids ir plūsmu un maršrutu dažādošana. Līdzīgi kā sekojam auto sastrēgumiem navigācijas aplikācijās (Waze, Google maps) - pašvaldības ik nedēļu varētu publicēt desmit dažādu pastaigu maršrutus. Savukārt iedzīvotāji dalās ar savām atsauksmēm un pieredzi, lai retinātu pūļus parkos un ļautu baudīt dabas tuvumu arī pilsētā.
“Biežums = Brīvība”
Ņemot vērā, ka sociālā distancēšanās būs jāievēro krietni ilgāk par 12.maiju, personīgais autotransports nevar būt noteicošais mobilitātes risinājums pilsētā. Pilsētas infrastruktūra ir ne vien neatbilstoša šādai noslodzei, bet arī nerisina to iedzīvotāju vajadzības, kuriem īpašumā nav auto, par vides jautājumiem nerunājot.
Risinājums ir biežāks sabiedrisko reisu skaits, tādā veidā būtiski samazinot pasažieru skaitu transportā, kas, kopā ar aizsargmasku valkāšanu, nodrošina ilgtspējīgu mobilitāti, ievērojot sociālo distancēšanos.
Otra veselīga un droša alternatīva sabiedriskajam transportam ir pagaidu velojoslu izveide. Teicami, ka mūsu pilsētplānotāji un aktīvisti jau rosinājuši pārņemt pasaules pilsētu labo praksi - daļu brauktuvju pārvērst par pagaidu velojoslām. Aprēķinājuši arī kopējos ekonomiskos rādītājus - iztērējot 500 tūkstošus eiro šobrīd, ieguldījums uz vienu braucienu ir vien 7 centi gadā. Parīze, Vankūvera, Berlīne un Budapešta ir tikai daļa no pilsētām, kas jau plāno ieguldīt miljardus šādā infrastruktūras transformēšanā.
“Pēdējā kilometra” piegāde
Vēl pirms Covid-19 “Bain & Company” rekomendēja investoriem pievērst uzmanību preču piegādes “pēdējā kilometra” risinājumiem. Pandēmija šo jomu ir ne tikai aktualizējusi, bet pat pārslogojusi. Uz pārtikas piegādi nereti jāgaida nedēļa, un dažos lielveikalos pasūtījumus izsniedz pat nakts laikā. Piegādes uzņēmumam “Venipak” sūtījumu skaits šajā laikā pieaug par 50% nedēļā, bet pakomātu tīkla nodrošinātājs “Omniva” pat organizē loteriju, lai veicinātu apriti un paciņu izņemšanu divu stundu laikā.
Pieprasījuma augšupejas iespaidā globāli palielinās interese par inovatīviem risinājumiem – piegādes robotiem, droniem un gudrajām pastkastēm.
Kas pilsētām būtu jādara jau šobrīd? Jānodrošina, ka tiesiskais regulējums ir piemērots šādu risinājumu testēšanai, pielāgošanai un, pakāpeniski, to aktīvākai izmantošanai piegādes risinājumiem pilsētvidē. Piemēram, preču piegāde ar droniem pusē no Rīgas nemaz nav komercializējama.
Attālināta pilsēta
Epidēmijas izplatība aktualizējusi jautājumu ne vien par distancēšanos starp cilvēkiem, bet arī starp cilvēkiem un virsmām. Tādēļ “Post Covid-19” pilsētu raksturos attālināti “bezkontakta” risinājumi - brauktuvju šķērsojumi, kas reaģē uz gājēju vai velosipēdistu tuvošanos, automātiskās durvis publiskās apkalpošanas institūcijās un sabiedriskajā transportā, attālināti finanšu norēķini un biometriskā autentifikācija koplietošanas transportā, norēķinoties vai saņemot pakalpojumu bez saskares. Piemēram, Nica (Francijā) jau ieviesusi attālināta norēķina iespējas publiskajā transportā, autostāvvietās, auto, velo, skūteru nomās, kā arī tūrisma un ceļvežu informācijas iegūšanai.
Kaut gan tālākais pandēmijas iespaids uz mūsu sadzīvi vēl nav zināms, ir skaidrs, ka tās radītā krīze paver mums iespējas pārveidot pilsētas par ērtākām, drošākām un funkcionālākām ikvienam valsts iedzīvotājam.
