Krīzes ir lakmusa papīrīši. Tās parāda sabiedrības patieso seju un rīcības gatavību. Arī šoreiz, tāpat kā pirms simts gadiem, mēs nepratām un nespējām atbilstoši reaģēt pandēmijas sākuma posmā un saprast, kas ar mums notiek.
Pandēmijas cirtieni medijiem
Īpaši pasīva un neizdarīga izskatījās Brisele, kuras birokrāti mācēja piesaukt argumentus (ka tā neesot viņu atbildība), un tieši tāpēc man tagad galīgi negribas ar savu nodokļu naudu maksāt viņu algas.
Tagad, kad gandrīz divus mēnešus esam mācījušies dzīvot un strādāt no mājām, baidīties no pretimnācējiem un apmeklēt masku šūšanas kursus, atkal nekas nav skaidrs. Proti – var vai nevar vērt valstis vaļā un atsākt normālu komunikāciju. Ir 100% skaidrs - ja tā turpināsim, tad ekonomika sabruks galīgi. Tas nu ir skaidrs kā diena. Taču kas notiks ar mūsu kolektīvo veselību, to pateikt nevaram. Mums ir iespēja vai nu saslimt, cerot tā sarūpēt sev imunitāti un izvairīties no „plaušu elpināšanas“ iekārtām, vai arī sagaidīt vakcīnu. Izskatās, ka valstis atvērs, bet mēs publiskajā telpā visi staigāsim ar uzpurņiem un spirta pudelītēm rokās. Taču kā ar medijiem? Vai tie ir izdzīvojuši pandēmiju?
Kas mainīsies?
Iespējams, ka turpmāk mēs vairs nedzīvosim tā, kā to darījām agrāk. Visi uzņēmumi nepaliks dzīvi, jo biznesā nav nemirstīgas uzņēmējdarbības modeļu. Būs uzņēmumi, kurus glābs ar nodokļu maksātāju naudu, piemēram, Norwegian, SAS un AirBaltic = kā jau tas privileģētajiem pienākas. Pārējie vai nu izķepurosies, vai nomirs bez privilēģijām.
Palielināsies valsts parāds, un nākamās paaudzes par to samaksās. Piešķirs vēl pāris ordeņus prezidenta un viņa padomnieku draugiem, un populāras kļūst Merkeles un Gutereša frāzes par „pandēmiju kā iespēju rosinātāju“. Politiķi sprēgās uz publiskās skatuves un mediji tos citēs.
Mēs jutīsimies kā izkļuvuši no slēgtas telpas un jutīsimies labāki savas jaunapgūtās empātijas dēļ. Saprotot, ka pašizolācija faktiski nozīmē vientulību. Būsim iemācījušies atradināties no pasaules apceļošanas un lietosim konferenču vietā Zoom, Skype vai nejauko Moodle. Iespējams, ka mēs tagad labāk novērtēsim savus draugus, tuviniekus un tos, kas atcerējās mūs pandēmijas laikā.
Mediju kapsēta
Jaunajās valstīs un nedemokrātiskajos režīmos būs izmiruši mediji. To vietā drūzmēsies sociālie mediji ar viedokļu burbuļiem un ietekmeļiem savu „trieciengrupu“ centros. Vidusjūras reģiona valstis un postkomunistisko valstu zona šajā procesā iet avangardā. Nav jēgas šeit komentēt traģisko mediju situāciju Ungārijā un Polijā. Kur nu vēl cenzūras žņaugus Jordānijā, Sīrijā, Marokā, Emirātos, Jemenā un Omānā, kur bailēs no koronas tika aizliegta papīra avīžu un žurnālu izdošana. Varas iestādes tur pavisam nopietni apgalvoja, ka preses papīrs „pārnēsājot koronu“ un tāpēc esot aizliedzams. Lai gan tēlotās rūpes par vīrusa izplatības ierobežošanu ir faktiski informācijas izplatīšanas apturēšana.
Kas šajās valstīs izkonkurēs medijus? Protams, ka varas un pašvaldību kontrolētie interneta mediji, kas satura vietā piepumpēs cilvēku galvas pilnas ar sev vajadzīgu propagandu un „ziņām“ – bez maksas. Tā pamazām atradinot iedzīvotājus no mediju abonēšanas. Šis process Latvijā ir sen jau sācies un turpinās joprojām. Savādas mediju finansēšanas komisijas piešķir arī Rīgā naudu nevis medijiem, bet atsevišķiem žurnālistiem un redakcijām iesniegto projektu kārtībā. Šāda pieeja mediju atbalstam ir absolūti neakceptējama, taču tā turpinās un tāpēc sistemātiski iznīcina mediju areālu. Saraustot to driskās.
Latvijā notiek tas pats, kas Katarā, – vecie mediji mirst un to vietā nostājas vai nu valsts un pašvaldību finansēti bezmaksas propagandas mediji, vai arī lēta, dzeltena žurnālistika, kas cer ar lielām tirāžām vismaz piesaistīt reklāmdevējus, ja pircēju vairs nav. Amerikāņu Northwestern University mediju pētnieki ir analizējuši iespiestās preses iznīkšanu Katarā, laika posmā no 2013. līdz 2019. gadam. Ja 2013. gadā vēl dienas avīzes lasīja 42% iedzīvotāju, tad 2019. gadā arābu valstīs dienas avīzes izmantoja vairs tikai 16% iedzīvotāju. Tagad 68% meklē ziņas internetā un 60% mediju vietā lieto sociālos medijus. Tikai 8-15% ir gatavi maksāt žurnālistiem par viņu darbu.
Situācija ir ļoti līdzīga arī Latvijā. Taču vecajās Eiropas valstīs, ar senām žurnālistikas tradīcijām, šāda samežģīta aina nav aktuāla. Tur eksistē mediji, kuros žurnālistiem samaksā naudu arī par darbu pircēji. Ne tikai reklāmdevēji. Turpretī trūcīgajās un mediju jomā vāji pieredzējušajās valstīs maksas medijus izkonkurē valsts un pašvaldību kontrolētie bezmaksas propagandas mediji. To mērķis ir maksimāli liela izplatība, nevis augsta satura kvalitāte.
Propagandas buldozers
Jāatzīst, ka Padomju Savienības laiks ir pieradinājis lielu mūsu auditorijas daļu pie propagandas medijiem. Toreiz par tiem bija jāmaksā, taču tagad tos piedāvā bez maksas. Rodas iespaids, ka nejēdzīgās mediju politikas dēļ Latvijā arī pie mums drīz parādīsies valsts mediji. Jo pašvaldību mediji taču mums jau ir un tie jau paguvuši veiksmīgi iznīcināt reģionālās avīzes. Kāpēc gan kultūras ministram vai Kaimiņam (piemēram!) neiedomāties izdot valsts avīzi? Kultūras avīžu un žurnālu mums taču vairs nav. Literatūra un Māksla jau sen kapos un arhīvā, taču kāds enerģisks diletants mediju jomā ar lielām ambīcijām politikā to ņems un norealizēs. Tad mums būs tāpat kā Sīrijā al-Thawra (Revolūcija) vai al-Ahram (Piramīdas) Ēģiptē. Proti – esošajām režīmam lojāli izdevumi, kas slavinās pastāvošo varu un pamazām kļūs ļoti iecienīti, jo tiks izplatīti bez maksas. Jūs teiksiet, ka režīms pie mums mainās? Jā, viena ietekmes grupa nomaina otru, taču tas netraucēs nomainīt “nevajadzīgos“ žurnālistus pret „noderīgajiem idiotiem“, ja esošajai ietekmes elitei tā vajadzēs.
Brīdī, kad valsts vara – centrālās vai pašvaldību līmeņa zonās - sāk izdot savus propagandas medijus par mūsu nodokļu naudu, zūd kvalitatīvu mediju eksistences iespēja. Automātiski pazūd kritiskā domāšana mediju slejās un rokošā žurnālistika. Pazūd klasiskā iespēja finansēt medijus ar abonēšanas un reklāmdevēju līdzekļiem. Šo ainu šodien var labi novērot, piemēram, Beirūtā. Tur dienas avīzes mist strauji: Al-Safir (Vēstnieks), al-Anwar (Gaisma), al–Mustaqbal (Nākotne) bankrotēja cita aiz citas divu gadu laikā. Pašlaik uz nāves robežas atrodas vecākā valsts rīta avīze al-Nahar (Diena), jo nespēj samaksāt līdzstrādniekiem algas.
Tas nozīmē, ka koronas epidēmija ir paspilgtinājusi procesus, kas jau bija sākušies.
Arābu pasaules divas liekākās avīzes al-Sharq al -Awsat (Tuvējie Austrumi) un al-Hayat (Dzīve) izdzīvo, pateicoties konkrētiem privātpersonu naudas iešļircinājumiem. Šajā gadījumā tas ir saūdiešu princis. Šādu – ietekmes grupu vai privātpersonu apzināti finansētu avīžu skaits tur turpina pieaugt. Piemēram, Kataras nauda tur pie dzīvības palestīniešu al-Quds al-Arabi (Arābu Jeruzāleme) un 2014. gadā dibināto propagandas laikrakstu al-Arabi al-Jadid (Jaunais Arābs). Šai avīzei ir lieli plāni un lielas ambīcijas, taču par neatkarīgām vai bezkaislīgām tās nosaukt nevar.
Sociālo mediju uzliesmojums
Bezmaksas satelītu televīzija un ietekmeļi sociālajos medijos ir pārņēmuši informatīvās telpas grožus. Tātad – mums piedāvā tikai un vienīgi bezmaksas medijus. Naivi iedomāties, ka bezmaksas mediji var aizstāt agrākos maksas medijus ar līdzvērtīgu saturu. Nē, tas nav iespējams. Stockmann nav Čiekurkalna tirgus, un bezmaksas prece nekad nebūs kvalitatīvs, pārbaudīts un drošs ziņu avots. Tas nozīmē, ka koronas epidēmija ir ietekmējusi ne tikai mūsu dzīvesveidu, bet arī informācijas avotus. Pandēmija ir pabeigusi tīmekļa žurnālistikas uzbrukumu papīra medijiem, un mēs pamazām pārvēršamies par visvairāk izklaidētajiem skatītājiem. Ļoti ērtiem manipulāciju praviešiem, mahināciju cepējiem un sazvērestības teoriju darinātājiem.
Savādi, ka mēs zinām un saprotam, ka valstij vajag, piemēram, veselības aprūpes loģiku un politiku. To mēs finansējam un uzskatām par svarīgu esam. Taču valsts iedzīvotāju informēšanas politika joprojām daudziem ir svešvārds.
Savādi, ka tā tas ir un tā tas turpinās, un mūsu valsts soļo Beirūtas, Ungārijas vai Kataras propagandas mediju virzienā.